AIVARS GEDROICS - Komentāri

VAI MALĀ STĀVĒŠANA UN KLUSĒŠANA IR PAREIZĀKĀ TAKTIKA? Savulaik ASV darbojās tāds publicists un politiķis DEIVIDS LEINS (1938-2007), kurš bija tāds kā politiskais dvīņubrālis Martinam Luteram Kingam, kurš iestājās par nēģeru tiesībām, savukārt, Leins aizstāvēja baltos. Pēdējos gados tieši šai iedzīvotāju sastāvdaļai ir nepieciešama aizstāvība, jo melnādainos, ja arī diskriminē, tad tikai pozitīvā nozīmē, respektīvi, radot viņiem privilēģijas. Savus pamatuzskatus viņš ir paudis 88 baušļos, ko var izlasīt, piemēram, šeit http://www.spoki.lv/aktuali/88-Deivida-Leina-bausli/26766. Cik tie pareizi un mūsdienu situācijai atbilstoši, katrs var pats izvērtēt. Tomēr cita starpā viņš ir arī izteicies, ka nevajagot plātīties publiskās vietās ar nacionālistu simboliku (piemēram, Ugunskrustu), jo tas varot izsaukt pretreakciju no līdzpilsoņu puses, un, galvenais, parādīšot, cik maz esot tādu ļaužu, kas to nēsā, tātad, arī atbalsta nacionālistiskas idejas. To pašu iemeslu dēļ viņš neatbalstot arī mītiņu un piketu organizēšanu, jo tie parādot, cik (ne) populāras Patriotu idejas esot civēku vidū, piemēram, pederastu gājienos piedaloties krietni vairāk ļaužu. Vajagot tautu klusībā aģitēt, pagaidīt, kad mums būs gatavi sekot miljoni un tad tikai sākt darboties. Šādai minētā kunga nostājai gan nekādi nevaru piekrist.
Organizējot dažādus masu pasākumus (16.martā, 1.jūlijā u.c. datumos), nereti dzirdamas visādas pseidopatriotiskas atrunas – sak, es jau ietu, bet par mani smiesies, ja es tur būšu teju vienīgais, turklāt vēl „drošībnieki” nofilmēs ar kamerām… utt. Ko es no tā iegūšu, tikai nepatikšanas. Labāk pagaidīšu līdz nākamajam gadam, tad vēl aiznākamajam…, kamēr būs nobriedusi politiskā situācija, kad būs lielāks atbalsts tautā, kad mūs būs tik, ka nevarēs ne visus piekaut, ne aizturēt…, nu tad varbūt arī es būšu gatavs piedalīties, bet agrāk nē. Un nesaprot šis cilvēciņš (vai drīzāk tikai izliekas nesaprotam), ka, šādu taktiku piekopjot, mēs to augšāmcelšanās brīdi visticamāk nekad nesagaidīsim. Ja jau neviens cilvēks nekad nekur neies un publiski neko nedarīs, tad no kurienes lai viņiem rastos sekotāji? To nav un nebūs ne tagad, ne vēlāk. Un tā nu mēs ar savām idejām mūžam atradīsimies pagrīdē, bet ielās valdīs kosmopolīti un pederasti. Nevajag, protams, ieslīgt arī otrā galējībā un tīšuprāt izaicināt likteni, apzināti pārkāpjot likumu. Mūsu ienaidniekiem ļoti gribas mūs ietupināt aiz restēm, nevajag viņiem sagādāt to prieku. Tai pat laikā tā sauktos „nerakstītos likumus” (piemēram, nesaukt nēģeri par nēģeri, jo daudziem nēģeriem tas it kā nepatīkot), gan nav jābaidās pārkāpt. Patriotam ir jāprot izvēlēties, kas viņam ir svarīgāk – brīva savu uzskatu paušana un godprātīga politiskās pārliecības aizstāvēšana, vai arī iztapšana savam kaimiņam, kurš, nedod Dievs, sāks uz tavu pusi greizi skatīties vai varbūt pat pārstās tevi sveicināt. Katrs cilvēks, protams, dzīvo kā uzskata par pareizu un prot, bet, manā uztverē, ir vairāk nekā liekulīgi dēvēt sevi par Patriotu, ja nav dūšas savus uzskatus publiski demonstrēt un aizstāvēt. Šādi zemdeķa varoņi manā uztverē ir vēl pretīgāki par atklātiem ienaidniekiem, par kuriem mēs vismaz droši zinām, kas viņi tādi ir un ko no viņiem var nākotnē sagaidīt.
Mans uzskats ir šāds – katrs cilvēks ir pirmkārt atbildīgs savas sirdsapziņas priekšā. Un ja mana sirdsbalss saka man sveicināt Brīvības pieminekli ar izstieptu paceltu labo roku, es to daru. Man nospļauties, ka mani par to lamā pēc tam ne tikai okupantu saziņas līdzekļi, bet arī kāds prātu izkūkojis gailis no Minsteres, kurš iedomājas sevi esam par lielu Patriotu. Protams, es priecātos, ja ļaudis, kas dēvē sevi par Pērkonkrustiešiem, arī to darītu, kā viņu priekšteči pirmskara Latvijā. Dievs vien zina, kāpēc pašreizējie viņu sekotāji no šī sveiciena vairās. Lai nu kā, mani priecē viņu apsēji ap roku ar svastiku. Un es neskumstu, ka mūsu skaits ir tik mazs, bet priecājos, ka neesmu tāds vienīgais, kuram Ugunskrusts ir svēts. Ticu un ceru, ka šādu cilvēku ar gadiem kļūs arvien vairāk. Vietā arī atgādināt, ka nekad neviens likums mums Latvijā nav aizliedzis šo simboliku lietot. Bet, ja mūsu ienaidniekos tā izraisa naidu un riebumu, mani tas tikai priecē. Tāpat, ja es saskatu Ā.Hitlera darbībā ne tikai sliktas, bet arī labas lietas, es nebaidos par to runāt un rakstīt publiski. Un, ja kādam „varonim”, kuram Vācija savulaik ir devusi patvērumu no PSRS tirānijas, tas izsauc kādas pretenzijas, es viņam pasaku vienkārši: „Vecīt, ej ieskrieties!”. Tas, protams, nenozīmē, ka es tādejādi aizstāvu agresīvus karus vai noziegumus pret cilvēci.
Tālāk – esmu teju vienīgais cilvēks Latvijā, kurš publiski iebilst pret patlaban mūsu zemē (un daudz kur citur pasaulē arī) plaši praktizēto psihiski nenormālo īpatņu lutināšanu viņu uzturēšanas vietās, privilēģiju radīšanu viņiem un viņu integrēšanu normālo ļaužu sabiedrībā. Un man ir galīgi pie vienas vietas, ko par to domā tāds cilvēciņš, kam savulaik cietumā smadzenes ar ķebli no galvas izdauzītas un kurš regulāri tāpēc redz visādas halucinācijas un vīzijas. Vispār tiem, kas izsaka pretenzijas pret manu runu vai rakstu saturu, atbildu īsi un skaidri: „Nelasiet un neklausieties, ja nepatīk!”. Taisni apbrīnojami, cik ļoti gļēvajiem un mazdūšīgajiem gribas nevis, Raiņa vārdiem runājot, „mainīties uz augšu”, bet gan drosmīgos „pavilkt uz leju”, līdzīgi kā dzērājam nav lielāka prieka kā piedzirdīt atturībnieku, ja tas gadījumā pēkšņi izdodas. Kā vienā, tā otrā gadījumā jābūt gana lielam gribasspēkam šādai ietekmei neļauties.
Nereti man vaicā – kā tev, Aivar, izdodas rakstīt tik asi un vienlaikus nenonākt nepatikšanās ar policiju? Atbilde ir īsa un skaidra – es ievēroju likumus. To pašu iesaku darīt arī citiem! Kaut kāda minimāla demokrātija un izteikšanās brīvība mūsu valstī joprojām ir, tikai jāprot to atbilstoši izmantot. Taču tas nenozīmē, ka jābūt gļēvam, izvairīgam un „politkorektam”. Var izteikties asi, drosmīgi un radikāli, tai pat laikā nepārkāpjot likumdošanu. Un tikai tad, ja mēs paši kaut ko darām sevis sludināto ideju īstenošanas dzīvē labad, varam to pašu gaidīt arī no citiem!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
14.11.2012. Aivars Gedroics