| 1.jūlijs | 27. Jul 2010 @ 13:33 |
|---|
1.JŪLIJS – LATVIEŠU PATRIOTU VARONĪGUMA UN PAŠAIZLIEDZĪBAS APLIECINĀTĀJS!
Ir aizvadīts 2010.gada 1.jūlijs – diena, kad pirmoreiz pēc 2.pasaules kara Rīgā notika Patriotu gājiens par godu Rīgas atbrīvošanai no PSRS boļševistiskās okupācijas 1941.gadā. Sākotnēji šim gājienam tika pievērsta visai maza uzmanība no varturu puses. Pat naturalizētais okupants Nils Ušakovs, tā dēvētais Rīgas pilsētas mēr(i)s, uzreiz pēc gājiena pieteikuma saņemšanas paziņoja, ka neredz iemeslu, kāpēc to vajadzētu aizliegt. Tomēr okupantu saziņas līdzekļi, kā jau to varēja arī gaidīt, sacēla traci, kurš aizskanēja līdz pat Krievijai un Izraēlai. Pēdējā, savukārt, laida darbā jau izsenis lietotos ieročus – uzrīdīja mūsu varnešiem t.s. „nacistu mednieku” J.Zurofu un bandītisko (pēc savulaik organizētās H.Cukura noslepkavošanas ir pilnīgs pamats tā to dēvēt) Vīzentāla centru, kuri ultimatīvā tonī pieprasīja aizliegt „nacisma slavināšanu Latvijā un ņirgāšanos par holokausta upuriem” (patiesībā neviens, protams, netaisījās ne slavināt nacisma ideoloģiju, ne arī noliegt vai attaisnot holokausta noziegumus. Gājiena mērķis, kā jau tas arī bija norādīts tā pieteikumā, bija izteikt atzinību tiem dažādu tautību ļaudīm – tai skaitā arī latviešu nacionālajiem partizāniem, kuri padzina boļševiku okupantus no Latvijas galvaspilsētas Rīgas). Un tad nu mūsu varturi, it sevišķi pseidopatriotiskā „Vienotība”, kurai kā zināms, ir īpaši siltas attiecības ar Eiropā valdošajām un visu pasauli pakļaut gribošajām cionistu-masonu-pederastu ložām, iespaidīgākā no kurām neapšaubāmi ir Sorosa fonds, saprata savu „kļūdu” – šāda gājiena atļaušana taču iedragās viņu reputāciju maizes devēju acīs, un kāds apsolītais miljoniņš, kurš tik lieti noderētu aģitācijai vēlēšanu gadā, var aiziet gar degunu! Nekavējoties vajadzēja glābt, kas vēl glābjams! Rīgas Domei tika pavēlēts izsaukt uz pārrunām gājiena organizētājus un to laikā par katru cenu atrast iemeslu, kādēļ gājienu varētu aizliegt. Tā arī notika – RD izpilddirektors J.Radzēvičs nosprieda atsaukt gājiena izsniegšanas atļauju, jo viņam esot radušās aizdomas, ka tā norises laikā varot tikt kurināts naids pret nez kādām „minoritātēm”. Patiesībā viņš tikai paklausīgi pildīja pavēli no augšas, kas nepārprotami lika izdomāt jebkuru iemeslu, lai gājiens tiktu aizliegts. Šis aizliegums tika pārsūdzēts tiesā, kas, par laimi, nebija politiski ietekmēta vai ietekmējama un gājiena aizliegumu atcēla. Šis fakts valdošo mafiju nu jau ne pa jokam satracināja, un tagad vairs pat neslēpjoties iekšlietu ministrīte Lindiņa, piebalsojot abiem prezidentiņiem Valdīšiem, atklāti un kategoriski pieprasīja Rīgas Domei vēlreiz aizliegt gājienu dienu pirms tā norises. Šoreiz gan RD varneši atrunājās, ka negribot nonākt asās pretrunās ar tiesu, kura analogu viņu lēmumu jau bija tikko kā atcēlusi, tāpēc otrreiz gājienu neaizliegšot. Tas „Vienotības” vadību nedaudz apbēdināja, taču viņiem jau bija izstrādāts rezerves variants, kurš arī tika laists darbā, proti, pāris stundas pirms pasākuma tā organizatoru Uldi Freimani aizturēja DP (čeka) it kā, lai nopratinātu kā liecinieku kriminālprocesā, kas ierosināts sakarā ar nacisma noziegumu slavināšanu vēl tikai gaidāmajā (!!! – A.G.) gājienā. Tik tiešām neredzēts juridisks nonsenss – ierosināt lietu vēl pirms nozieguma (kurš reāli taču nemaz nenotika!) izdarīšanas! Taču, lai nesabojātu varturu gaišo tēlu, izrādās, var uzspļaut gan spēkā esošajiem likumiem, gan arī elementārai veselā saprāta loģikai. Un nu radās iemesls gājienu aizliegt – tas nevarot notikt, jo nav tā vadītāja. Šāda policmiliču nostāja izsauca pamatotu tautas sašutumu. Eļļu ugunī pielēja arī bariņš gados jaunu okupantu, kas, ģērbti T-kreklos ar muguras uzrakstu Hitler kaput!, atzinīgi aplaudēja drošības sargu izdarībām. Vienu brīdi jau likās, ka atkārtosies bēdīgi slavenais 2006.gada 16.marts, kad arī vakarā paredzētais gājiens uz Brīvības pieminekli no Okupācijas muzeja tika pilnībā nobloķēts no miličiem un okupantiem. Tomēr tā šoreiz nenotika. Vai nu tīšuprāt, vai nejauši drošībnieki savus spēkus bija izvietojuši ielas centrā, atstājot atsegtus flangus. Es un citi Patrioti to nekavējoties izmantojām, apejot mūsu tautas ienaidniekus. Sapratuši, ka gājiens tomēr notiks un to izjaukt neizdosies, miliči bezspēcīgās dusmās faktiski bez jebkāda nopietna iemesla arestēja pērkonkrustieti I.Šiškinu, kuru tā sevišķi bīstamu bandītu četratā nešus aiznesa līdz mikroautobusam, un cienījama vecuma sirmgalvi no Jūrmalas Elmāru Smelteri, kurš turēja rokās plakātu, kurā izteica pateicību nacionālajiem partizāniem. Pārējie uz pasākumu atnākušie ļaudis turpināja ceļu un nelielās grupiņās nonāca līdz Brīvības piemineklim. Tātad, par spīti latviešu nodevēju un okupantu saziņas līdzekļu nekaunīgajiem meliem, ka gājiens esot izjaukts, faktiski tas notika.
Pie Brīvības pieminekļa arī pamanīju visai jocīgas lietas. Līdz ar pirmajiem Latvju Patriotiem pēkšņi gar to sāka defilēt kāds nēģeris, acīmredzot cerēdams, ka savas provokatīvās uzvedības un spilgti atšķirīgās ārienes dēļ tiks sists vai vismaz skaļi lamāts, tādejādi dodot iespēju miličiem, kuru, protams, arī šeit netrūka, vēl arestēt dažus „fašistiski noskaņotus” latviešus. Taču gājiena dalībnieki šim ieklīdenim nepievērsa nekādu uzmanību, un, tikpat pēkšņi kā parādījies, tas arī pazuda. Tad pēc kādām 5-10 minūtēm ļaužu pulciņā, kas kļuva arvien kuplāks, pēkšņi uzradās kāda skaļi kliedzoša krievu madāmiņa, kura veltīja apkārtesošajiem Latvju Patriotiem niknas lamas un lāstus. Latvieši atbildēja analogi, sakot, lai beidz te bojāt gaisu un vācas prom uz Krieviju, tai pat laikā turpinādami būt gana savaldīgi un nepalaižot rokas, uz ko laikam bija cerējusi provokācijas autore. Atkal pēc dažām minūtēm tracis norima. Vēl pēc neilga laika uzradās kāds latviski runājošs padzīvojis vīrs ar salmu platmali provokatīvi sarkanā krāsā, kurš mēģināja klātesošajiem centīgi iestāstīt, ka vācieši tomēr esot bijuši sliktāki par krieviem. Ar šo kungu diskusijas noritēja visai mierīgi, bez asumiem. Visbeidzot pamanīju kādu latviski runājošu sievieti, kas spalgā balsī demonstrēja īpatnēju žestu un aicināja uzņemt sevī kosmosa enerģiju. Pēc neilgas sarunas ar šo sieviete konstatēju, ka tā ir Patriotiska Latviete, taču diemžēl ar zināmām garīga rakstura veselības problēmām. Ap plkst.20.00 gājiena dalībnieki sāka izklīst, arī es steidzos uz autoostu, lai atgrieztos Daugavpilī.
Ko no notikušā varam konstatēt? Pirmkārt, atkal cilvēki un politiskās kustības spilgti parādīja, kas kurš ir. Es saprotu Gardas kungu, kuram tuvinieki savulaik bija ieslodzīti Salaspils nometnē un kurš līdz ar to nevēlējās būt klāt šai pasākumā. Ja ar maniem senčiem būtu noticis līdzīgi, es laikam arī rīkotos analogi. Tomēr Gardas kungs un LNF kā organizācija arī nenosodīja gājiena pieteikšanu un neaicināja tajā nepiedalīties. Liels paldies viņiem kaut vai par to! Kas to lai zina, ar laiku viņi varbūt savu atturīgo nostāju mainīs un tomēr pievienosies gājiena dalībniekiem ne tikai kā DDD korespondenti, bet kā latvieši, kuri saprot, ka 20.gadsimtā mūsu tautai lielākais drauds tomēr bija krievu boļševisms, nevis vācu nacisms, lai gan arī pēdējais nav slavējams un pilnībā atbalstāms. Taču nevaru bez sašutuma vērot viltusnacionālo (nu tas jau skaidri saskatāms!) organizāciju LNK (bijušais Klubs 415) un Visu Latvijai nostāju, kas izpaudās kā skaļa, publiska nosodījuma izteikšana gājiena organizētājiem un dalībniekiem, kuri it kā zaimojot Latvijas valsts neatkarību (nu pilnīga Zatlerīša retorikas atkārtošana!)! Redz, kāda loģika – 16.marta pasākums nezaimojot, bet 1.jūlija – zaimojot, it kā nesaprastu, ka bez 1941.gada1.jūlija notikumiem arī 1944.gada 16.marta notikumi nebūtu iespējami. Turklāt, nozīmīgu Latviešu Leģiona daļu sastādīja tā dēvēto „Policijas bataljonu” (faktiski tās bija vācu armijas daļas) kaujinieki, kuros brīvprātīgie no Latvijas pieteicās jau 1941.gada vasarā. Tāpat arī nacionālo partizānu cīņas faktiski uzsākās jau 1941., nevis 1944.gadā, kā to tīšuprāt vai aiz nezināšanas proponē daži publicisti un vēsturnieki. Vai abu augstāk minēto organizāciju līderi J.Sils un R.Dzintars to visu nezina un nesaprot? Skaidrs, ka zina un saprot, bet viņu uzdevums ir pielāgoties „Vienotības” varturu piekoptajai politikai, lai pēc iekļūšanas 10.Saeimā varētu sekmīgi veidot ar šiem valdības koalīciju. To spilgti apliecina fakts, ka nosodījumu 1.jūlija gājienam šīs abas organizācijas neizteica uzreiz pēc tā pieteikšanas, bet tikai tad, kad iepriekš jau bija norējusies „Vienotības” elite un vajadzēja vēl kādus sētas krančus, kas palīdzētu pavaukšķēt unisonā. Un visbeidzot – kad tiešām notika visīstākā izcili nekaunīga Latvijas neatkarības zaimošana, tās prezidentam braucot 9.maijā uz Maskavu, lai pateiktos Krievijas vadoņiem par pēckara 50 gadus ilgo Latvijas okupāciju, ne vien „Vienotībai”, bet arī t.s. „pozitīvā nacionālisma” ideoloģijas ruporiem nekas publiski iebilstams vis nebija. Cita lieta – 1.jūlijs! Un, lai pilnībā saliktu visus punktus uz „i”, 4.jūlijā „VL” kongresā Raivītis Dzintariņš izteica pateicību (!!! – A.G.) policijai par „nacistu gājiena izjaukšanu” 1.jūlijā, pielīdzinot to okupantu jampadracim 9.maijā, kuram gan viņa partija nekādu pretestību šogad neizrādīja un arī citus aicināja to ignorēt (okupantiem nekas cits vairāk no mums arī nebija vajadzīgs; pasākuma dalībnieku šiem tāpat pietika no savējo vidus, mūsu uzdevums bija – netraucēt!). Tātad, Latviešu Patriot, atceries – ejot uz vēlēšanām un balsojot par VL-TB/LNNK apvienoto „nacionālās apvienības” sarakstu, tu balsosi arī par „Vienotību” un aiz tās stāvošajām cionistu-masonu-pederastu mafijas ložām!
Nākotnē es ceru, ka 1.jūlija gājieni kļūs par tradīciju. Mācīsimies no pieļautajām kļūdām, turpmāk iecelsim nevis vienu, bet 3-4 gājiena organizatorus (visus čeka nesagrābs!), nepadosimies provokācijām un cīnīsimies, lai tie, kas safabricē nepamatotus kriminālprocesus un nelikumīgi aiztur cilvēkus, visdrīzākajā laikā paši nonāk uz apsūdzēto sola!
TAISNĪBA IR MŪSU PUSĒ, UN MĒS UZVARĒSIM AGRI VAI VĒLU !!!
C Ī Ņ A I U N U Z V A R A I S V E I K S ! ! !
5.07.2010. AIVARS GEDROICS |
| Drosmīgais Patriots U.Freimanis | 22. Jul 2010 @ 23:00 |
|---|
| Krievu valoda un latvieši | 15. Jul 2010 @ 10:59 |
|---|
VAI LATVIEŠIEM IR JĀMĀCĀS KRIEVU VALODA ?
Pēdējā laikā daudzos pseidonacionālos saziņas līdzekļos (piem., Latvijas Avīzē) tiek propagandēts uzskats, ka tā dēvēto „integrācijas procesu” ļoti kavējot tas, ka daudzi latvieši joprojām aktīvi mācoties un lietojot krievu valodu. Ja viņi to nedarītu, tad krievvalodīgie ļaudis būtu spiesti mācīties latviešu valodu, jo citādāk šie nespētu ar saviem līdzcilvēkiem – latviešiem sazināties. Šī ideja nav nekas jauns, pirmais šādu „gudrību”, šķiet, jau pirms gadiem piecpadsmit bija sācis propagandēt kosmopolītiskais izdzimtenis, nožēlojamais zemcilvēks K.Streips. Acīmredzot pidaram tobrīd skauda, ka viņš kaut kādā veidā ir mazspējīgāks par tiem, kas šo valodu prot, un tādēļ centās pierunāt tautiešus nolaisties līdz viņa līmenim. Lai gan, iespējams, ka viņš jau tad pildīja kādu viņam dotu uzdevumu, kas ietilpa cionistu-masonu-pederastu režīma izstrādātā latviešu tautas iznīcības plāna ķēdē…
Patiesībā šāds risinājums, protams, neko būtisku Latvijas un Latviešu tautas dzīvē nemainītu. Izteikti krieviskajos apgabalos, ka, piemēram, Daugavpilī, kur ir krievu valodas pašpietiekamība, krievvalodīgie vienkārši pārstātu ar latviešiem kontaktēties, paši tādejādi nekādu jūtamu ļaunumu neciešot. Savukārt, tajās nedaudzajās vēl Latvijas teritorijā esošajās Latviskuma saliņās (piemēram, Rūjienā), tāpat absolūtais vairums krieviski runājošo latviešu valodu jau ir apguvuši (tas gan, protams, automātiski nenozīmē, ka viņi tādēļ ir kļuvuši Latvijai un Latviešiem lojāli). Tiesa, tajos Latvijas novados, kur latviešu un krievvalodīgo īpatsvars ir apmēram puse uz pusi, šis fakts varētu veicināt latviešu valodas apgūšanu sveštautiešu vidū. Tikai jājautā, vai mūsu tautai no tā būtu kāds labums? Kā es jau regulāri mēdzu uzsvērt – valodas apgūšana ir tikai nepieciešamais, bet ne tuvu ne pietiekamais kritērijs sveštautieša lojalitātei. Ja kāds cittautietis ir naidīgs pret Latviskumu, viņš nekļūs draudzīgāks, mūsu valodu apguvis. Drīzāk otrādi, izmantos šo savu prasmi, lai vērstos pret mūsu valsti un tautu, kā jau mēs to redzam no bēdīgi slaveno interfrontiešu Ždanokas, Plinera, Kabanova, Mirska un daudziem citiem piemēriem. Savukārt, pret mums draudzīgi noskaņotajiem nelatviešiem nav nepieciešams spaidu kārtā likt apgūt mūsu valodu – tie tāpat to jau ir izdarījuši, daudziem latviešu valoda pat ir kļuvusi teju par otro dzimto.
Taču kā ir ar latviešiem, vai tie daudz zaudē, klausīdami streipulim un līdzīgiem demagogiem, un izvēlēdamies nemācīties un neprast krievu valodu. Manuprāt, jā, un esmu gatavs arī paskaidrot, kāpēc. Pirmkārt, šie cilvēki nenoliedzami zaudē konkurētspēju darba tirgū, īpaši sfērās, kas saistītas ar cilvēku apkalpošanu. Kā zināms, darba devēji mūsu valstī nospiedošā pārsvarā ir izteikti kosmopolīti, kuriem interesē tikai un vienīgi peļņa, bet nacionālais pašlepnums viņiem ir svešs un nesaprotams jēdziens. Un peļņu šiem, savukārt, nodrošina klientu apmierinātība ar sniegtajiem pakalpojumiem, bet, lai to panāktu, ar klientu jārunā viņam saprotamā un tīkamā valodā. Tāpēc vismaz deviņos gadījumos no desmit darba devējs labāk izvēlēsies pieņemt savā uzņēmumā krievu skolu beigušu sveštautieti, kas buldurē puslīdz ciešamā latviešu valodā (kas par to, ka ar akcentu un ne vienmēr gramatiski pareizi. Tagad šādi ļaudis strādā pat Valsts televīzijā, un teju nevienu ne no varturu, ne t.s. vienkāršās tautas puses šis fakts īpaši neuztrauc), prot savu dzimto krievu un arī angļu valodu - uz pēdējās mācīšanos parasti Latvijas sveštautiešus skubināt nevajag, nekā Latviešu skolas absolventu ar perfektām valsts valodas (bet kur gan tās praksē ir vajadzīgas?), normālām angļu un tīri ciešamām zviedru vai spāņu valodas zināšanām. Šis cilvēks labi saprot, ka viņa klients parasti runās vai nu latviski, vai krieviski, retu reizi varbūt angliski, bet vācu, spāņu, zviedru…un citas tamlīdzīgas valodas nāksies likt lietā labi, ja 10-15 gados vienu reizi. Un, tā kā klientam, kā zināms, vienmēr ir taisnība, tad, domājot par viņa interesēm, latvietim, kurš slikti pārzina vai nemaz nepārzina krievu valodu, darbs apkalpojošajā sfērā praktiski nespīd, tāda nu ir tā mūsu pašreizējā Latvijas realitāte.
Otrkārt, krievu valodas zināšanas nepieciešamas, lai cīnītos ar krievvalodīgajiem bandītiem un huligāniem, un šeit es nedomāju tikai policijā un tamlīdzīgās iestādēs strādājošos ļaudis. Jebkuram latviešu puisim vai meitenei var sanākt, piemēram, braukt tramvajā, kurā šim cilvēkam aizmugurē sēdošie krievvalodīgie klusībā savā starpā apspriežas, kā pie pirmās izdevības viņu apzagt, aplaupīt, varbūt pat izvarot vai noslepkavot… Ja šis cilvēks saprot, par ko bandīti runā un ko plāno, viņš var sākt aizstāvēties – saukt palīgā, zvanīt policijai, mēģināt fiziski pretoties, sliktākā gadījumā kaut vai nākamā pieturā izlēkt no transporta līdzekļa un laisties lapās. Savukārt, krievu valodu neprotošs indivīds laimīgā neziņā var domāt, ka līdzbraucēji laikam apspriež laika apstākļus vai nesen redzēto spēlfilmu, un nekādā veidā nereaģēt uz viņam draudošajām briesmām līdz brīdim, kad diemžēl var jau izrādīties par vēlu kaut ko iesākt sevis glābšanai. Kā liecina statistika, tad apmēram divas trešdaļas cietumos sēdošo cilvēku ir nelatvieši, tātad varbūtība, ka kriminālnoziedznieks, kas uzbruks savam upurim, būs krievvalodīgais, ir visai jūtami liela. Tādēļ, lai cīnītos ar saviem ienaidniekiem, ir jāapgūst viņu valodu – šo faktu lieliski saprata vācu nacisti, kuri laikā, kad Latvija atradās viņu varā, gan paši mācījās, gan vietējiem iedzīvotājiem spieda apgūt ne vien vācu, bet arī krievu valodu, lai gan pret krieviem kā tautu viņi nejuta ne mazākās simpātijas, un daļa no viņiem krievus pat par pilnvērtīgiem cilvēkiem neuzskatīja. Lai paturam prātā šo faktu katrreiz, kad ceram ieriebt krieviski runājošajiem, negribot apgūt un prast viņu valodu, un padomājam, vai tādejādi neriebjam drīzāk gan paši sev. It īpaši tas attiecas uz Latviešu Patriotiem, kuru pienākums būtu regulāri pētīt, ko par viņiem raksta okupantu prese (lai redzētu, vai darbojas pareizā virzienā, ko vislabāk apliecina, okupantu viņiem veltītās lamas), bet kā gan to var darīt, neprotot krievu valodu?
Treškārt, ne jau visi krievi un krieviski runājošie ir mūsu tautas ienaidnieki. Lai gan relatīvi nelielā skaitā, tomēr ir starp viņiem sastopami arī mūsu draugi un atbalstītāji, turklāt, daudzi no tiem nedzīvo Latvijā, kas ir arī loģiski, jo tikai tas cilvēks var cienīt citas tautas, kurš ciena savējo, bet to vislabāk var darīt, dzīvojot savā etniskajā Dzimtenē. Piemēram, ir tāds cilvēks Boriss Stomahins, kurš par publisku līdzjūtības paušanu lielkrievu šovinistu apspiestajām tautām tagad Krievijā sēž cietumā. Dabiski, ka viņš nevar prast visu to tautu valodas (t.sk., Latviešu), kuras viņš aizstāv un atbalsta, to no viņa būtu arī neloģiski prasīt. Toties mēs varam gan uzturēt ar viņu kontaktus, ja protam viņa valodu. Nedomāju, ka mēs sevi tādejādi pazemojam, vēršoties pie sava atbalstītāja tajā valodā, kura ir viņa dzimtā un kurā viņš savukārt pauž atbalstu mums, par to izciešot no saviem tautiešiem-šovinistiem nežēlīgas represijas. Tāpat nenoliedzamu mūsu atbalstu ir pelnījis arī Krievu Katakombu baznīcas vadītājs mūks Dionīsijs, kurš tāpat jūt līdzi mūsu tautas skarbajam liktenim un saprot mūsu vēlmes un ciešanas. Lūk, šādi cilvēki krievvalodīgo vidū ir sastopami, mums tos jāprot sameklēt un uzņemt ar viņiem kontaktus, bet šim nolūkam atkal mums ir nepieciešama krievu valodas prasme.
Visbeidzot, ceturtkārt, krievu valodā ir iespiesta ievērojama pasaules garīgā mantojuma daļa – gan daiļliteratūra, gan zinātniskie darbi, gan reliģiski-filozofiskie traktāti (kaut vai tā pati Dzīvās Ētikas Mācība). Domāju, ka mēs kļūstam ievērojami garīgi bagātāki, ja spējam apgūt šīs zināšanas oriģinālvalodā, jo ne jau visu var iztulkot, turklāt tulkojums, kā pieredze rāda, parasti nav tik kvalitatīvs kā pirmavots. Bez tam, nedrīkstam aizmirst savas zemes ģeogrāfisko stāvokli, to, ka Krievija vienmēr būs mums blakus, un arī tad, kad (es ticu un ceru, ka tā kādreiz tomēr notiks!) būs panākta Latvijas dekolonizācija, mūsu valsts teritorijā arvien dzīvos pietiekami liela krieviski runājošu ļaužu grupa, kuras darbību un rīcību mēs nevarēsim pienācīgi kontrolēt, neprotot un neapgūstot viņu dzimto valodu. Lūk, šo apstākļu dēļ krievu valoda arī turpmāk ieņems vismaz otro nozīmīgākās svešvalodas lomu, ja pirmo nolemjam likumsakarīgi atdot angļu valodai, tādēļ no praktiskās lietderības viedokļa mūsu bērniem daudz loģiskāk būtu izvēlēties kā otro svešvalodu apgūt krievu, nevis vācu, spāņu, franču vai kādu citu valodu.
Nobeigumā vēlos novērst iespējamus pārpratumus – šī raksta mērķis nav aicināt latviešus vienmēr un visur demonstrēt savas krievu valodas zināšanas, sarunājoties ar sveštautiešiem krieviski, kā to regulāri saziņas līdzekļu kameru priekšā dara vairums mūsu varturu. Lai arī praktiska valodas lietošana ir nepieciešama, lai attīstītu un nezaudētu tās prasmi, atstāsim šo prieku lielākoties tam, lai kontaktētos ar tūristiem un sadarbības partneriem no Krievijas un citām NVS republikām. Ar mūsu zemē runājošajiem cittautiešiem, protams, pamatā var un vajag sarunāties valsts valodā, izņemot varbūt atsevišķus gadījumus, piemēram, sniedzot medicīnisko palīdzību nelaimēm nokļuvušam cilvēkam, kurš uztraukumā varbūt nespēj parunāt un saprast latviski, vai arī pretēji – sūtot simt mājas tālāk kādu īpaši agresīvi noskaņotu okupantu, kurš tāpat nespēj uztvert „suņu” valodā teikto. Tomēr domāju, ka vairums latviešu ļaužu piekritīs, ka mēs tikai iegūsim, ja spēsim saprast to, ko mūsu klātbūtnē runā teju puse mūsu zemes iedzīvotāju, kam dzimtā valoda ir krievu valoda. Un reizēm ir ļoti izdevīgi izlikties nesaprotam pēdējo, ļaujot mūsu klātbūtnē krievvalodīgajiem izteikt visu, kas uz sirds, paliekot naivā cerībā, ka mēs nekā no tā nebūsim sapratuši, lai gan patiesībā mēs uztversim un sapratīsim visu, ko būsim dzirdējuši. Lai atceramies R.Blaumaņa lugu Īsa pamācība mīlēšanā, kurā tās galvenajam varonim Viļņu Jānim nācās izliekties par kurlu, lai noskaidrotu, ko tad ciema jaunkundzes par šo patiesībā domā. Lūk, šādus Štirlica cienīgus gājienus arī mums, Patriotiem, ikdienā var nākties demonstrēt, taču atkal – lai to darītu, krievu valoda vismaz sarunvalodas līmenī ir jāprot!
Padomāsim par augstāk minētajiem faktiem, sūtot skolā mūsu jauno paaudzi un domājot par tās nākotni, kas nenoliedzami ietver sevī arī Latvijā lietojamo valodu apgūšanu!
PAR LATVIEŠU NĀCIJAS NĀKOTNI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
26.06.2010. Aivars Gedroics |
| Arī te tas pats... | 8. Jul 2010 @ 13:38 |
|---|
Labdien.
A.Godroica kungs.
VP GKPP Prevencijas pārvaldes Metodiskās vadības nodaļā izskatīts Jūsu lūgums izvērtēt video sižetu par kandžas dzīšanu.
Informējam Jūs, ka par minēto kandžas dzīšanas faktu, kas atspoguļots LNT video sižetā, Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Alūksnes iecirknī ir uzsāktas divas administratīvas lietvedības, no kurām viena, par pasākuma nesaskaņošanu ar pašvaldību, ir pārsūtīta izskatīšanai Alūksnes novada pašvaldības policijai, bet otrajā (par neatļautu alkoholisko dzērienu izgatavošanu un uzglabāšanu) tiek veiktas ekspertīzes un pierādījumu izvērtēšana.
Ar cieņu,
VP GKPP Prevencijas pārvaldes
Metodiskās vadības nodaļas
Priekšnieka p.i.
Andris Šulte
Tālr. 67208736 |
| Riņķa dancis turpinās... | 17. Jun 2010 @ 18:04 |
|---|
Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija
Valsts policija
Rīgas reģiona pārvalde
KĀRTĪBAS POLICIJAS PĀRVALDE
Gaujas iela 15, Rīga, LV-1026, fakss 67519002, e-pasts kpp.sekretariats@rgpp.gov.lv, tālrunis 67219806
Uz
Rīgā
0 9 -08- 2010 Nr.20/10/5 -Nr.
Aivaram Gedroicam
a.k.32, Daugavpils,
LV-5401
[Par iesnieguma izskatīšanu
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kartības policijas pārvalde (VP RRP KPP) 2010.gada 11.maijā tika saņemts Jūsu iesniegums Nr.G-7193, kurā lūdzat atcelt VP RRP Siguldas iecirkņa lēmumu par atteikšanos uzsākt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā saistībā ar personas Reiņa Ādamsona rīcību, kurš 21.01.2010. TV3 pārraidē ,,Bez tabu" rādīja, kā viņa mājā tiek patstāvīgi gatavoti stiprie alkoholiskie dzērieni. Lūdzat sodīt R.Ādamsonu pēc LAPK 1702.panta un izvērtēt vai R.Ādamsona darbībās nav arī KL 2211.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmes.
Iesniegums tika izskatīts saskaņā ar Iesniegumu likuma 5.panta 3.punktu.
Iesnieguma izskatīšanas laikā tika noskaidrots, ka 2010.gada 20.aprīlī VP RRP Siguldas iecirknī tika pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā. Par pieņemto lēmumu tika paziņots Jums un izskaidrota pārsūdzēšanas kārtība. VP RRP KPP iepazīstoties ar pieņemto lēmumu, to atcēla un nosūtīja jaunai izskatīšanai.
Sniegtā informācija par R.Ādamsona alkoholisko dzērienu izgatavošanu ir ņemta kontrolē un tiks veiktas visas nepieciešamās darbības, lai konstatētu vai personas rīcībā ir saskatāms likumpārkāpums. Pēc pārbaužu veikšanas tiks pieņemts lēmums par personas saukšanu pie atbildības vai nē, par ko Jums paziņos VP RRP Siguldas iecirkņa amatpersonas.
Priekšnieks
A.Bukevičs
Ziemele 67219804 |
| » "Atbrīvotāju" īstā seja |
|---|
PAR KO LAI PATEICAS ATBRĪVOTĀJIEM ?
Izlasot LNF paziņojumu 9.maija sakarā http://www.dddlnf.com/content/view/480/2/, gribētos tomēr oponēt saistībā ar dažiem tajā minētajiem faktiem. Paziņojumā minēts, ka latviešu nācija esot pateicīga padomju karavīriem par to, ka tie esot atbrīvojuši pasauli no nacisma jeb vācu fašisma. Piekrītu, ka tie cilvēki, kas bija vācu laikā represēti un ieslodzīti Salaspils nometnē (kā, piemēram, A.Gardas k-ga māte un vecāmāte), patiešām varētu būt pateicīgi tiem, kas padzina vāciešus un viņus no turienes atbrīvoja, lai arī daudzus Patriotus no vācu nometnēm bieži vien pa taisno pārveda uz analogām krievu soda nometnēm. Tomēr vai kopumā mūsu nācija toreiz priecājās par to, ka vācu nacistus nomaina krievu boļševiki? Uzdrošināšos apgalvot, ka noteikti nē, jo padomju boļševiki vienā Baigajā (1940.-1941.) gadā bija pastrādājuši pret mūsu tautu krietni vairāk ļaundarību kā vācieši četru (1941.-1945.) gadu laikā. Kaut arī K.Ulmaņa valdīšanas laikā daudz vairāk tika stāstīts un atgādināts par vācu ļaundarībām pret mūsu tautu, mazāk uzsverot krievu nodarītās, tāpat tauta tika informēta par to, kā savā zemē un ārpus tās rīkojas Hitlers, vienlaikus noklusējot Staļina režīma pastrādātos noziegumus (t.sk., arī pret t.s. sarkanajiem latviešiem, kas pēc 1.Pasaules kara bija palikuši dzīvot Krievijā), tādejādi radot tautā iespaidu, ka varbūtēja kara gadījumā prātīgāk būtu nostāties PSRS, nevis Vācijas pusē, viena boļševiku valdīšanas gada bija pilnīgi pietiekami, lai tautā zustu nelabās atmiņas par vāciešiem un tā sāktu viņus uztvert kā glābējus no asiņainā komunistu režīma. Un tik tiešām, kad 1941.gada 1.jūlijā Rīgā ienāca vācu karaspēks, ļoti daudzi latvieši viņus sveica ar ziediem kā atbrīvotājus. Turklāt, kā norāda daži vēsturnieki, vācu armijas uzbrukums novērsa vēl vienu nevēlamo elementu deportāciju no Latvijas uz Sibīriju, kas bijusi paredzēta jūlija sākumā; šim nolūkam esot jau sarūpēti lopu vagoni dzelzceļa stacijās, kurus nu nācies izmantot pašiem sarkanajiem, lai bēgtu.
Vēlāk, redzot, ka arī šie svešie valdnieki negrib dot mūsu tautai brīvību, protams, sajūsma mazinājās, tomēr tautas lielākā daļa līdz pat kara beigām hitleriešus uzskatīja par mazāku ļaunumu kā staļiniešus. To pierāda kaut vai tas fakts, ka kopā ar vāciešiem evakuējās no frontes līnijas krietni vairāk mūsu tautiešu, nekā tas bija noticis pirms 3-4 gadiem, kad no Latvijas bēga prom krievu komunisti. Arī atbrīvotāju sagaidītāju ar ziediem bija krietni mazāk, un tie, kas to tomēr darīja, pārsvarā nepiederēja pie latviešu tautības. Negribu, protams, apgalvot, ka visi, kas vācu laikā tika represēti, bija to pelnījuši, cieta no viņiem ne tikai žīdi, čigāni un komunisti, bet arī daļa Latviešu Nacionālistu (piemēram, Pērkonkrusta vadonis G.Celmiņš), tomēr 2.Pasaules kara beigās mūsu tautas vairums saprata, ka dzīvot PSRS sastāvā būs sliktāk, nekā Lielvācijas. Tāpēc tik varonīgi cīnījās pret padomju(sarkano) armiju mūsu leģionāri, bet vēlāk to pašu turpināja Nacionālie partizāni. Un, kā rāda tālākie notikumi, šie ļaužu spriedumi tiešām izrādījās pareizi. Kaut vai apskatīsim šādu piemēru. PSRS laikos un daļēji arī tagad vēsturnieki mūs biedē ar bubuli – vācu ģenerālplāns „Ost” esot paredzējis ievest un nomitināt Latvijā 50 000 kolonistu, bet Padomju armija to neesot pieļāvusi, cik tas gan esot labi. Un tai pašā laikā šie ļaudis izliekas nezinām un nemanām, ka „atbrīvotāji” vācu okupantu plānus ir pārsnieguši vismaz reizes 15, ja ne 20, t.i., iepludinājuši Latvijā teju miljonu (!) kolonistu! Vai par to mums būtu viņiem jāpateicas? Ak, Dieviņ, ja mums Latvijā kolonistus skaits būtu tikai nieka 50 000, tad domāju, ka tāda organizācija kā LNF nemaz nebūtu tikusi dibināta, jo pēc tās nebūtu vajadzības – šāds relatīvi niecīgs iebraucēju skaits nespētu nodarīt jūtamu ļaunumu mūsu tautai un apdraudēt tās eksistenci. Diemžēl, pateicoties „atbrīvotājiem”, situācija ir daudz drūmāka, un, ja nenotiks Latvijas dekolonizācija, mūsu tautas asimilācija kļūs neizbēgama, vēl jo vairāk pašlaik, kad, esot ES sastāvā, mūsu teritorijā sāk ieplūst jauni laimes meklētāju bari.
Tātad, es uzskatu, ka nav jāpateicas PSRS armijai par vācu armijas padzīšanu no Latvijas, jo Latviešu stāvoklis Latvijā pēc tam nekļuva labāks, bet gan sliktāks.
Kā jau pareizi atzīmēts LNF paziņojumā, Vācija un Austrija kolonizētas netika, jo pēdējā pēc kara vispār neatradās PSRS ietekmē, bet starp padomju impēriju un tās okupēto Vācijas daļu (tā saukto VDR republiku) atradās Polija, kā arī eksistēja reāla Valsts robeža, pretstatā tam, kas notika bijušo PSRS republiku un tagad notiek ES „neatkarīgo valstu” starpā. Un tomēr, vai tad šīs abas valstis tika atbrīvotas, vai tad to tautām ir par ko pateikties PSRS un tās armijai? Manuprāt, stingri un kategoriski – NAV PAR KO !!! Pirmkārt, ir jautājums, vai tiešām vācu tautai zem Hitlera varas bija tik slikti, vai bija vismaz kāda sabiedriska organizācija (kaut vai vācu komunisti), kas būtu oficiāli lūgusi nākt padomju armiju atbrīvot to no tirāna? Vismaz manā rīcībā nav faktu, kas par ko tādu liecinātu, tāpat kā nav zināms, ka Baltijas valstis būtu 1940.gadā lūgušas PSRS atbrīvot to tautas no asiņaino diktatoru Ulmaņa, Smetonas un Petsa valdīšanas! Protams, tā bija klasiska komunistu izdomāta atruna – visur, kur mēs ierodamies, mēs atbrīvojam, okupē citi – vācieši, angļi, amerikāņi, bet tikai ne mēs, krievi. Vairums pasaules valstu un tautu šo demagoģiju saprata un šādu padomiešu terminoloģiju gan nepārņēma. Arī mums, Latvju Patriotiem, šādas krievu komunistu muļķības nebūtu jātiražē. Un vispār, kas attiecas uz Austriju, tad es uzskatu, ka tā ir mākslīgi radīta valsts, nolūkā sašķelt un vājināt vācu tautu, līdzīgi kā pēc 2.Pasaules kara tika radīta Moldāvija (Moldova), atraujot daļu no Rumānijas. Būtībā austrieši ir tie paši vācieši, kas runā nedaudz savādākā dialektā, tāpat kā bavārieši. Tad gan nenozīmē, ka viņi visi nepieder pie vienas tautas, tāpat kā nevar teikt, ka kurši, sēļi, zemgaļi un latgaļi visi nav latvieši. Manā uztverē Austrijai vajadzētu svinēt nevis dienu, kad to okupēja PSRS karaspēks, bet gan 1938.gada 12.martu, kad notika anšluss, jo tas ievadīja nevis Austrijas okupāciju, bet gan vācu tautas apvienošanos. Ne velti vēlāk 90% Austrijas iedzīvotāju bez jebkādas rezultātu viltošanas referendumā apstiprināja šī procesa leģitimitāti. Es, protams, negribu apgalvot, ka Lielvācijas karaspēks vispār neveica okupācijas, tās bija – gan Čehoslovākijas, gan Polijas, gan Ungārijas un Dienvidslāvijas, tomēr attiecībā uz Austriju šādu terminu nevar lietot. Arī pats Hitlers, starp citu, ir dzimis tieši Austrijā, un viņa karstākā vēlēšanās, kas vēlāk arī tika sekmīgi realizēta, bija vācu tautas apvienošana vienā valstī. Līdz ar to teikt, ka Vācija un Austrija tika no PSRS armijas atbrīvotas, manuprāt, nozīmē tikpat smagi šīs tautas apvainot, kā līdzīgi izsakoties par Baltijas valstīm un tautām.
Svarīgi arī atcerēties, kā uzvedās tā saucamie atbrīvotāji Vācijas un Austrijas teritorijā. Par viņu pastrādātajām ļaundarībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem ne mazums ir rakstīts kā Rietumu, tā pēdējā laikā arī Austrumu saziņas līdzekļos. Arī krievu tautas vidū ir godīgi cilvēki, kas nenoklusē šos briesmīgos faktus, kas gulstas uz viņu nekrietno tautiešu sirdsapziņas. Iesaku visiem izlasīt kaut vai internetvietnē http://shiropaev.livejournal.com/46919.html ievietoto Alekseja Širopajeva rakstu «Могила неизвестного насильника» („Nezināmā varmākas kaps”), kas sniedz izsmeļošu ieskatu padomju karavīru paveikto zvērību aprakstā. Pat, ja pieņemtu absurdo faktu, ka Hitlers Austriju un Vāciju būtu okupējis, pēc šādu necilvēcisku nelietību paveikšanas padomju armija zaudētu jebkādas tiesības saukt sevi par atbrīvotāju. Un, lai arī vācu karavīri okupētās teritorijās reizēm tāpat atļāvās kaut ko tamlīdzīgu darīt, tas tomēr neattaisno pret vācu tautu, tās mierīgajiem iedzīvotājiem – sirmgalvjiem, sievietēm, bērniem - paveiktās laupīšanas, izvarošanas un slepkavības. Arī sadzīvē, ja kāds cilvēks, atriebjoties par savu noslepkavoto ģimeni, savukārt nogalina pāridarītāja ģimeni, likuma priekšā kļūst tāds pat kriminālnoziedznieks kā tas, kurš izrēķinājās ar viņa radiem. Turklāt, nekur nebija teikts, ka šo nogalināto cilvēku tuvinieki tiešām būtu ko sliktu nodarījuši kādam krievu civiliedzīvotājam. Viņu vaina bija tā, ka viņi bija piedzimuši par vāciešiem, taču šādu rīcību pret viņiem (pēc analoģijas ar līdzīgiem noziegumiem pret žīdu tautu) gan nez kāpēc nesauc par „Holokaustu” un neprasa visai pasaulei starptautiski nosodīt. Un tiem, kas apgalvo, ka nekas tāds nebūtu noticis, ja Hitlers savulaik nebūtu uzbrucis PSRS (starp citu, tādā gadījumā no latviešu tautas 40.gados maz kas būtu palicis pāri), vēlos atgādināt krievu disidenta, bijušā augstas dienesta pakāpes čekas virsnieka Viktora Rezuna-Suvorova grāmatā „Ledlauzis” un arī citos darbos minēto faktu, ka Hitlers tikai par 2-3 nedēļām apsteidzis Staļinu, kurš arī gatavojies karam un plānojis uzbrukt Vācijai, tikai nepaguvis to izdarīt. Šis cilvēks to arī uzskatāmi pamato ar faktiem. Nav pamata šaubīties par tik augstu amatu ieņēmuša cilvēka kompetenci šais jautājumos. Būtībā jāsecina, ka Vācija tikai izdarīja preventīvu triecienu, lai atvairītu sev jau sagatavotu un izplānotu uzbrukumu no PSRS puses. Ar to es, protams, negribu apgalvot, ka no Vācijas puses arī netika pastrādāti kara noziegumi, taču tie ne mazākā mērā neattaisno šādu noziegumu pastrādāšanu pret pašu vācu tautu.
Tātad, ja kāds krievu karavīrs arī tiešām ir izglābis no apšaudes vācu meitenīti, tad nesalīdzināmi vairāk ir bijis tādu vojaku, kas šāda vecuma meitenītes brutāli, sadistiski izvaroja gan tradicionālā, gan praidiskā veidā, pēc tam savus upurus nereti arī nogalinot. Vai Vācijas un Austrijas valsts vadoņi šos faktus nezina? Zina, protams, bet joprojām kā cinisku ņirgāšanos pret nelaimīgajiem upuriem saglabā šos padomju okupantu uzstādītos pieminekļus un piedalās okupētājvalsts mantinieces organizētajos svētku pasākumos. Domāju, ka neviens īsts vācu tautas Patriots nepiekritīs apgalvojumam, ka Merkele „cienīgi izskatījās” Sarkanajā laukumā Maskavā blakus Medvedevam un Putinam. Man šķiet, ka viņi par šādu Merkeles rīcību ir sašutuši ne mazāk kā mēs par Veročkas un Vzjatlera piedalīšanos Latvijas 50 gadu okupācijas svinībās! Protams, arī Vācijā, tāpat kā praktiski visā ES, pie varas ir savas tautas ienaidnieki, kas slavina rīcību, kas pazemo un dara ļaunu savai tautai. Bet nekļūsim viņiem līdzīgi! Mēs taču arī negribam, lai mūsu varturu ārzemēs paustais viedoklis tiktu uzskatīts kā latviešu tautas patiesā griba. Mums nepatīk, ka ārvalstīs tiek cildināti mūsu valsti vadošie mūsu tautas slepkavas, tad nu neslavēsim arī tos ārzemniekus, kas savukārt nicina paši savu tautu. Bet īstie vācu tautas patrioti ir tie, kas kaut vai tādā veidā atgādina par to, kas tad patiesībā ir bijuši t.s. „atbrīvotāji no nacisma” (skat. http://www.delfi.lv/news/world/other/berline-apskadets-piemineklis-padomju-karaviriem.d?id=31782411)
Visbeidzot, manuprāt, ir jocīgi un nesaprotami, kāpēc ne Vācijā, ne Austrijā nekur nav uzstādīts piemineklis Hitleram. Arī citās tautās ir bijuši valdnieki-iekarotāji, kas gribējuši palielināt savas valsts teritoriju, bet cietuši sakāvi un tās rezultātā valsts teritorija pat samazinājusies (Napoleons Francijā, Kārlis XII Zviedrijā u.c.), tomēr tie ir atstājuši pēdas vēsturē, kā rezultātā tauta viņus piemin un neaizmirst gan viņu labos darbus, gan sliktos. Vācijā un Austrijā vispār izvēlas šo vēstures periodu noklusēt (izņemot, protams, Holokausta notikumus), kas lieliski parāda, kas valda šajās valstīs, un var viņu tautai izteikt tikai visdziļāko līdzjūtību, tāpat kā mūsējai, par to, ka viņiem nākas dzīvot šādos apstākļos. Lai gan daudz taisnības ir kādam gudrajam, kurš savulaik teicis: „Katrai tautai ir tādi vadoņi, kādus tā ir pelnījusi!”. To tad arī paturēsim prātā, vērtējot notikumus Latvijā un ārvalstīs!
PAR TAISNĪGU, IZSVĒRTU ATTIEKSMI PRET TAUTU UN VALSTU VĒSTURI CĪŅAI SVEIKS !!!
15.05.2010. Aivars Gedroics
27. Maijs 2010 @ 09:42
|
| » Naivums |
|---|
LATVIEŠI, NEBŪSIM REIZ NAIVI MUĻĶĪŠI !!!
Plašsaziņas līdzekļos, kas, kā zināms, nospiedošā vairākumā pieder vai atrodas tiešā pakļautībā mafiozajam cionistu miljardiera Sorosa fondam (šis iestādījums pilnībā kontrolē visas 4 latviski raidošās televīzijas un arī Latvijas Radio), laiku pa laikam parādās kāds „nabaga cietēja” tēls, ko ļaunie varturi nepamatoti apbižo par to, ka šis konkrētais cilvēks esot kristāltīrs, godīgs un neuzpērkams. Pirms kāds laika šāda upurjēra lomā bija nostādīts bijušais KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs, tad Saeimas izbrāķētais Augstākās Tiesas tiesneša kandidāts Māris Vīgants, nu kārta pienākusi Ģenerālprokuroram Jānim Maizītim, kurš, sabijis savā amatā jau divus termiņus pēc kārtas, nu pretendēja uz jau trešo, bet – ak tavu nelaimi! – ļaunā Saeima šo neapstiprināja, lai gan vairums deputātu iepriekš bija solījuši apstiprināt. Un nu saziņas līdzekļi, pieaicinot tā paša Sorosa angažētos ekspertus no šā fonda nepastarpināti finansētām organizācijām (Providus, Delna...u.c.), kliedz nebalsī: „Palīgā, palīgā, godīgu cilvēku met no amata nost, valstī nav demokrātijas, visi likuma kalpi uzpirkti, tauta, izejiet ielās, dariet reiz galu šai nejēdzībai!”.
Par šiem darboņiem nebūtu jābrīnās, jo jau senā tautas paruna saka – kā maizi ēd, tā dziesmu dzied! Toties ar nožēlas pilnu izbrīnu jāklausās t.s. vienkāršo ļaužu izteikumus radio, vēstules avīzēm, komentārus internetā, kur tāpat izskan žēlabas par „godīgajiem cilvēkiem, kuriem blēži neļauj strādāt”, kam pievienojas solījumi turpmāk balsot tikai par tiem politiskajiem spēkiem, kas šos „nelaimīgos cietējus” solās aizstāvēt un atkal „likt saulītē”. Un skaidrs, ka tie pareizie cilvēki, protams, ir pulcējušies ap Repšes-Ēlertes bloku „Vienotība”, kurš, kā apgalvo praktiski visi liela mēroga saziņas līdzekļi, un naivie muļķīši kā papagaiļi precīzi atkārto, vienīgais neesot korumpēts un pakļauts oligarhu ietekmei. Dzirdot šādus izteikumus, atliek vien piekrist Ā.Hitlera savulaik grāmatā „Mana cīņa” paustajai atziņai, ka „tautai var daudz ko pārmest, bet tikai ne to, ka tai būtu pārāk daudz prāta”.
Dārgie tautieši, atmetīsim taču vienreiz emocijas un paraudzīsimies ar vēsu prātu uz to, kas mums notiek apkārt! Atcerēsimies, kādi bija tie cilvēki, kad viņi atradās savos nu jau zaudētajos amatos, ko viņi labu mūsu tautai ir izdarījuši! Kaut vai, piemēram, čekista dēls A.Loskutovs, kurš vienreiz intervijā Latvijas Radio pat atļāvās pateikt, ka nezinot, vai Latvija ir vai nav bijusi okupēta (vēlāk gan, lai novērstu šo neviļus izspļauto nesmukumu uz sava gaisā tēla, viņš aizgāja uz Okupācijas muzeju, apskatījās tā ekspozīcijas un tad negribīgi atzina, ka laikam tomēr okupācija esot bijusi), kurš latviešu valodā runā ar grūtībām, izteiktu krievu akcentu! Sākotnēji viņu tieši Sorosa finansētie jaunlaicēni negribēja atbalstīt, jo domāja, ka šis cilvēks varētu būt nepakļāvīgs, bet vēlāk, pārliecinājušies par pretējo, aizstāvēja ar putām uz lūpām! Ko viņš tādu ir izdarījis Latvijas un latviešu tautas labā? Vai viņa vadītais KNABs noķēris un sodījis kaut vienu patiesi ietekmīgu korumpētu personu? Ne uz to pusi! KNABs tikai noņēmās ar sava tēla spodrināšanu, nenogurstoši stāstot saziņas līdzekļiem, cik grūtu un svarīgu darbu šie darot, tai pat laikā nodarbojoties ar otršķirīgām lietām un bezjēdzīgi tērējot valsts naudu, un vienlaikus nepamanot, ka no pašu vadītās iestādes nezināmā virzienā pazūd nauda, kas paredzēta operatīvajiem izdevumiem. Nu baigais „patriots” un „neuzpērkamais darbonis” to vadīja! Kādam gan muļķim jābūt, lai par šādu cilvēku jūsmotu!
Tad vēl tiesnesis Māris Vīgants. Kā apgalvo sorosveidīgie saziņas līdzekļi, viņš neesot apstiprināts par Augstākās Tiesas tiesnesi, jo savulaik ir sankcionējis Lemberga arestu. Nezinu, vai tā tas bija, tāpat neņemos spriest, neiepazinies ar konkrētās krimināllietas materiāliem, vai Lembergu tiešām vajadzēja toreiz arestēt (manuprāt, tā šim kungam bija laba bezmaksas politiskā reklāma), taču no savas puses nekā laba par M.Vīgantu teikt nevaru. Savulaik 2003.gadā viņš atteicās pieņemt manu civilprasību pret Latvijas Radio, ko biju iesniedzis sakarā ar to, ka pēc pidara Streipa vēlmes man tika liegta iespēja izteikt savas domas raidījumā Brīvais mikrofons; šādu sava padotā nostāju atbalstīja arī Radio vadība Dz.Kolāta personā. Šo Vīganta kunga lēmumu vēlāk kā pretlikumīgu atcēla Rīgas apgabaltiesa. Līdz ar to, ja es būtu Saeimas deputāts, noteikti arī balsotu pret šī cilvēka paaugstināšanu amatā, jo, līdzšinējos pienākumus pildot, viņš bija sevi parādījis kā angažēts vai vismaz nekompetents tienesis. Taču sorosiešiem viņš jau tāpēc vien bija kļuvis par svēto, ka sankcionēja nīstā oligarha Lemberga arestu, kurš – tavu pārdrošību – bija uzdrošinājies publiski pateikt, ka Sorosa tīklveida struktūras grib pilnībā pārņemt varu pasaulē un līdz ar to arī Latvijā. (Es gan par to jau daudzkārt esmu rakstījis agrāk, tai skaitā arī „Viedas” izdotajā grāmatā Nevienam mēs Latviju nedodam. Mans apgalvojums, pie kura joprojām turos, ka tādi kā Soross nepārprotami ir pelnījuši nāvessodu, 2001.gadā sacēla pamatīgu sašutumu visos šī cionistu miljardiera finansētajos saziņas līdzekļos). Un naivie bāleliņi kā atbalss radio brēc – jā, Vīgants ir vienīgais godīgais tiesnesis Latvijā, jo, redz, Saeimai viņš nepatīk, toties žurnālisti un politoloģi šo slavē un atbalsta.
Visbeidzot, kā jaunākais „taisnības cīnītājs”, kas „cietis no ļaunajiem oligarhiem” tiek pasludināts J.Maizītis. Nu, par šo cilvēku vispār nevar runāt un rakstīt bez izteikta sašutuma! Manā uztverē viņš bija vispilnīgākais Sorosa fonda un starptautiskā finanšu kapitāla, ko iemieso sevī cionistu-masonu-pederastu režīms, pakalpiņš. Ļoti drīz pēc savas ievēlēšanas viņš, vadoties no Vīzentāla centra norādījumiem, panāca krimināllietas ierosināšanu pret nelaimīgo latviešu karavīru Konrādu Kalēju, apvainojot to holokausta noziegumos. Nekāda vainu šim kungam, protams, pierādīt nevarēja; droši vien, ka Maizītis arī necerēja, ka izdoties to paveikt, viņam galvenais bija pildīt politisko pasūtījumu, bojājot Latviešu Patriotam pēdējos dzīves mēnešus. Drīz vien pēc Kalēja pasūtījuma lietas tika uzsākti nepamatoti kriminālprocesi pret laikrakstu „DDD” un tā darbiniekiem. Domāju, ka Maizīša kungs lieliski apzinājās šo procesu safabricēto raksturu, bet tas viņu labākajā gadījumā neuztrauca, sliktākajā – viņš par to pat priecājās. Loģiski, ka Gardas kungu un viņa vietnieces tiesa attaisnoja, bet prokurori, kas viņus nepamatoti apsūdzēja, joprojām turpina Maizīša vadībā strādāt savos amatos. Neilgi pirms tam izgāzās arī traģikomiskā t.s. Grīnberga prāva, kad ministru prezidents Repše, tā vietā, lai vienkārši precizētu konkrētā cilvēka datus, kuru viņš gribēja iecelt par Ventspils ostas pārvaldnieku, un tādejādi piespiestu Lembergu pildīt viņa rīkojumu, uzrīdīja viņam virsū ģenerālprokuratūru Maizīša personā. Acīmredzot Sorosa fonds bija uzdevis par katru cenu panākt lietas ierosināšanu pret Lembergu, un, nevarēdami izdomāt neko prātīgāku, Repše un Maizītis uztaisīja līdz pretīgumam smieklīgo grīnbergiādi. Arī nākamais kriminālprocess pret Lembergu, nu jau pēc daudz nopietnākiem pantiem – par kukuļņemšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu – ierosināts ilgst jau gadiem un, kā var paredzēt, atkal visticamāk beigsies ar apsūdzētā attaisnošanu. Viss šis tiesu teātris prasa milzīgus valsts līdzekļus, vienlaikus radot aktīvas darbošanās un „cīņas ar korumpēto oligarhu” (nez kāpēc no visiem „biezajiem” tikai viens tāds krimināls izrādījies) ilūziju, tai pat laikā par tiešām reāliem noziegumiem – „Parekss” bankas izputināšanu, daudziem nelietderīgiem valsts naudas izšķērdējumiem budžeta iestādēs, uz ko norāda kaut vai I.Sudrabas vadītā Valsts kontrole, ģenerālprokuratūra nekādu lietvedību uzsākt neuzskata par vajadzīgu. Bet ne jau tas vajadzīgs tīklveida struktūru apmaksātajiem darboņiem, viņu uzdevums ir par katru cenu apklusināt Patriotus un arī tos, kas varbūt nacionālā ziņā par tādiem nebūtu uzskatāmi, taču kaut vai personīgo ekonomisko interešu vārdā pretojas pārnacionālajam globalizācijas procesam, ko inspirē cionistu-masonu ložas. Lūk, šim uzdevumam Maizītis viņiem šķiet ideāla figūra. Tāpēc viņi par katru cenu grib šo cilvēku par jaunu iebīdīt ģenerālprokurora amatā, tāpēc izdara nekaunīgu spiedienu uz Saeimu un Augstākās Tiesas priekšsēdi Bičkoviču. Paskatīsimies, kas ir tie, kuri ar putām uz lūpām kliedz urravas Maizītim – Rumpītis, Veročka, Ēlerte – tie taču ir paši lielākie nelieši un mūsu tautas slepkavas! Kurš pie pilna prāta esošs, Patriotisks Latvietis lai gribētu viņiem līdzināties un stāties viņu pulkā? Tikai galīgi jucis indivīds vai apzināts provokators var šim aicinājumam pievienoties!
Visbeidzot, visvairāk pārmetumu no žurnālistiem izskan deputātiem par to, ka šie neturēja doto vārdu, gļēvi solīdami atbalstīt Maizīti, bet aizklātā balsošanā to noraidot. Es arī gļēvumu necienu un vienmēr savus uzskatus esmu paudis droši un atklāti, tomēr, ja jānostājas izvēles priekšā un jājautā, kā ir labāk – būt drošam un atklāti nobalsot pret savas tautas interesēm, vai arī būt gļēvam un slepeni atbalstīt savu tautu – esmu pārliecināts, ka vairumam ļaužu pēdējais variants liksies tīkamāks. Mēs taču nepārmestu deputātiem, ja viņi būtu apsolījušies atdot Krievijai Abreni, bet vēlāk slepenā balsojumā šo noziedzīgo nodarījumu izgāzuši, mēs taču nenosodītu „gudrās galvas”, ja tās kaut vai slepeni nepieļautu Latvijas suverenitātes paliekas iznīcinošā Lisabonas līguma ratificēšanu, mēs taču nepārmestu tiem, kuri pēkšņi pārdomātu un neatbalstītu izmaiņas Imigrācijas likumā, pārvēršot Latviju par Austrumu-Rietumu caurstaigājamo sētu...utt., u.tjp. Līdz ar to nav nekāda pamata nosodīt tos, kas slēgtā balsojumā izgāza Maizīti. Te var vilkt paralēles ar A.Gardas teikto – ja mūsu tautiešiem pietrūkst drosmes atklāti sūtīt okupantus ratā, lai tad viņi vismaz slepeni iemet viņiem pastkastēs avīzes „DDD” krievu pielikumu, arī tā būs cīņa, kaut arī slēptā veidā. Līdzīgi ir ar šo skandālu ap J.Maizīša neiebalsošanu.
Latvieši, mācīsimies domāt ar savu galvu, prast paši izvērtēt, kas ir labs un slikts, nevis kā stulbi papagaiļi atkārtot streipiņu, tomsonu, domburīšu un citu Sorosa aģentu radio un televīzijā neskaitāmas reizes skandinātos demagoģiskos murgus! Un atcerēsimies, ka cilvēka būtību nosaka tas, kuri ir viņa draugi un aizstāvji, bet kuri – ienaidnieki!
PAR SAPRĀTĪGU UN NACIONĀLI DOMĀJOŠU LATVJU TAUTU CĪŅAI SVEIKS !!!
20.04.2010. Aivars Gedroics
5. Maijs 2010 @ 15:44
|
| » Mana pārsūdzība |
|---|
VALSTS POLICIJAS RĪGAS REĢIONA PĀRVALDES PRIEKŠNIEKAM
Gaujas iela 15, Rīga, LV 1026,
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
adrese: a.k. 32, DAUGAVPILS, LV 5401,
(tālr. 65428660, 28229894)
iesniegums
2010.gada 27.aprīlī saņēmu VP Rīgas RP Siguldas iecirkņa KP nodaļas priekšnieka lēmumu par atteikšanos uzsākt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā saistībā ar personas Reiņa Ādamsona (300486-12311) rīcību, kurš 21.01.2010. TV3 pārraidē „Bez Tabu” rādīja, kā viņa mājā tiek pastāvīgi gatavoti stiprie alkoholiskie dzērieni. R.Ādamsons pārraidē pats atzina, ka šādus dzērienus viņš gatavo ilgstoši un regulāri, kā arī demonstrēja ievērojama tilpuma plastmasas trauku, kurā pēc viņa paša teiktā atrodas brāga – šķidrums, kas sagatavots pārtvaicēšanai, lai iegūtu stipru spirtoto alkoholisko dzērienu – kandžu. Lai arī, kā saprotams no saņemtā lēmuma, R.Ādamsons policistiem, nojaušot, ka par to ir paredzēta administratīva atbildība, noliedza, ka būtu tecinājis kandžu, tomēr viņa paša izteikumi TV pārraidē liecina par pretējo. Manuprāt, šāda R.Ādamsona liegšanās ir loģiska un saprotama kā vēlēšanās izvairīties no soda, tādēļ nav ticama; savukārt, TV pārraidē viņš vēlējās palielīties ar savu no tuviniekiem apgūto māku gatavot stipros spirtotos dzērienus, tādēļ bija patiess un atklāts. Viņš turklāt arī cienāja raidījuma Bez Tabu žurnālisti Rutu Madarāju ar paša izgatavoto produkciju. Spriežot no TV ekrānā redzamās žurnālistes reakcijas, šķidrums nekādā ziņā nebija ūdens, bet gan stiprs, spirtots alkoholisks dzēriens. Kā sižeta beigās atzina cits TV3 žurnālists Juris Šteinbergs, pēc viņa aplēsēm, kolēģes nobaudītā dzēriena stiprums bija vismaz 45-50 grādi (tilpumprocenti). Tādejādi manā uztverē R.Ādamsona darbībā saskatāmas ne tikai LR APK 170.2 pantā, bet arī LR KL 221.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmes, proti, nelegāli gatavotu alkoholisko dzērienu izplatīšana (realizācija). Cik saprotu, tad, pieņemot lēmumu par atteikšanos uzsākt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā, netika nopratināti abi augstāk minētie TV3 žurnālisti, lai noskaidrotu viņu liecības šī notikuma sakarā.
Ņemot vērā augstāk iepriekš minēto,
LŪDZU :
1. Atcelt VP RRP Siguldas iecirkņa KP nodaļas inspektora S.Paikova lēmumu par atteikšanos uzsākt administratīvo lietvedību pret R.Ādamsonu.
2. Sodīt R.Ādamsonu pēc LR APK 170.2 panta.
3. Izvērtēt, vai R.Ādamsona darbībā nav saskatāmas arī LR KL 221.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmes.
Daugavpilī, 2010.gada 27.aprīlī A.Gedroics
27. Apr 2010 @ 18:30
|
| » Atbilde uz manu iesniegumu |
|---|
Lēmums
par atteikšanos uzsākt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā
Sigulda 2010. gada " 20. " aprīlī
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Siguldas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektors leitnants Sandijs Paikovs izskatījis materiālus par iespējamu Reiņa Ādamsona 300486-12311 izdarītu administratīvu pārkāpumu
KONSTATĒJU:
analizējot normatīvo aktu prasības attiecībā par alkoholisko dzērienu izgatavošanu mājas apstākļos konstatēju: saskaņā ar Alkoholisko dzērienu aprites likuma 9.panta l.daļu Alkoholisko dzērienu ražošana mājas apstākļos, izejvielu sagatavošana, iegāde vai uzglabāšana alkoholisko dzērienu izgatavošanai mājas apstākļos, kā arī to ražošanai paredzētu aparātu, ierīču, iepakojuma, etiķešu, korķu un vāciņu izgatavošana vai uzglabāšana ir aizliegta. Minētā panta 2.daļā noteikts, ka Šā panta pirmajā daļā noteiktais aizliegums ražot alkoholiskos dzērienus mājas apstākļos neattiecas uz alu, vīnu un citu likuma "Par akcīzes nodokli" 3.panta ceturtās daļas 1.punktā (negāzēti raudzētie dzērieni) minēto raudzēto dzērienu izgatavošanu personiskajam patēriņam. Saskaņā ar likuma ,,Par akcīzes nodokli" 3.panta 3.daļas Par vīnu uzskatāms: 1) negāzēts vīns — produkts, kas tiek klasificēts Kombinētās nomenklatūras 2204. un 2205.preču pozīcijā, ja vien tas iegūts, raudzējot dabīgos vīna materiālus, ja faktiskais spirta daudzums tajā pārsniedz 1,2 tilpumprocentus, bet nepārsniedz 18 tilpumprocentus un galaprodukta esošais spirts radies vienīgi rūgšanas procesā; 2) dzirkstošais vīns —produkts, kas tiek klasificēts Kombinētās nomenklatūras 2204. un 2205.preču pozīcijā, ja vien tas iegūts, raudzējot dabīgos vīna materiālus, ja faktiskais spirta daudzums tajā pārsniedz 1,2 tilpumprocentus, bet nepārsniedz 15 tilpumprocentus un galaprodukta esošais spirts radies vienīgi rūgšanas procesā. Produkts ir ar virsspiedienu šķidrumā (trīs bāri vai vairāk) oglekļa dioksīda klātbūtnes dēļ, un tas iepildīts pudelēs ar īpaši nostiprinātiem galviņkorķiem vai citā iepakojumā.
Pārbaudes laikā noskaidrots, ka TV pārraidē ,,Bez tabu" 21.01.2010 netika atainots alkoholisko dzērienu izgatavošanas process, bet gan atainots process, kā tas tiek darīts, neizmantojot alkoholiskā dzēriena izgatavošanai nepieciešamās izejvielas, tas ir, izmantojot tikai ūdeni. _
Pārbaudes laikā nav iegūta R.Adamsona izgatavotā viela, lai varētu noteikt ekspertīzi un pārbaudīt tā tilpumprocentus.
Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka Reiņa Ādamsona rīcībā nav saskatāmas Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 17O2.pantā (Nelikumīgu alkoholisko dzērienu izgatavošana (ražošana), glabāšana un pārvietošana) paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmes, tāpat arī nav saskatāms Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 90.panta l.daļā (Bīstamo iekārtu, energoapgādes iekārtu tehnisko uzraudzību regulējošo normatīvo aktu un
normatīvtehnisko dokumentu pārkāpšana) paredzētais administratīvais pārkāpums, jo likums ,,Par bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību" nosaka, ka normas attiecināmas uz konkrētām ierīcēm, kas uzskaitītas Ministru kabineta noteikumos Nr.384 no 07.11.2000 (Noteikumi par bīstamajām iekārtām), un šai sarakstā nav ierīces, kas paredzētas vīna izgatavošanai mājas apstākļos, tādēļ
NOLĒMU:
1. atteikt uzsākt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā saskaņā ar
Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 238 \panta 1.daļas 2.punktu un
239.panta 1.punktu (nav administratīvā pārkāpuma sastāva)
2. Par pieņemto lēmumu paziņot Aivaram Gedroicam, nosūtot dotā
lēmuma eksemplāru ierakstītā pasta sūtījumā
3. Izskaidrot tiesības pārsūdzēt pieņemto lēmumu Valsts policijas Rīgas
reģiona pārvaldes priekšniekam mēneša laikā no lēmuma paziņošanas, sūdzību
iesniedzot Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Siguldas iecirknī Siguldā,
Miera ielā 1.
KP nodaļas inspektors / ^r ^ S.Paikovs
27. Apr 2010 @ 18:28
|
| » Sadarbība |
|---|
AR KO MĒS VARAM SADARBOTIES ?
Izlasot avīzes „DDD” 1.aprīļa numurā publicēto jelgavnieces Annas Mielavas (kaut kā nebiju manījis šādu cilvēku līdz šim publicējoties nacionāla rakstura presē) vēstuli, kurā viņa pārmet avīzes redakcijai sadarbošanos ar „nepareizo” cilvēku Dionīsiju no Krievijas, vēlos, atsaucoties uz redakcijas aicinājumu, izteikt šinī sakarā savas domas.
Vispirms atzīmēšu, ka pilnīgi piekrītu visam tam, ko jau piebildē pēc vēstules ir minējis avīzes veidotāju kolektīvs. No savas puses papildus vēlos atzīmēt dažus aspektus, kas, manuprāt, ir būtiski, runājot ne tikai par šo konkrēto gadījumu, bet apsverot sadarbību kā tādu plašākā mērogā, veidojot attiecības starp cilvēkiem un to pārstāvētajām organizācijām daudzu mēnešu un gadu garumā.
Kāds vieds cilvēks savulaik ir teicis: „Politikā nav draugu, tajā ir sabiedrotie”. Kā rāda mūsu zemes un tautas vēsture, vismaz uz skaitliski mazām un daudzu lielu nāciju iekārojamā teritorijā dzīvojošām tautiņām šis apgalvojums ir pilnā mērā attiecināms. Atcerēsimies, kā veidojās Latvijas valsts, kā tapa pirmās Latviešu bruņotās vienības, kas vēlāk pārtapa Latvijas Armijā... Sākotnēji Latviešu strēlnieki karoja cariskās Krievijas armijas sastāvā, tad, sapratuši, ka tiek izmantoti tikai kā lielgabalu gaļa, zaudēja ticību monarhistiskajai impērijai un vai nu pieslējās boļševikiem, vai nu stājās Kalpaka nacionālajā rotā; bija skaitliski neliela daļa arī tādu, kas cīnījās t.s. „Baltās” armijas pusē. Katra no šīm grupām domāja, ka tieši šādā veidā novērsīs lielāko ļaunumu un panāks iespējami lielāku labumu Latvijai savas uzvaras gadījumā. Te jāatzīmē, ka tieši tālredzīgajiem un konsekventajiem Neatkarīgas Latvijas aizstāvjiem kalpakiešiem visvairāk nācās mainīt savus sabiedrotos – sākumā tie bija vācieši (par ko viņi tika diezgan pamatīgi slānīti no t.s. visgudro un pareizo latviešu puses), vēlāk igauņi, ar kuriem cīnījās kopā pret tiem pašiem vāciešiem, tad poļi, kuri palīdzēja atbrīvot no boļševikiem Latgales novadu. Nacionālās Latvijas karotājiem nebija ne īpašu simpātiju, ne arī zvērīga naida ne pret vienu no šīm tautām, viņi vienkārši pieslējās tiem, kuru politiskās intereses konkrētajā brīdī sakrita ar viņu interesēm. Tieši tāpat darīja arī leģionāri 2. Pasaules karā. Un tas, ka viņi zaudēja un nesasniedza cerēto mērķi – Brīvu Latviju, nebija viņu, bet gan Rietumu pasaules vareno vaina, kuri, savtīgu interešu vadīti, piekrita atdot Baltiju Staļina nezvēra ķetnās. (Diemžēl joprojām netrūkst jefiņu, kuri domā, ka tagad gan militāra konflikta gadījumā ar Krieviju NATO un ES mūs aizsargāšot. Nekā tāda, protams, nebūs, kā to jau pirms gada precīzi pateica intervijā „DDD” ASV armijas leitnants, bijušais „helsinkietis” K.Pupurs; skat. norādi internetā http://www.dddlnf.com/content/view/415/30/).
Es nezinu, cik patiesa ir tā informācija par Dionīsiju, ko publicējusi Mielavas kundze. Protams, pie lielas gribas es varētu mēģināt to pārbaudīt - parakņāties tīmeklī, ievadot meklētājā t.s. atslēgas vārdu, taču to nedarīšu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas prasa daudz laika; otrkārt, nebūt ne visa tur atrodamā informācija ir ticama un nopietni uztverama (pietiekami daudz „jaunatklājumu” reizēm Internetā gadās man lasīt arī pašam par savu personu); visbeidzot, treškārt, man tas neliekas būtiski. Kāda nozīmē, ko pielūdz un grib kanonizēt Dionīsijs – Marksu, Engelsu, Ļeņinu, Hitleru vai varbūt Rērihu (cita starpā visai bieži ir nācies un joprojām nākas dzirdēt lielākoties viltusnacionālās partijeles Visu Latvijai līderu izteiktos apgalvojumus, ka A.Garda nekad nebūšot Īsts Latviešu Patriots, jo viņš jūsmo par „lielkrievu šovinistu” Rērihu)? Galvenais, ka vismaz šobrīd viņš kaut vai vārdos ir mūsu sabiedrotais – atbalsta mūsu cīņu par Latvisku Latviju, par dekolonizāciju! Vai tad ar to ir par maz? Atcerēsimies ilgstošā Lielbritānijas premjera V.Čērčila teikto, ka viņš biedrojas un biedrosies kaut vai ar pašu velnu, ja tikai tas konkrētajā brīdī atbildīs viņa valsts nacionālajām interesēm. Kāpēc lai mēs rīkotos citādi? Un vai tiešām mums ir tik būtiski, ka Dionīsija dēļ Krievija uz mums sāks šķībi skatīties. Vai tā vispār ir Patriota cienīga filozofija – domāt, kā tas izskatās uz āru, nevis – vai tas nāk par labu mūsu pašu valstij un tautai? Turklāt, arī Hitlera, tāpat kā jebkura cilvēka, personība nav strikti viennozīmīgi vērtējama, iesaku A.Mielavai palasīt nebūt ne nacista angļu vēsturnieka Džona Tolanda grāmatu „Ādolfs Hitlers”, lai uzzinātu, kā uzplauka Vācijas ekonomika fīrera valdīšanas laikā. Nebija šis cilvēks balts eņģelis, taču par elles izdzimumu es arī šo nesauktu.
Krievijā ne tikai Dionīsijs mūs atbalsta, tur pašlaik par līdzi jušanu mūsu un arī daudzām citām krievu šovinistu apspiestajām tautām sēž cietumā Boriss Stomahins, kura raksti savulaik visai bieži gan oriģinālā, gan tulkojumā bija publicēti „DDD”. (Sīkāka informācija atrodama internetā http://zaborisa.narod.ru/. Tur var palasīt arī šī cilvēka rakstu krājumu http://rko.marsho.net/articl/articl.htm). Arī par šo personu ir nācies dzirdēt dažādus pārgudrus spriedumus, ka viņš nevarot būt mūsu tautai draugs jau tāpēc vien, ka pēc savas etniskās izcelsmes daļēji ir žīds. Es gan uzskatu, ka mums jāsadarbojas ar jebkuras rases un tautas cilvēkiem, kas mums – Latviešiem – vēl labu. Nav sliktu nāciju, ir slikti cilvēki tajās, citā nācijā to ir vairāk, citā mazāk. No krievu un žīdu puses nav bijis daudz tādu ļaužu, kas mums justu līdzi un izprastu mūsu grūto stāvokli, bet tieši tādēļ divtik vērts ir katrs, kurš tomēr spēj un grib to darīt. Protams, visi cilvēki nekad nedomās pilnīgi vienādi visos jautājumos. Acīmredzot savas etniskās izcelsmes dēļ Stomahina k-gs savā publicistikā Izraēlas un Irānas konfliktā nostājas Telavivas pusē, arī t.s. geju gājienu Maskavā viņš gatavs atbalstīt pārspīlētas viedokļu izteikšanas brīvības un tolerances dēļ. Šajos pēdējos jautājumos viņa un „DDD” redakcijas kolektīva domas atšķiras, tomēr tas taču netraucē viņus sadarboties tajos jautājumos (un tādu nenoliedzami ir vairāk), kur viņu uzskati sakrīt. Un tā ir jādara arī turpmāk ne tikai attiecībā uz Stomahinu un Dionīsiju, bet jebkuru sabiedriski-politiski aktīvu cilvēku, ar kuru var kaut pāris mūsu valstij un tautai būtiskos jautājumos atrast kopīgu valodu. Ja no kādiem ļaudīm arī ir jāizvairās, tad tie ir divkoši un meļi, kas runā vienu, bet dara ko citu, kuri tēlo no sevis nacionālistus un Patriotus, bet patiesībā ir gatavi biedroties ar atklāti kosmopolītiskiem, Latviskumam naidīgiem spēkiem, lai tikai iekļūtu „siltās vietiņās” parlamentā un valdībā. Spilgts šādu darboņu piemērs, manuprāt, ir partija „Visu Latvijai” un tās vadoņi.
Vēl gribētos pievērsties arī tādam jautājumam – cik bieži un kādās vietnēs Īstiem Latvju Patriotiem būtu jāpauž savi uzskati? Mans viedoklis par šo jautājumu ir šāds: es uzskatu, ka tas jādara cik vien iespējams biežāk un visās iespējamās vietnēs, kur vien to ir iespējams izdarīt. Laba raksta, pareiza viedokļa parādīšanās nekad nevar būt par daudz, tās var būt vienīgi par maz. Es līdz šim vienmēr esmu centies ievietot savus rakstus pēc iespējas daudzās tīmekļa vietās, sūtījis uz visiem plašāk pazīstamajiem laikrakstiem, lai gan lielākoties jau iepriekš skaidri zināju, ka tie tajos netiks publicēti. Tomēr ceru, ka tos pirms izdzēšanas izlasīja redakcijas darbinieki, un arī tas man likās gana nozīmīgi. Nekad savās publikācijās neesmu centies izpatikt vienam vai otram cilvēkam vai politiskai kustībai (partijai), vienmēr esmu rakstījis tikai to, ko pats domāju. Neesmu pārdzīvojis, bet esmu tikai priecājies, ja mans raksts parādījās kādā no saziņas līdzekļiem kaut vai saīsinātā veidā, arī tad, ja šī saziņas līdzekļa īpašnieks bija okupants, kangars, viltusnacionālists vai cilvēks, kuram smagās biogrāfijas dēļ parādījušies zināma rakstura veselības traucējumi, kas traucē adekvāti uztvert apkārt notiekošo un pareizi izvērtēt, kurš viņam un viņa tautai ir draugs, bet kurš – nelietis un ienaidnieks. Uzskatu, ka mani raksti nekļūst nevērtīgi (ja vien tie, protams, netiek sagrozīti) tikai tādēļ, ka tie ir publicēti necienīgam cilvēkam piederošā saziņas līdzeklī vai internetvietnē, tāpat kā Saules gaisma nekļūst netīra tikai tādēļ, ka to atstaro vircas lāma vai dubļu rieva. Tāpat man šķiet arī, ka nav būtiski tas, kādā no saziņas līdzekļiem labs raksts parādās pirmajā un kādā – pēdējā. Ja es būtu man piederošas avīzes redaktors, es nevilcinātos tajā ievietot man simpātisku rakstu arī tad, ja zinātu, ka iepriekš tas jau ticis ievietots kādos 500 citos laikrakstos, jo manā uztverē tas nule minētā fakta dēļ nekā nebūtu zaudējis no savas kvalitātes, izņemot, protams, gadījumu, kad straujās notikumu attīstības dēļ tas jau būtu zaudējis savu sabiedriski-politisko aktualitāti.
Lūk, tādas ir manas pārdomas, zinu, ka ne visi cilvēki tām piekritīs un esmu gatavs pieņemt viņu atšķirīgo viedokli, kā arī ar laikraksta „DDD” līdzdalību turpināt šo Patriotu darbības taktikas izvērtēšanu un apspriešanu arī nākotnē, turpmākajos avīzes numuros!
PAR LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESĒM VIENOTAI CĪŅAI SVEIKS !!!
06.04.2010. Aivars Gedroics
14. Apr 2010 @ 22:12
|
| » Mana cīņa ar kandžas tecinātāju |
|---|
Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija
Valsts policija
Rīgas reģiona pārvalde
KĀRTĪBAS POLICIJAS PĀRVALDE
Gaujas iela 15, Rīga LV-1-026, fakss 67519002, e-pasts kpp.sekretariats@jgpp.gov.lVi tālrunis 67219806
Rīgā -
—0 8-04-2010 Nr.20/10/5 Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes
Siguldas iecirkņa
priekšniekam
A.Vīgantam
Par A.Gedroica sūdzības izskatīšanu
Aivaram Gedroicam
a.k. 32, Daugavpils, LV -5401
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes (VP RRP) Kartības policijas pārvaldē 2010. gada 30.martā tika saņemts Aivara Gedroica, personas kods 081274-10215 iesniegums, reģistrēts Nr.G-5081, ar lūgumu pārbaudīt VP RRP Siguldas iecirkņa Kārtības nodaļas vecākā inspektora A.Bondarjonoka iesniedzējam sniegtās atbildes par Reiņa Ādamsona rīcībā nesaskatāmā administratīvā pārkāpuma sastāva, pamatotību, jo R.Ādamsona kungs publiski TV izrādīja savu aparatūru, ar kuru mājas apstākļos tiek gatavoti spirtotie dzērieni.
Iesniegums tika izskatīts saskaņā ar ,,Valsts pārvaldes likuma" 64.pantu. Tika pieprasīti un pārbaudīti VP RRP Siguldas iecirknī izskatītais A.Gedroica iesniegums un savāktie materiāli.
Pēc 2010.gada TV - 3 raidījuma noskatīšanās un savākto materiālu pārbaudes VP RRP KPP uzskata, ka VP RRP Siguldas iecirkņa 2010.gada 05.februāra iesnieguma reģistrēta Nr.G-58 atbilde ir atceļama.
Saskaņā ar ,,Valsts pārvaldes likuma" 7.panta 4.daļu A.Gedroica iesniegumi Nr.G-58 un Nr.G-5081 nosūtāmi VP RRP Siguldas iecirknim atkārtotai detalizētai un vispusīgai minēto faktu pārbaudei, saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu.
Par pārbaudes rezultātiem informēt iesniedzēju.
Pielikumā: A.Gedroica iesnieguma Nr.G-5081 kopija uz 1 lapas (pirmajam
adresātam).
Priekšnieks A.Bukēvičs
Vepere 67219825
13. Apr 2010 @ 14:33
|
| » Apelācijas sūdzība apgabaltiesai |
|---|
ADMINISTRATĪVAJAI APGABALTIESAI
Jēzusbaznīcas ielā 6, Rīga, LV 1050
AIVARA GEDROICA (081274-10215)
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
apelācijas sūdzība
2010.gada 25.martā Administratīvā rajona tiesa tiesneses S.Pujātes personā, izskatot manu lūgumu atcelt Daugavpils pilsētas Domes Administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmumu Nr.D29-949, nolēma apmierināt to daļēji un grozīt man piespriesto naudas soda apmēru no 25 uz 5 Ls. Šo spriedumu uzskatu par nepareizu un lūdzu to atcelt šādu zemāk norādīto iemeslu dēļ.
Tiesas sēdes protokols noformēts ir pavirši un juridiski neprecīzi. Es lūdzu uzaicināt kā lieciniekus uz tiesu teritorijas, uz kuras atrodas māja Teātra ielā 34 un tai līdzās esošais zemes gabals, uz kura 2009.gada 30.aprīlī atradās mana automašīna, īpašniekus TATJANU VEROVSKU un KONSTANTĪNU VASIĻENSKI. Lai arī sūdzībā, kuru adresēju Administratīvajai apgabaltiesai, viņu uzvārdi bija norādīti pareizi, tāpat tie ir lasāmi arī lietai pievienotajā izziņā, kas apliecina noteiktā zemes gabala piederību, protokolā šie cilvēki tiek atbilstoši dēvēti par Garovsku un Vasiļecki, kas norāda uz to, ka protokola sastādītājs ir ļoti pavirši pildījis savus pienākumus, jo viņam nebija svarīga precīza personu identitātes norādīšana.
Bez tam, protokolā nav minēti uzdotie jautājumi, bet tikai uz tiem sniegtās atbildes, kas traucē pilnībā uztvert tiesas sēdē notikušo un saprast, par ko tieši runā atbildes sniedzošā persona.
Tiesas sēdes sākumā tika noraidīts mans lūgums uzaicināt uz tiesu bijušo Daugavpils Domes Administratīvās komisijas priekšsēdi Valentīnu Dubinu un jau manis minētos zemes īpašniekus T.Verovsku un K.Vasiļenski. Cik noprotams, tiesa pievienojās atbildētājas pārstāves Ingas Kokinas teiktajam, ka V.Dubinu neesot nepieciešams saukt tāpēc, ka viss esot izklāstīts lēmumā un citos lietas materiālos, savukārt zemesgabala īpašnieki nevarot liecināt par protokola sastādīšanas apstākļiem. Es toties biju lūdzis uzaicināt šos cilvēkus tādēļ, lai noskaidrotu zemes īpašnieku attieksmi pret to, kā Daugavpils Dome apsaimnieko viņiem piederošo teritoriju, un vai viņi uzskata, ka uz tās vispār kaut kur ir jābūt t.s. zaļajai zonai, kā arī vēlējos sarīkot konfrontāciju ar V.Dubinu, lai izvērtētu būtiskās pretrunas starp manis sniegto informāciju Administratīvajai tiesai adresētajā sūdzībā un informāciju, kas minēta Domes Administratīvās komisijas lēmumā Nr.D29-949, kā arī J.Lāčplēša parakstītajā paskaidrojumā, kas datēts ar 2010.gada 18.februāri un tika iesniegts tiesai. Uzskatu, ka šāda lēmuma pieņemšana būtiski ietekmēja manas iespējas sniegt paskaidrojumus un piedalīties tiesu debatēs, kas atbilstoši paredzētas APL 223.p. un 241.p., kā arī iespēju uzaicināt lieciniekus, kas paredzēta APL 162.panta 2.daļā. Sniedzot paskaidrojumus tiesai, es vairākkārt uzsvēru, ka zeme, uz kura bija novietota mana automašīna, sastāv no akmeņiem, cementa, ķieģeļu drumslām un kanalizācijas lūkas, līdz ar to šinī vietā zāle nekādi nevar augt zemes struktūras dēļ. Protokolā tikai vienreiz ir minēts vārdu salikums „akmeņainā vieta”. Protokola 5.lpp. ir minēts šāds it kā manis teikts apgalvojums: „...man bija divas iespējas – uzbraukt uz zāliena [izcēlums mans – A.G.] vai novietot automašīnu uz ceļa...” Šādi es nekad neesmu teicis. Diktofona ierakstā labi dzirdams, kā es apgalvoju: „...Redzat, tur ir iespēja, vai nu es braucu uz zāliena, kas arī ir slikti, vai nu es nobloķēju eju un vispār tad tā iela nav caurbraucama, un trešais variants ir, kad es nostājos uz šitās cementa lūkas, es no visiem ļaunumiem manā uztverē izvēlējos vismazāko, kur es uzskatu, ka es vismazāk traucēju citiem un arī apkārtējai dabai es ļaunumu nenodaru, tā es domāju”. Es uzskatu, ka šāda kļūda tiesas sēdes protokolā pieļauta APZINĀTI, lai vēlāk varētu apgalvot, ka es tomēr tiesas debašu gaitā esmu atzinis, ka biju gan uzbraucis uz zāliena, kas neatbilst patiesībai. Turklāt, tā kā es uzskatīju, ka no administratīvās lietas materiāliem pievienotajām policijas veiktajām fotogrāfijām nav īsti saprotams, kā izskatījās tā vieta, kur stāvēja mana automašīna, es iesniedzu tiesai savas gan tajā pašā dienā, gan vēlāk izdarītās manas automašīnas un citu transportlīdzekļu, kas bija iebraukuši mājas Teātra ielā 34 pagalmā, fotogrāfijas un lūdzu pievienot tās lietas materiāliem, ko tiesnese arī apsolījās izdarīt, taču tiesas sēdes protokolā šis fakts nez kāpēc nekur neparādās.
Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 25.marta sprieduma daļā [2;8], kurā tiek atreferēta mana sūdzība šai iestādei par iepriekš vairākkārt minēto Domes Adm. komisijas 2009.gada 26.maija lēmumu, ir rakstīts: „...ja visa pagalma teritorija līdz pat Šaurās [izcēlums mans – A.G.] ielas braucamajai daļai tiks apaudzēta ar zālāju”, lai gan oriģinālā bija rakstīts: „...ja visa pagalma teritorija līdz pat šaurajai ielas braucamajai daļai tiks apaudzēta ar zālāju...”, tātad faktiski ielas izskata apzīmējums tika pārvērsts par ielas nosaukumu; īpašvārdu (Daugavpilī tiešām ir Šaurā iela, kas atrodas pilnīgi citā pilsētas rajonā, nekā Teātra iela, uz kuras atrodas mana dzīvojamā māja un pie kuras es reizēm uz neilgu laiku mēdzu novietot savu automašīnu). Bez tam, sprieduma motīvu daļas [8] punktā manas automašīnas valsts reģistrācijas numurs minēts kā EK 8535, lai gan visos citos lietas materiālos, kā arī vēlāk šajā pašā tiesas lēmumā tas figurē pareizi kā BK 8535. Lai arī pieļauju, ka šīs kļūdas netika izdarītas apzināti, tomēr tās atkal liecina par lēmuma pieņēmēju paviršo attieksmi pret saviem darba pienākumiem, sekretāram sastādot un tiesnesei parakstot šādu tiesas spriedumu.
Nav saprotams, ko nozīmē tautoloģija „zaļā zona ir zaļā zona”, kas parādās sprieduma 5.lpp., vai nu tā ir sprieduma taisītāju kārtējā pārrakstīšanās, vai arī šāds bezjēdzīgs skaidrojums parādās Daugavpils pilsētas Domes 2005.gada 10.novembra saistošo noteikumu Nr.13 lietoto terminu skaidrojumā, kas liek šaubīties par tā sastādītāju kompetenci un nopietnu attieksmi pret šo noteikumu izstrādi.
Sprieduma daļā [14] teikts, ka „no lietā esošajām fotogrāfijām nepārprotami secināms, ka vietā, kur novietota pieteicēja automašīna ir zaļā zona [šeit un turpmāk saglabāju sprieduma oriģināltekstā esošo nepareizo locījumu lietošanu, interpunkcijas un valodas stila kļūdas – A.G.], proti, no braucamās daļas norobežota ar apmali teritorija, kurā vietām zaļo zāle”. Nav saprotams, uz kādiem pierādījumiem balstīts šāds apgalvojums. Jā, starp manu automašīnu un ielas braucamo daļu redzama sadrupusi apmale, taču tas nebūt neliecina, ka tādēļ mana automašīna stāv uz zālāja. Starp ielas asfaltēto daļu un „teritoriju, kurā vietām zaļo zāle” ir pietiekami liels neauglīgas zemes gabals, kas sastāv no akmeņiem, cementa un kanalizācijas lūkas; uz tā savukārt ir novietota mana automašīna. Jebkuram saprātīgam cilvēkam no fotogrāfijām ir redzams, ka vietā, kur stāv mana automašīna, zāle neaug un nevar augt zemes struktūras dēļ.
Sprieduma daļā [14.1] teikts: „Nav nozīmes pieteicēja norādītajam, ka [..] zāle tajā vietā neaug zemes struktūras dēļ, jo minētais nenozīmē, ka šī teritorija tādēļ nav uzskatāma par zālienu”. Rodas jautājums – kurš tad būtu tas kritērijs, pēc kura Daugavpils Dome un Administratīvā rajona tiesa S.Pujātes personā uzskata, ka konkrētā vieta ir zāliens? Ja zemes struktūrai viņuprāt nozīmes nav, tad jau arī noasfaltētu teritoriju var nosaukt par zālienu, atdalīt to ar satrunējušu apmali, iekļaut to pilsētas teritorijas plānojumā, nesaskaņojot šo faktu ne ar zemes īpašniekiem, ne apkārtējo māju iedzīvotājiem, un regulāri iekasēt soda naudas no cilvēkiem, kuri, vadoties no veselā saprāta viedokļa, uzskata to par vietu, kur drīkst novietot automašīnas. Turpat rakstīts arī: „...zāle var neaugt arī tādēļ, ka zāliens visu laiku tiek bojāts, novietojot tajā automašīnas...”. Teorētiski tas varētu tā būt, taču šim apgalvojumam nav nekādu pierādījumu, tas netiek pamatots ne ar ekspertīzes slēdzienu, ne ar zemes struktūras apskati uz vietas. Tikpat labi var apgalvot arī, ka auglīgā zemē zāle aug arī tad, ja uz tās nepārtraukti stāv automašīna(s). Bez tam, šajā sprieduma daļā ir minēts šāds teikums: „Tiesas ieskatā nav pamatots pieteicēja tiesas sēdē paustais viedoklis, ka zāle neiznīkst tāpēc vien, ka uz tās tiek turētas automašīnas”. No šī visai nesakarīgā teikuma izriet, ka es būtu apgalvojis – automašīnas turēšana uz zāles nepieļauj tās iznīkšanu, tātad, nāk zālei par labu, bet, ja automašīnas novāktu, tad tieši zāle iznīktu. Šādu absurdu apgalvojumu es, protams, nekad neesmu paudis. Es gan teicu, ka „zāle NEVAR IZNĪKT tāpēc vien, ka uz tās tiek turētas automašīnas”. Acīmredzot tiesas lēmuma sastādītāji tieši to arī gribēja apgalvot, bet savu vājo valsts valodas zināšanu un paviršās attieksmes pret darba pienākumu izpildi dēļ ierakstīja saturā pilnīgi citu apgalvojumu. Turklāt tiesa arī nemin, kāpēc viņu uztverē mans augstāk minētais apgalvojums „nav pamatots”.
Sprieduma daļā [14.2] rakstīts: „No minētā secināms, ka pieteicējs pēc būtības atzīst, ka ir uzbraucis uz ar apmali norobežota zāliena...” Tā es neesmu teicis, šis apgalvojums ir tiešas sekas, manuprāt, apzināti pieļautajai kļūdai tiesas sēdes protokolā, kurā rakstīts: „...es uzbraucu uz zāliena”, lai gan patiesībā es teicu: „...uzbraucu uz cementa lūkas”.
Sprieduma daļā [14.3] secināts: „...pieteicējs labi pārzina pagalmā esošo objektu un teritoriju izvietojumu, labi zinot, kur ir zāliena robeža [...] pieteicējs varēja un viņam vajadzēja apzināties, ka viņš novieto automašīnu zālienā [...] ar automašīnas novietošanu zālienā tas tiek bojāts”. Tieši tas fakts, ka es, 30 gadus dzīvodams minētajā mājā Teātra ielā 34, labi pārzinu pagalmā esošo objektu un teritoriju izvietojumu, ļauj man apgalvot, ka es tiešām zinu, kur ir zāliena robeža, un ka es tādēļ nenovietoju mašīnu uz tā, bet izvēlos to novietot tur, kur zāliena nav. Tieši tā notika arī 2009. gada 30.aprīlī, kad pašvaldības policisti man nepamatoti sastādīja protokolu par automašīnas novietošanu, viņuprāt, uz „zaļās zonas”. Nav saprotams arī, kāpēc tiesa „kritiski vērtē pieteicēja paskaidrojumu, ka zāle tajā vietā neaug jau 30 gadus”. Vai tiesneses S.Pujātes rīcībā ir kādi fakti, kas liek apšaubīt manis minētā apgalvojuma patiesumu? Vai viņa, kas droši vien nekad nav bijusi minētajā vietā un apskatījusi reālo situāciju, uzskata, ka pārzina konkrēto zemes struktūru labāk par mani, kurš, kā spriedumā minēts „dzīvo šai māja jau 30 gadus”.
Attiecībā uz sprieduma [14.4] daļā minēto, ka „tiesa nekonstatē pašvaldības policijas amatpersonu un atbildētājas ieinteresētību nepamatoti sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu un saukt pie administratīvās atbildības tieši pieteicēju”, vēlos atzīmēt, ka par pamatu izteikt šādu apgalvojumu man kalpoja fakts, ka konkrētajā vietā regulāri – gan pirms, gan pēc administratīvā protokola sastādīšanas man 2009.gada 30.aprīlī – tur savas mašīnas gan mājas iedzīvotāji, gan ciemiņi, bet viņiem par to protokols sastādīts netika, netiek un droši vien arī nākotnē netiks. Līdz ar to pieļauju iespēju, ka pašvaldības policijai tomēr bija dots uzdevums izrēķināties konkrēti ar mani manu politisko uzskatu un sabiedriskās darbības dēļ.
Pamatojoties uz visu augstāk minēto,
lūdzu apelācijas tiesu:
1. Pilnībā atcelt Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 25.marta lēmumu lietā Nr.A42837209.
2. Izbeigt minēto administratīvo lietu saskaņā ar LAPK 239. panta 1. punktu – sakarā ar administratīvā pārkāpuma neesamību.
3. Izvērtēt faktu, vai administratīvās lietas izskatīšanas laikā iepriekšējā tiesu instancē nav apzināti veikti likuma pārkāpumi.
Lūdzu lietu izskatīt mutvārdu procesā, tāpat, kā tas notika iepriekšējā instancē.
30.03.2010. A.Gedroics
30. Mar 2010 @ 23:41
|
| » Netaisnais tiesas spriedums |
|---|
NORAKSTS
Lieta Nr. A42837209
A00220-10/40
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rēzeknē 2010.gada 25 .martā
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese S.Pujāte
piedaloties pieteicējam Aivaram Gedroicam,
atbildētāja Daugavpils pilsētas pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Daugavpils
pilsētas Domes Administratīvās komisijas pārstāvei Ingai Kokinai,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīva pārkāpuma lietu Aivara Gedroica pieteikumā par Daugavpils pilsētas Domes Administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmuma Nr.D29-949 atcelšanu.
Aprakstošā daļa
[1] Daugavpils pilsētas Domes Administratīvā komisija 2009.gada 26.maijā pieņēma lēmumu Nr. D29-949, ar kuru Aivaram Gedroicam (turpmāk arī pieteicējs) tika piemērots naudas sods Ls 25 apmērā par Daugavpils pilsētas Domes 2006.gada 9.novembra saistošo noteikumu Nr.20 ,,Daugavpils pilsētas administratīvās atbildības noteikumi" (turpmāk -Saistošie noteikumi Nr.20) 3.17.punkta pārkāpumu - automašīnas novietošanu zālienā (turpmāk - Lēmums).
[2] 2009.gada 15.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts Aivara Gedroica pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots ar sekojošiem apsvērumiem:
[2.1] 2009.gada 30.aprīli ap pīkst. 14.00 pie viņa dzīvokļa durvīm piezvanīja vairāki pašvaldības policistu formās ģērbušies cilvēki, kuri izteica pārmetumu par to, ka viņš esot novietojis savu automašīnu uz zāliena un lūdza to novākt. Viņš atbildēja, ka mašīna atrodas uz kanalizācijas lūkas, kurai apkārt ir akmeņi un smiltis apmēram 2 metru rādiusā, savukārt zāle šinī vietā nav augusi nevienā gadalaikā teju 30 gadu laikā, kopš viņš kopā ar saviem vecākiem te dzīvo. Paskaidroja, ka viņam nepieciešams piebraukt pie mājas ieejas, lai varētu iekraut un izkraut vedamās preces, lai netiktu nobloķēta Teātra iela, pa kuru Kandavas ielas remonta laikā rit diezgan intensīva satiksme (nekādas zīmes, kas ierobežotu automašīnu kustību pa šo ielu tās abos galos nav), bija nepieciešams nobraukt malā no braucamās daļas, ko arī izdarīja, nenodarīdams nekādu kaitējumu apkārtējai videi.
Pašvaldības policistus viņa mutiskais paskaidrojums neapmierināja, tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols un izsniegta pavēste 2009.gada 12.maijā ierasties uz Administratīvās komisijas sēdi.
[2.2] Kad pieteicējs ieradās uz administratīvās komisijas sēdi, kundze, kura laikam bija komisijas priekšsēdētāja, nestādījās priekšā un neiepazīstināja ar pārējiem komisijas locekļiem, tādējādi pārkāpdama Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - LAPK) 271.pantu, kā arī nemotivēti tika atteikts ļaut veikt sēdes ierakstu diktafonā.
[2.3] Pieteicēja argumentus par it kā izdarītā pārkāpuma būtību minētā sieviete vispār nevēlējās uzklausīt, ultimatīvā tonī pieprasot atzīt sevi par vainīgu, nemotivēti apgalvodama, ka tikai pieteicēja darbības rezultātā esot iznīcināts zālājs tajā vietā, kur atradās pieteicēja automašīna.
[2.4] Nekādu pilsētas plānu pieteicējam komisijas sēde neradīja. Pieteicējs komisijas sēdē paskaidroja, ka apmēram 1,5 metra attālumā no brauktuves tai paralēli atrodas apmale, kas faktiski liecina, ka sākotnēji šī teritorija bija plānota kā mašīnu stāvvieta, kas vietējās pašvaldības neizdarības dēļ netika atbilstoši ierīkota. Uz to tika atbildēts, ka esot nepieciešams savākt mājas iedzīvotāju parakstus, tad teritorija tikšot labiekārtota. Pieteicējs atbildēja, ka viņu pilnībā apmierina pašreizējais pagalma iekārtojums, tikai, lai pašvaldības varas struktūras beidz viņu nepatiesi apvainot neesošos administratīva rakstura pārkāpumos. Tas augstāk minēto sievieti saniknoja un viņa paziņoja, ka sūtīšot lietu uz tiesu. Ar to sēde beidzās, nekāds lēmums netika pieņemts, pārkāpjot LAPK 274. un 275.panta prasības. Kā arī netika izsniegts šīs sēdes protokols.
[2.5] 2009.gada 19.maijā pieteicējs saņēma atkārtotu pavēsti ierasties uz Administratīvās komisijas sēdi 2009.gada 26.maijā. Pieteicējam pēc telefoniskas sarunas radās iespaids, ka Administratīvajā komisijā strādā ne tikai ļoti nelaipni, bet arī juridiski nekompetenti cilvēki, kas nezināšanās dēļ vai apzināti neievēro LAPK noteikumus. Līdz ar to neredzēja jēgu vēlreiz nākt uz komisijas sēdi, jo saprata, ka viņam nebūs iespējams tajā brīvi izteikties un aizstāvēt un pamatot savu viedokli.
[2.6] 2009.gada 1.jūnijā pa pastu saņēma Lēmuma norakstu. Lēmumā ir minēta melīga informācija, ka 2009.gada 12.maijā Administratīvā komisija esot nolēmusi atlikt lietas izskatīšanu, lai pieprasītu dokumentus no Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta un SIA ,,DDzKSU". Patiesībā sēde tika izbeigta, solot lietu sūtīt uz tiesu, ne ar vārdu nepieminot sēdes iespējamo atlikšanu dokumentu trūkuma dēļ.
[2.7] Izziņā no Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta ir tikai vispārīga informācija un jēdzienu definējumi, tur nekas nav rakstīts par konkrēto vietu mājas Teātra ielā 34 pagalmā, kur atradās pieteicēja automašīna. Arī rasējumu kopijās nekas nav rakstīts par zālāja (ne)esamību pieteicēja automašīnas atrašanās vietā. Turklāt vismaz viens no šiem rasējumiem acīmredzot ir tapis PSRS okupācijas laikā, jo aizpildīts krievu valodā.
[2.8] Vieta, kurā atradās pieteicēja automašīna, nevar tikt uzskatīta par zaļo zonu, jo tā netiek apaudzēta ar augiem un kopta. Vietā, kur atradās pieteicēja automašīna, zāle nevar augt zemes struktūras dēj, ko sastāda cements, akmeņi un smiltis. Kā liecina fotoattēli, zāle ir izaugusi jau aprīļa beigās citur pagalmā, bet ne vietā, kur atradās automašīna. Nav nekāda pamata apgalvot, ka zāle neaug norādītajā vietā tādēļ, ka augsne sablīvējas un saknēm trūkst gaisa. Uzskata, ka jebkurš kompetents un politiski neangažēts eksperts apstiprinās, ka pieteicēja automašīnas atrašanās vietā zāle neaug augsnes struktūras dēļ, un tās augšanu nevar ietekmēt automašīnas (ne)atrašanās uz šī zemes gabala. Lai panāktu zāles augšanu šinī vietā, ir jāpieved auglīga melnzeme, jāveic augsnes mēslošana ar ķimikālijām (nav gan skaidrs, kā būs iespējams samainīties savā starpā divām pretī braucošām automašīnām, ja visa pagalma teritorija līdz pat Šaurās ielas braucamajai daļai tiks apaudzēta ar zālāju, tādā gadījumā zālāja izbraukāšana kļūs neizbēgama).
[2.9] Lietas materiāli un pieteicēja rīcība notikuma vietā (neatzīstot savu vainu un nelūdzot policijas darbiniekiem piedošanu, kā pieteicējs būtu rīkojies, ja tiešām apzinātos savas rīcības pretlikumīgo raksturu) nepārprotami apliecina, ka pieteicējs neuzskatīja toreiz un neuzskata arī tagad, ka būtu novietojis automašīnu zālienā. Līdz ar to, nav nekāda juridiski tiesiska pamata apgalvot, ka pieteicējs būtu apzināti pārkāpis Saistošo noteikumu Nr.20 3.17.punktu.
[2.10] LAPK 34.pantā kā atbildību pastiprinošs apstāklis nav minēts ,,vainas neatzīšana", kā arī nav pieļauta iespēja uzskatīt par atbildību pastiprinošiem kādus citus apstākļus, kā vien tos, kuri ir uzskaitīti minētajā pantā.
[2.11] Nav skaidrs, uz kāda pamata ir balstīts secinājums, ka ar pieteicēja darbību ,,sabiedrībai tika radītas smagas sekas". Nav minēts, kādā veidā šīs sekas ir izpaudušās un pēc kādiem kritērijiem spriests, ka tās ir bijušas ,,smagas".
Uzskata, ka pieteicēja rīcībai vispār nav bijis nekādu seku. Zemes pleķis, kas sastāvēja no akmeņiem, kanalizācijas lūkas un smiltīm, nekādā veidā nemainījās pēc tam, kad pieteicējs uzbrauca un vēlāk nobrauca no tā savu automašīnu.
[2.12] Kopumā, izvērtējot lietas apstākļus, pieteicējam ir radies iespaids, ka notiek izrēķināšanās ar viņu kā Daugavpils pilsētas Domes amatpersonām netīkamu cilvēku pēc politiska pasūtījuma, jo viņš cilvēks ar aktīvu dzīves pozīciju, kurš regulāri iesaistās valstī un pilsētā notiekošajos sabiedriski politiskajos procesos, paužot savus uzskatus sabiedrības saziņas līdzekļos, tai skaitā, arī kritizējot pašreizējās Daugavpils pilsētas Domes darbu.
[3] 2010.gada 22.februārī Administratīvajā rajona tiesā saņemts Daugavpils pilsētas Domes Administratīvās komisijas paskaidrojums (turpmāk arī atbildētāja), kurā tā pieteicēja pieteikumu neatzīst. Paskaidrojums pamatots ar Lēmumā minētajiem apsvērumiem.
[4] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja uz tajā norādīto motīvu pamata. Papildus paskaidroja, ka no atbildētājas pārstāvjiem neviens nav gājis skatīties strīdus vietu, atbildētāja vadījās no kaut kādiem plāniem, kuros rakstīts, ka tā ir zaļā zona. Uzskata, ka jāskatās ir reālā situācija, jo plānos var ierakstīt daudz ko. Nav nekāda pamata apgalvot, ka viņš būtu apzināti pārkāpis Saistošos noteikumus.
[5] Atbildētāja pārstāve tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos tiesai norādīto argumentu pamata.
Motīvu daļa
[6] Tiesa, pārbaudot lietas materiālus un noklausoties administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums ir nepamatots, bet Lēmums grozāms daļā par soda apmēru.
[7] Pieteikums iesniegts par Lēmumu, ar kuru pieteicējam par Saistošo noteikumu Nr.20 3.17.punkta pārkāpumu piemērots administratīvais naudas sods Ls 25 apmērā.
Saskaņā ar LAPK 210.panta otro daļu pašvaldību administratīvās komisijas izskata administratīvo pārkāpumu lietas par pašvaldību saistošo noteikumu pārkāpumiem.
Atbilstoši Saistošo noteikumi Nr.20 3.17.punktam par transporta līdzekļu novietošanu zālienā vainīgā persona var tikt sodīta ar naudas sodu no Ls 5 līdz Ls 100.
No minētā secināms, ka Daugavpils pilsētas Domes Administratīvā komisija ir tiesīga izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas par transporta līdzekļa novietošanu zālienā Daugavpils pilsētas administratīvajā teritorijā.
Savukārt tiesai jāpārbauda, vai Administratīvā komisija pamatoti ir saukusi pie administratīvās atbildības Aivaru Gedroicu, proti, vai pieteicējs ir pieļāvis prettiesisku, vainojamu darbību, par kuru Saistošajos noteikumos Nr.20 paredzēta administratīvā atbildība.
[8] Lietā nav strīda par to, ka administratīvā pārkāpuma protokolā norādītajā vietā un laikā pieteicējs bija novietojis savu automašīnu VAZ 2104 ar valsts reģistrācijas numuru EK 8535. Lietā ir strīds par to, vai vieta, kurā pieteicējs bija novietojis savu automašīnu, ir zāliens un vai atbildētāja varēja par to piemērot pieteicējam sodu, ja minētā teritorija ir privātīpašums.
[9] Saskaņā ar LAPK 243.panta pirmo daļu pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā
noteiktajā kartībā nosaka administratīva pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Saskaņā ar LAPK 243 .panta otro daļu šos faktus cita starp konstatē ar protokolu par administratīvo pārkāpumu, ar tās personas paskaidrojumiem, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ar liecinieku liecībām un citiem dokumentiem, kā arī pārkāpumus fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem ((..), foto, video u.tml.).
Tātad par pierādījumiem administratīvā pārkāpuma lietā var kalpot protokoli, personas paskaidrojumi, citi dokumenti, arī fotogrāfijas.
[10] Tiesa lietā konstatē šādus pierādījumus:
[10.1] 2009.gada 30.aprīlī Daugavpils pilsētas pašvaldības policijas kārtībnieks, pamatojoties uz Saistošo noteikumu Nr.20 3.17.punktu, sastādīja administratīvo pārkāpumu protokolu ZZ Nr.011985, par to, ka 2009.gada 30.aprīlī Aivars Gedroics novietoja automašīnu VAZ 2104 ar valsts reģistrācijas numuru BK 8535 zālienā Teātra ielā 34, Daugavpilī {lietas 25.-26.lapa).
[10.2] Pārkāpuma vietā uzņemtās fotogrāfijas (lietas 28.lapa).
[10.3] Pieteicēja sniegtais paskaidrojums, kurā norādīts, ka vietā pretī otrajai mājas ieejai Teātra ielā 34 vienmēr uz neilgu laiku ir tikušas atstātas automašīnas. Nekādas zaļās zonas tur nav. Citas iespējas, kur varētu novietot automašīnu, nav. Uzskata, ka pašvaldības policisti nepamatoti ,,piekasās", tādējādi neuzskata, ka ir izdarījis administratīvo pārkāpumu {lietas 27. lapa).
[10.4] Pamatojoties uz administratīvā pārkāpuma protokolu, Daugavpils pilsētas Domes Administratīvā komisija 2009.gada 26.maijā pieņēma lēmumu Nr.D29-949 (lietas 17.-19.lapa), ar kuru Aivaram Gedroicam tika piemērots naudas sods Ls 25 apmērā. Lēmums pamatots ar sekojošiem apsvērumiem:
[10.4.1] Pamatojoties uz Daugavpils pilsētas domes 2009.gada 12.februāra saistošiem noteikumiem Nr.5 ,,Daugavpils pilsētas teritorijas plānojuma grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi 2006.-2018.gadam", kas stājušies spēkā 2009.gada 25.februārī, zemesgabala Teātra ielā 34 plānotā izmantošana noteikta kā daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorija.
Daugavpils pilsētas domes 2005.gada 10.novembra saistošie noteikumi Nr.13 ,,Daugavpils pilsētas teritorijas labiekārtošanas, uzturēšanas un aizsardzības noteikumi" nosaka ēku, apstādījumu, pagalmu, ietvju ielu un citu pilsētas teritoriju labiekārtošanu, uzturēšanu kārtībā, tīrību un aizsardzību. Atbilstoši šo noteikumu 4.7.punktam zaļā zona - apstādījumi, visas ar augiem apaudzētas un koptas platības, no kurām neiegūst produkciju pārtikai, koksni, grieztus ziedus un citu preču produkciju.
[10.4.2] Ar lietā esošajiem pierādījumiem, proti, protokolu ZZ Nr.011985, fotoattēliem, 2009.gada 13.maija Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta izziņu Nr.8.3-20/270 ir pierādīts, ka 2009.gada 30.aprīlī Aivars Gedroics novietoja savu automašīnu VAZ 2104 ar valsts reģistrācijas numuru BK 8535 zālienā Teātra ielā 34, Daugavpilī.
Nav nozīmes pieteicēja Administratīvās komisijas sēdē paskaidrotajam, ka ,,notikuma laikā tajā vietā nebija nekādas zāles", jo minētais nenozīmē, ka šī teritorija tādēļ nav uzskatāma par zālienu. Jāņem vērā, pirmkārt, ka pārkāpums konstatēts aprīlī, kad zāle tikko sāk augt, otrkārt, zāle var neaugt arī tādēļ, ka zāliens ir bojāts, jo novietojot tajā automašīnas, augsne sablīvējas, saknēm trūkst gaisa un zāle nevar augt {sk. 2009.gada 11.februāra Administratīvās apgabaltiesas spriedumu lietā Nr.A42338205).
[10.4.3] Novietojot automašīnu zālienā, pārkāpējs ir apzinājies savas darbības sekas, t.i, ka tiks bojāts zāliens pilsētas teritorijā un ir izdarījis administratīvo
pārkāpumu apzināti, kas pastiprina personas vainu pārkāpuma izdarīšanā. Lieta nepastāv apstākļi, kas ir pamats lietvedības izbeigšanai, kā arī nepastāv apstākļi, lai nepiemērotu administratīvo sodu.
[10.4.4] Lietā konstatēti atbildību pastiprinoši apstākļi: persona neatzīst savu vainu; sabiedrībai tika rādītas smagas sekas.
[11] Pieteicēja ieskatā administratīvā pārkāpuma protokolā norādītā vieta nav zāliens, tā kā tur zāle neaug augsnes struktūras dēļ, bet zāliens viņaprāt ir vieta, kur aug zāle un kas nav noklāta ar asfaltu vai bruģi. Līdz ar to uzskata, ka nav izdarījis administratīvo pārkāpumu. Turklāt norāda, ka minētā teritorija ir privātīpašums.
Savukārt atbildētāja uzskata, ka pieteicējs automašīnu bija novietojis zālājā, neskatoties uz, ka konkrētajā vietā neaug zāle, jo tā nevar augt, tā kā tiek bojāta un iznīcināta, tajā novietojot transporta līdzekļus. Atbildētāja uzskata, ka konkrētajā gadījumā nav nozīmes apstāklim, ka minētā teritorija ir privātīpašums, jo tur atrodas daudzdzīvokļu daudzstāvu mājas pagalms, kas ir brīvi pieejams jebkurai personai.
[12] Kā līdzīgā lietā atzinis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, tad fakts, ka teritorija ir privātīpašums, pats par sevi nenorāda uz to, ka tā nevar tikt uzskatīta par zālienu minētās tiesību normas izpratnē. Tiesai ir jāpārbauda konkrētā zemes gabala (teritorijas) izmantošanas veids. Situācija un līdz ar to tiesiskās sekas var būt atšķirīgas, ja teritorija tiek izmantota tikai paša īpašnieka vajadzībām (piemēram, zāliens pie viendzīvokļa dzīvojamās mājas), kas lielākā mērā īpašniekam vai citai personai (ar īpašnieka ziņu) ļaus zemes gabalu izmantot pēc saviem ieskatiem. Citas sekas var iestāties situācijā, ja, lai arī zemes gabals ir privātīpašums, tas atbilstoši izvietojumam vai atļautajam lietojumam veido attiecīgās apdzīvotās vietas vidi un tādējādi lielākā mērā var tikt pakļauts vietējās pašvaldības noteiktai kārtībai (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 6.novembra spriedumu lietā Nr.SKA-479/2008).
Kā konstatējams no lietas materiāliem, tad pieteicējs transportlīdzekli bija novietojis daudzstāvu daudzdzīvokļu mājas Teātra ielā 34, Daugavpilī pagalmā, kas atrodas uz zemesgabala, kas ir privātīpašums. Par to arī strīda nav.
Tiesa atzīst, ka, lai arī zemesgabals ir privātīpašums, taču ņemot vērā tā izvietojumu, proti, atrodas pie daudzstāvu daudzdzīvokļu mājas, ka īpašnieki to nelieto, nav nožogojuši un tas atrodas publiskā lietošanā, līdz ar to minētais zemesgabals var tikt pakļauts vietējās pašvaldības noteiktai kārtībai, proti, uz to attiecas Saistošo noteikumu Nr.20 prasības.
[13] Saistošo noteikumi Nr.20 3.17.punkts noteic, ka par transporta līdzekļu novietošanu zālienā var uzlikt naudas sodu no Ls 5 līdz Ls 100.
Daugavpils pilsētas domes 2005.gada 10.novembra saistošie noteikumi Nr.13 «Daugavpils pilsētas teritorijas labiekārtošanas, uzturēšanas un aizsardzības noteikumi" lietoto terminu skaidrojumā norādīts, ka zaļā zona ir zaļā zona -apstādījumi, visas ar augiem apaudzētas un koptas platības, no kurām neiegūst produkciju pārtikai, koksni, grieztus ziedus un citu preču produkciju. Atbilstoši Daugavpils pilsētas domes 2009.gada 12.februāra saistošiem noteikumiem Nr.5 ,,Daugavpils pilsētas teritorijas plānojuma grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi 2006.-2018.gadam" 2.8.punktam apstādījumi - visas ar augiem apaugušas platības ārpus meža zemēm, kurās neiegūst augu produkciju pārtikai, koksni, grieztus ziedus un citu produkciju. Apstādījumi ietver parkus, dārzus, košumdārzus, skvērus, bulvārus, alejas, kapsētas, nogāžu nostiprinājumus u.c. Apstādījumu elementi ir koki, krūmi, vīteņaugi, puķu stādījumi, zālieni, ceļi, ūdenstilpes, takas un laukumi ar dārza mēbelēm un ierīcēm, celtnes apstādījumu apkopei u.c. Zemesgabala Teātra ielā 34 plānotā izmantošana noteikta kā daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorija, to apstiprina Daugavpils pilsētas Domes
Pilsetplanošanas un būvniecības departamenta 2009.gada 13.maija izziņa Nr.8.3-20/270.
[14] No protokolā norādītā izriet, ka pieteicēja automašīna stāvēja zālienā. No lietā esošajām fotogrāfijām nepārprotami secināms, ka vietā, kur novietota pieteicēja automašīna ir zaļā zona, proti, no braucamās daļas norobežota ar apmali teritorija, kurā vietām zaļo zāle.
[14.1] Nav nozīmes pieteicēja norādītajam, ka protokolā norādītajā vietā un laikā zāle tur neauga, ka zāle tajā vietā neaug zemes struktūras dēļ, jo minētais nenozīmē, ka šī teritorija tādēļ nav uzskatāma par zālienu. Turklāt jāņem vērā, ka zāle var neaugt arī tādēļ, ka zāliens visu laiku tiek bojāts, novietojot tajā automašīnas, līdz ar to augsne sablīvējas un zāle nevar augt. Tiesas ieskatā nav pamatots pieteicēja tiesas sēdē paustais viedoklis, ka zāle neiznīkst tāpēc vien, ka uz tās tiek turētas automašīnas.
[14.2] Attiecībā uz zālienu norobežojošo apmali no braucamās daļas tiesas sēdē pieteicējs norādīja, ka zālienu norobežojošā apmale nepilda savas funkcijas, jo tā ir deformēta. Kā arī paskaidroja, ka nobrauca no braucamās daļas, lai varētu garām pabraukt citi transportlīdzekļi. No minētā secināms, ka pieteicējs pēc būtības atzīst, ka ir uzbraucis uz ar apmali norobežota zāliena, taču tā kā viņa transportlīdzeklis tika novietots uz laukuma, kur zāles nav, tas nav atzīstams par zālienu.
[14.3] No pieteicēja argumentiem pieteikumā un paskaidrojumā tiesa secina, ka pieteicējs labi pārzina pagalmā esošo objektu un teritoriju izvietojumu, labi zinot, kur ir zāliena robeža, kaut arī dabā vietām zāle tur neaug un to norobežojošā apmale ir deformēta. Tādējādi tiesa secina, ka pieteicējs varēja un viņam vajadzēja apzināties, ka viņš novieto automašīnu zālienā un paredzēt sekas - ka ar automašīnas novietošanu zālienā tas tiek bojāts vai iznīcināts, kā arī tam nav iespējams dabiski atjaunoties. Tiesa kritiski vērtē pieteicēja paskaidrojumus, ka zāle tajā vietā neaug jau 30 gadus.
[14.4] Tiesas ieskatā nepamatota ir pieteicēja norāde pieteikumā par to, ka pieteicējs tikai formālu iemeslu dēļ saukts pie administratīvās atbildības kā persona, kura nav lojāla atbildētājas amatpersonām. Tiesa nekonstatē pašvaldības policijas amatpersonu un atbildētājas ieinteresētību nepamatoti sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu un saukt pie administratīvās atbildības tieši pieteicēju.
Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka pieteicējs pamatoti sodīts par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, jo nav ievērojis Saistošo noteikumu Nr.20 3.17.apakšpunkta prasības.
[15]LAPK 32.panta pirmajā daļā noteikts, ka sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem. LAPK 32.panta otrajā daļā noteikts, ka, uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.
No Lēmuma redzams, ka izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, ir pārbaudīts, vai lietā ir atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi, ir vērtēts, ka nodarījums ir veikts apzināti. Sods par izdarīto administratīvo pārkāpumu ir uzlikts robežās, ko nosaka Saistošo noteikumu Nr.20 3.17.punkts.
Tomēr tiesa atzīst, ka atbildētāja nepamatoti norādījusi kā vainu pastiprinošu apstākli- ,,vainas neatzīšana", jo šāds atbildību pastiprinošs apstāklis LAPK 34.pantā nav norādīts. Kā arī apstākli, ka pārkāpums radījis ,,sabiedrībai smagas sekas", jo ne no lietas materiāliem, ne Lēmuma pamatojuma, ne atbildētāja pārstāves tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem nav konstatējamas, kādas ir šīs sabiedrībai radītās smagās sekas. Kā konstatējams no lietas materiāliem un fotogrāfijām, tad zāliens tajā
vietā ir bojāts, taču tas nav radies šī konkrētā pārkāpuma rezultātā, bet gan sistemātiski personām (ne tikai pieteicējam) tur novietojot automašīnas. Tiesas ieskatā konkrētajā gadījumā pieteicēja pieļautais pārkāpums nav izraisījis šīs sekas -ka neaug zāle, līdz ar to lietā atbildētāja nepamatoti konstatējusi atbildību pastiprinošus apstākļus.
[16] LAPK 286.panta pirmās daļas 5.punkts noteic, ka, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, tiesa var grozīt soda mēru ietvaros, kas paredzēti normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu. Konkrētajā gadījumā tiesa atzīst, ka pieteicējam uzliktais sods nav samērīgs, tāpēc Lēmums grozāms daļā par soda apmēru un pieteicējam nosakāms naudas sods par Saistošo noteikumu Nr.20 3.17.punkta prasību neievērošanu Ls 5 apmērā.
Pārējos pieteicēja norādītos iebildumus procesuālās ekonomijas dēļ tiesa nevērtē, jo tie nespēj ietekmēt tiesas nolēmumu pēc būtības.
Rezolutīvā daļa
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 246.-25lpantu, 289.-290.pantu, 291.panta pirmo daļu un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.panta pirmās daļas 5.punktu tiesa
nosprieda:
apmierināt daļēji Aivara Gedroica, personas kods 081274-10215 pieteikumu par Daugavpils pilsētas Domes Administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmuma Nr.D29-949 atcelšanu.
Grozīt Daugavpils pilsētas Domes Administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmumu Nr.D29-949 daļā par soda apmēru un, pamatojoties uz Saistošo noteikumu Nr.20 3.17.punktu, noteikt Aivaram Gedroicam naudas sodu Ls 5 (piecu latu) apmērā.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.
Tiesnese /paraksts/ S.Pujāte
NORAKSTA PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas
S.Pujāte Rēzeknē, 2010.gada 25.martā
30. Mar 2010 @ 23:40
|
| » Aivars Slucis |
|---|
Kas jūs esat, doktor Aivar Sluci?
Apmeklējot grāmatnīcu, pamanīju viltuspatriotiskā publicista un nu jau bijušā Latvijas Radio žurnālista A.Skalberga nule izdoto viņa jauno grāmatu Kapteiņa gars. Pēc neilgām pārdomām nolēmu to nopirkt, lai uzzinātu, ko tad šoreiz viņš sliktu būs par mani uzrakstījis. Šai ziņā izrādījos kļūdījies, jo par mani jaunajā Skalberga grāmatelē nebija vairs ne vārda. Nezinu, kas būtu licis viņam kļūt pret manu personu tik atturīgam – vai nu aptrūkās rakstāmā materiāla, vai arī nobijās no pretspara, ko es viņam savulaik devu gan avīzē „DDD”, gan arī daudzos interneta portālos. Toties manu uzmanību piesaistīja cits mans vārda brālis, ko autors diezgan plaši piemin – ASV dzīvojošais latvietis, ārsts, mecenāts un publicists Aivars Slucis.
Ja nacionālistu vidē pavaicātu kādam, kurš ir bijis tas cilvēks, kas pirmais organizēja konkursu jauniešiem par nepieciešamību veikt Latvijas dekolonizāciju, tad esmu pārliecināts, ka vairums atbildētu nepārprotami: „Tas taču ir visiem zināmais Aivars Garda, kurš gan cits vēl!”. Diemžēl viņi tādējādi būtu kļūdījušies. Nekādā ziņā nemēģinot noliegt un noniecināt A.Gardas k-ga pūliņus dekolonizācijas idejas popularizēšanā un īstenošanā dzīvē, tomēr esmu spiests atzīmēt, ka viņš nebija pirmais, kurš nolēma reklamēt tautā šo politisko procesu ar jauniešu domrakstu konkursa palīdzību. Gardas k-gs savu konkursu organizēja 2001. gadā, bet jau 1995. gadā ASV latvietis, Dr.Aivars Slucis bija organizējis savu konkursu ar analogu ideju. Tajā bija paredzēta tikai viena balva, bet ar tiem laikiem gana iespaidīgu naudas summu – 500 Ls. Šo balvu saņēma konkursa uzvarētājs, plaši pazīstamās dokumentālās filmas Padomju stāsts režisors Edvīns Šņore. Atzīšos, ka es, toreiz būdams DPU students, arī klusībā kāroju piedalīties šajā konkursā, tomēr galu galā savu darbu uz to tā arī neaizsūtīju. Šobrīd man pat pašam ir grūti strikti viennozīmīgi izskaidrot, kāpēc es toreiz tā rīkojos. Tam nebija viens iemesls, bet gan vesels iemeslu kopums – gan laika trūkums (jo mācību procesu es uztvēru gana nopietni), gan zināma veida nedrošība, pārliecības trūkums par spējām gūt uzvaru (tolaik politiskajos notikumos piedalījos pasīvi – rūpīgi vēroju visus procesus no malas, bet pats tajos neiesaistījos), gan, protams, arī zināma deva slinkuma... Šā vai tā es no sirds priecājos par šāda konkursa esamību, atzinīgi novērtēju arī tā uzvarētāja darbu un, protams, visvairāk jūsmoju par to, ka ir atradies tāds drosmīgs cilvēks, kurš šādu konkursu ir organizējis. A.Sluča vārds nebija svešs man arī pirms tam, biju lasījis viņa publikācijas avīzēs Neatkarīgā cīņa, Lauku avīze, Pilsonis-Pavalstnieks, Nacionālā Neatkarība...u.c. Neslēpšu, ka lielā mērā šis cilvēks kļuva man par sava veida politisko skolotāju, lasīju un priecājos, cik gan precīzi mans vārda brālis ir izklāstījis arī manis paša domas. Tiem cilvēkiem, kas savas mazgadības dēļ toreiz nebija iepazinušies ar šīm publikācijām, varu īsumā paskaidrot, ka tās saturā bija ļoti līdzīgas tam, ko tagad raksta Aivars Garda, vienīgi tajās netika pieminēta Dzīvās Ētikas Mācība, ko acīmredzot A.Sluča k-gs nepazina. Tomēr uzskatu, ka tādēļ A.Sluča publikācijas nebija mazāk vērtīgas par patlaban A.Gardas rakstīto. Šo faktu spilgti apliecināja kaut vai dusmas, ko tās izsauca okupantu presē – ne tikai valsts, bet arī rajona un pilsētas (t.sk., protams, arī Daugavpils) mēroga avīzēs.
Drīzumā pēc šī konkursa norises tika izveidots tā sauktais Klubs 415, kam par nosaukumu kalpoja A.Sluča uzticības personas Latvijā – fotogrāfa, rakstnieka un publicista Gunāra Birkmaņa - pasta adrese – abonenta kastītes numurs kādā no Rīgas pasta nodaļām, uz kurieni tad arī vajadzēja sūtīt konkursa darbus. G.Birkmaņa k-gs bija nolēmis vienot konkursā piedalījušos jauniešus, lai tie arī turpmāk turpinātu izplatīt dekolonizācijas nepieciešamības ideju tautā un tādejādi veicinātu tās īstenošanu dzīvē. Diemžēl ne visi konkursa dalībnieki izrādīja vēlēšanos turpināt darboties šajā virzienā, daži atklāti pateica, ka rakstījuši tikai naudas balvas dēļ, bet vispār viņus politika interesējot tikai kā karjeras iespēja, tāpēc viņi stāšoties naudīgās un varu nesošās partijās, piemēram, Latvijas ceļā. (To pašu gan var arī teikt par daļu no A.Gardas organizētā konkursa dalībniekiem). Tas sarūgtināja A.Sluci, kurš paziņoja, ka turpmāk tamlīdzīgus konkursus vairs nerīkošot, bet vienkārši piešķiršot naudas balvas tiem, kas paši pēc savas iniciatīvas, negaidot atalgojumu, būs jau parādījuši sevi kā patriotiskus cīnītājus par dekolonizāciju.
Kad es 1997. gadā beidzot pats uzsāku politisko darbību, publicējoties laikrakstos, t.sk. arī avīzē Nacionālā Neatkarība, G.Birkmanis izrādīja atsaucību maniem rakstiem, sūtīja man Kluba 415 ražotās patriotiskās aploksnes, uzlīmes un pastkartes, iepazīstināja ar patriotisko literatūru (t.sk., viņa paša sarakstītajām grāmatām), kuras izdošanu bija finansējis A.Sluča kungs. Mana cieņa pret šo ASV tautieti ar to, protams, tikai pieauga, bet vienlaikus es brīnījos, kāpēc viņš joprojām atbalsta viltusnacionālo partijeli T/B, kas, manuprāt, jau 1995. gada nogalē bija nodevusi savu vēlētāju intereses, iesaistoties bārdainā ierāvēja A.Šķēles izveidotajā valdībā un tādejādi lielā mērā pati atteikdamās no savas sākotnēji izvirzītās nacionālās programmas. Es uzskatīju, ka jāveido tās vietā cits, patiesi nacionāls spēks, un gribēju par to pārliecināt arī A.Sluci. Dabūjis no G.Birkmaņa k-ga šī cilvēka adresi, es viņam aizsūtīju vairākas lappuses garu vēstuli, uz kuru es diemžēl nekādu atbildi nesaņēmu. Toreiz es nospriedu, ka nevar būt, ka šāds krietns, patriotisks cilvēks būtu nolēmis mani nepieklājīgi ignorēt un nesniegt atbildi. Nolēmu, ka laikam mana vēstule šo kungu nav sasniegusi un nozudusi Latvijas vai ASV pasta džungļos. Lūdzu G.Birkmanim, lai viņš pie iespējas pajautā, vai A.Slucis ir saņēmis manu vēstuli. Viņš it kā apsolīja to izdarīt, bet tā arī man nekādu informāciju šai sakarā nesniedza. Vēl pēc gada nu jau apvienotā partija „TB/LNNK” nosprieda, ka tāds ekstrēmistisks laikraksts kā „Nacionālā Neatkarība” tikai bojā tās tēlu ārvalstu acīs un apdraud G.Krasta valdības stabilitāti, tādēļ nolēma avīzi slēgt. Vairāki „TB” ierindas biedri nevēlējās ar šo faktu samierināties, tādēļ uzsāka izdot paši savu avīzi ar nosaukumu Latvietis Latvijā. Tas sadusmoja tēbistu spices vīrus, kuri par „šķeltniecisku darbību” nekavējoties izslēdza no savām rindām jaunās avīzes redaktoru un izdevēju Leonardu Inkinu līdz ar viņa draugu un domubiedru Laimoni Gedroviču. Šāda varturu rīcība mani nemaz neizbrīnīja, sen jau vairs neticēju TB/LNNK un neko labu no tās vadoņiem negaidīju. Biju pārliecināts, ka atradīsies Īsti Patrioti, kas palīdzēs iznākt un noturēties Latvietim. Pirmkārt jau šinī ziņā cerības liku uz to pašu A.Sluča kungu, par ko teicu arī L.Inkinam. Un tad es negaidot uzzināju, ka A.Slucim jaunais laikraksts nemaz tik ļoti nepatīk un ka viņš nesteigšoties tam sniegt savu atbalstu. Uz manu jautājumu – kāpēc, saņēmu nenoteiktu atbildi, ka tam esot vairāki iemesli: gan tas, ka avīze aicinot solidarizēties ar ārzemju nacionālistiem (G.Lauku, E.Cundeli...u.c.), gan tas, ka avīze lietojot vārdu „žīds”, bet vajagot „ebrejs” (visai dīvaini ko tādu dzirdēt no trimdā, nevis LPSR dzīvojoša tautieša), ka nekādā ziņā nedrīkstot citēt nevienu rindu no „briesmīgās” grāmatas Mein Kampf, ka tautisko lenti – Lielvārdes jostas fragmentu – ar Ugunskrustiem uz tās ārzemēs varot „nepareizi saprast”, ka neesot labi kritizēt ASV ārpolitiku, kā to darīja šinī laikrakstā cits ārzemju tautietis Kārlis Rebiņš...utt., u.tjp. Tad es arī pirmoreiz izdzirdēju izskanam baumas, ka A.Slucis politiskajā darbībā izmantojot ne vien savu, bet arī cionistu doto naudiņu. (Jāatzīstas, es arī agrāk biju visai izbrīnīts par to, ka šim kungam ir tik daudz naudas, lai sponsorētu gan apmaksātu politisko reklāmu lielajos ASV laikrakstos, gan sniegtu materiālu palīdzību medikamentu un iekārtu iegādei Latvijas slimnīcām. Zināju jau, ka ASV ārsti pelna nesalīdzināmi vairāk kā Latvijā, un tomēr – pat priekš ASV ārsta, nevis baņķiera, Sluča tērētās naudas summas likās ļoti iespaidīgas.) Nu tagad man zināmā mērā radās skaidrība par šī kunga politisko nostāju – tā varēja būt nacionāla tiktāl, cik tas netraucēja Cionas gudro plāniem pārņemt kundzību pasaulē. Minētais fakts mani, protams, ļoti sarūgtināja, tomēr es turpināju uzskatīt, ka Sluča kungu šī iemesla dēļ nevajag norakstīt, jo visi cilvēki jau nekad nedomās vienādi, bet vajag meklēt to, kas mūs vieno, nevis šķir, un šinī gadījumā kopīgais varētu būt mūsu vēlme panākt Latvijas dekolonizāciju.
Laikam ritot, 2000. gadā savu politisko darbību uzsāka arī A.Gardas kungs, kuram izdevās dabūt savā pusē vairākas Kultūras Akadēmijas studentes, un nu jau kopīgi šie cilvēki turpināja aktīvu cīņu par Latvijas dekolonizāciju, par kuru jau faktiski neviens vērā ņemams politiskais spēks Latvijā vairs neiestājās. Sākotnēji A.Sluča kungs, kā jau biju to gaidījis, atbalstīja A.Gardas k-gu, vairākas tā dēvētās Gardas meitenes saņēma no viņa arī naudas prēmijas. Diemžēl A.Gardam savu sabiedrisko rosību arvien aktivizējot, iestājoties LNF rindās un pārņemot tās vadību, sākot izdot laikrakstu „DDD”, viņa un t.s. Gardas meiteņu attiecības ar A.Sluci kļuva arvien vēsākas, līdz beidzot sakari viņu starpā vispār izbeidzās. Tai pat laikā man nācās dzirdēt, ka A.Slucis regulāri braucot uz Latviju, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem un politisko partiju (kustību) pārstāvjiem, tomēr ne biedrības „Latvietis” (kas tapa uz avīzes Latvietis Latvijā lasītāju bāzes), ne Latvijas Nacionālās Frontes locekļu to vidū neesot. Kad vaicāju A.Gardam, kāpēc A.Slucis nemēģina ar viņu tikties, Gardas k-gs tikai neizpratnē raustīja plecus, tai pat laikā sakot, ka tā ir paša Sluča kunga izvēle, ar ko tikties, un ja nu šis kungs Aivaru Gardu par gana patriotisku neuzskata, tad viņš jau nu nesākšot pierādīt pretējo un mēģināt iespaidot A.Sluča nostāju sev par labu.
Gadu gaitā arvien mazāk man gadījās dzirdēt par A.Sluča politisko darbību, un es klusībā pie sevis smīkņāju, domādams, ka laikam šis kungs ir nolēmis „nodot stafeti” savam vārdabrālim A.Gardam un varbūt pat A.Gedroicam. Šķiet, ka 2003. gada nogalē, kad laikraksts Latvietis Latvijā pirmoreiz nokļuva uz bankrota sliekšņa, tas saņēma nelielu materiālu palīdzību no G.Birkmaņa, kurš gan vienlaikus sūkstījās, ka nezinot, vai sponsors (A.Slucis) būšot apmierināts ar šādu viņa dotās naudas izlietojumu. Laika gaitā tas tomēr minēto avīzi no bankrota nepaglāba, un pēc pāris gadiem tā pārstāja iznākt. Tās vietā stājās laikraksts „DDD”, kurā sāka publicēties daudzi cilvēki, kas līdz bija publicējušies „LL”. Ar Dievpalīgu šī avīze pastāv vēl joprojām. Nezinu, vai A.Slucis lasa šo avīzi, lai gan droši vien zina par tās eksistenci. Katrā ziņā viņš tā arī joprojām nav izrādījis interesi par sakaru uzturēšanu ar saziņas līdzekli, kas praktiski patlaban vienīgais kā Latvijā, tā ārpus tās aktīvi propagandē Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību. Toties ir droši zināms, ka šis kungs ar simpātijām raugās uz viltusnacionālo partijeli Visu Latvijai, tiekas ar tās līderiem, ir arī sniedzis interviju šīs partijas mājas lapai (skat. http://www.nacionalisti.lv/raksts/276/BLOGS/Intervija+ar+Aivaru+Sluci/). Vai viņš nav dzirdējis, ka „VL” vadonis Raivis Dzintars, kā arī vairāki viņa līdzbiedri, uzskata A.Gardu par ekstrēmistu, ar kuru viņiem nevarot sanākt kopdarbība, jo Gardas k-gam esot pārāk stingra nostāja dekolonizācijas jautājumā? Vai pašam Slucim tā arī ir kļuvusi vājāka? Tie ir jautājumi, uz kuriem es diemžēl nevaru saņemt atbildi, jo man nav iespēju aprunāties ar šo kungu.
Zinot A.Sluča un partijas Visu Latvijai siltās attiecības, es nebūtu bijis pārsteigts, ja pēkšņi atklātu, ka šis kungs ir iestājies minētajā partijā un varbūt pat taisās no tās kandidēt. Tomēr raksta sākumā minētajā Skalberga grāmatā uzzināju ko citu – 2009. gadā A.Slucis esot iestājies Pilsoniskajā savienībā. Viņš esot izstrādājis speciālu programmu, kā partijai strādāt, lai iegūtu vēlētāju uzticību; tajā esot bijis daudz progresīvu ideju. Viņš sadarbojoties ar partijas priekšsēdi G.V. Kristovski un gatavojoties 10.Saeimas vēlēšanām (izcēlums mans – A.G.). Redz, kā! Tātad, visticamāk A.Slucis startēs vēlēšanās no partiju apvienības „Vienotība”, kurā nu ir iekļāvusies „patriota” Kristovska vadītā „PS” (starp citu, G.V.Kristovskis no avīzes „DDD” baidās vairāk kā velns no krusta un ir kategoriski atteicies sniegt tai interviju). Kas pašlaik nosaka toni šajā partiju apvienībā, ir zināms – tā ir sorosiešu laikraksteļa „Diena” bijusī redaktore S.Ēlerte ar saviem palīgiem. Būtībā šī apvienība ir radīta, lai kārtējo reizi nozvejotu lētticīgo latvietīšu balsis, kuri savā naivumā domās, ka balso par nacionāļiem, bet īstenībā nobalsos par kosmopolītu varzu, kas darbojas cionistu-masonu-pederastu režīma interesēs. Vai A.Slucis tiešām nesaprot, kas tie ir par ļaudīm, kas viņus finansē un kā labā tie strādā? Negribas ticēt, ka viņš būtu tik dumjš. Un, ja saprot, tad kāds ir viņa mērķis, tādus radījumus atbalstot? Tikt Saeimā? Nu, pieņemsim, bet kas tālāk? Vai viņš tiešām domā, ka Kristovskis un Co palīdzēs viņam īstenot dzīvē dekolonizācijas programmu? Atkal – neticami, ka šis cilvēks būtu tik dumjš! Tad kāds labums latviešu tautai būs no A.Sluča iekļūšanas Saeimā? Atbilde ir – nekāds, tāpat kā praktiski nav jūtama labuma no tā, ka parlamentā ir ZZS piekabinātais Visvaldis Lācis. Neko labu viņš tautai nav izdarījis, tur atrazdamies, sevi gan viņš ir kārtīgi materiāli nodrošinājis, un arī saviem radiniekiem bija siltas vietiņas sagādājis. Labi, V.Lāci vēl var saprast, viņš bija nabadzīgs pensionārs, bet A.Slucim taču naudas pašam netrūkst! Ko tad vēl viņš grib – godu un slavu iegūt? Ka tik nesanāk otrādi – mūža nogalē kļūt par nodevēju un nelieti, zaudēt visu to labo iespaidu, ko līdz šim pats par sevi bija nacionālos latviešos radījis. Atliek vien zīmīgi jautāt – kas jūs esat, doktor Aivar Sluci? Ja Patriots, tad nepinieties ar viltusnacionāļiem un nodevējiem, atbalstiet tiešām Īstus, Godīgus, Kārtīgus Latviešus, bet ja esat kļuvis par nodevēju un pašlabuma meklētāju – tā arī skaidri pasakiet! Jūsu rīcība pirms Saeimas vēlēšanām nepārprotami parādīs, kāda ir atbilde uz manis uzdoto jautājumu.
Cerot, ka A.Slucī tomēr vēl ir kas palicis no tā Nacionālpatriota, par ko es savulaik jūsmoju, palieku gaidot un vērojot viņa tālāko rīcību!
14.03.2010. Aivars Gedroics
14. Mar 2010 @ 22:41
|
| » Tiesas sēdes protokola saturs |
|---|
L
LietaNr.A42837209, A00220-10/40
TIESAS SĒDES PROTOKOLS
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnese S.Pujāte
ar sekretāru K.Pauniņu
izskata atklātā tiesas sēdē Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 88
2010.gada 4.martā
administratīvo lietu Aivara Gedroica pieteikumā par Daugavpils pilsētas Domes
administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmuma Nr.D29-949 atcelšanu.
Tiesas sēdi atklāj plkst.10.00.
Tiek pasludināts tiesas sastāvs.
Tiesas sēdes priekšsēdētāja ziņo, ka tiks izskatīts Aivara Gedroica pieteikums par
Daugavpils pilsētas Domes administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmuma
Nr.D29-949 atcelšanu.
Tiesas sēdes sekretārs ziņo tiesai, ka uz tiesas sēdi ieradušies:
pieteicējs un atbildētājas pārstāve.
Tiesa pārbauda ieradušos personu identitāti un pilnvarojumu.
Pieteicējs - Aivars Gedroics
personas kods: 081274-10215, vadītāja apliecība Nr.AD079587 Atbildētājas pārstāve - Inga Kokina
personas kods: 140386-12107 vadītāja apliecība Nr.AD122802
2010.gada 23.februāra pilnvara Nr.02.01-38/17 Tiek izskaidrotas procesuālās tiesības.
Tiesības saprotamas. Noraidījuma tiesas sastāvam nav.
Pieteicējs: lūgums atļaut fiksēt tiesas sēdes gaitu diktofonā, kā arī lūgums apsvērt iespēju uzaicināt uz tiesas sēdi kā lieciniekus Valentīnu Dubinu, kas kā bijusī administratīvās komisijas priekšsēdētāja izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, un īpašniekus, kuriem pieder zemesgabals, kur atradās mana automašīna, kad tika fiksēts pārkāpums - Tatjanu Garovsku un Konstantīnu Vasiļecki. Uz tiesas jautājumu:
- Dubina varētu liecināt par mana pārkāpuma izskatīšanu administratīvās komisijas
■
sēdē, jo tas, kas rakstīts tiesai izsūtītajos materiālos neatbilst reālai situācijai. Zemes gabala īpašnieki varētu sniegt atzinumu par to, kā dome apsaimnieko viņiem
piederošo teritoriju, kā arī to vai vietā, kur atradās mana automašīna ir jābūt zālājam
u.tml.
Tiesa noskaidro atbildētājas pārstāves viedokli par pieteicēja izteiktajiem lūgumiem.
Atbildētājas pārstāve: nav iebildumu lūgumam fiksēt tiesas sēdes gaitu diktofonā.
Nepiekrītu lūgumam nopratināt tiesas sēdē lieciniekus Dubinu un zemesgabala
īpašniekus. Dubina bija administratīvās komisijas priekšsēdētāja, bet lēmums tika
pieņemts koleģiāli un atsevišķa viņas pieaicināšana nav nepieciešama, jo viss ir
izklāstīts lēmumā un citos lietas materiālos, savukārt zemesgabala īpašnieki nevar
liecināt par protokola sastādīšanas apstākļiem.
Tiesa atļauj pieteicējam fiksēt tiesas sēdes gaitu diktofonā.
Tiesa noraida pieteicēja lūgumu par liecinieku pieaicināšanu.
Tiesa pāriet pie lietas izskatīšanas pēc būtības.
Tiesa ziņo par lietas apstākļiem.
Pieteicējs: pieteikumu uzturu.
Atbildētājas pārstāve: pieteikumu neatzīstu.
Paskaidro pieteicējs: mājā dzīvoju kopš 1981.gada un vietā, kas atrodas pretī ieejai
mājā, plankums bez zāles ir novērots kopš brīža, kad tur esmu ievācies. Cilvēki laiku
pa laikam mēdz uzbraukt tajā vietā savas automašīnas, bet nekad līdz šim nebija
dzirdēts, ka kāds par to būtu sodīts, jo augsnes struktūra tur ir tāda, ka nekas uz tās
nespēj augt neatkarīgi no tai vai tur kāds tur savu automašīnu, vai netur. Tāpat vēlos
vērst uzmanību, ka pretī mājas otras ieejas durvīm nav uzbūvēts celiņš, uz kura varētu
uzbraukt un novietot savu automašīnu, savukārt iepretī mājas pirmajai un trešajai
ieejai šādi celiņi ir uzbūvēti.
2009.gada 30.aprīlī ap plkst. 14.00 pie mana dzīvokļa durvīm piezvanīja vairāki
pašvaldības policisti, kas izteica man pārmetumus par to, kāpēc esmu novietojis savu
automašīnu uz tā saucamās zaļās zonas. Es viņiem atbildēju, ka tā nav zaļā zona, un
tad mēs nokāpām lejā un sākām skaidroties. Par to, kādā stāvoklī bija novietota mana
automašīna varu uzrādīt fotogrāfijas. Uzskatu, ka zāle neiznīkst tāpēc vien, ka uz tās
tiek turētas automašīnas, jo viss ir atkarīgs no augsnes struktūras. Policijas
darbiniekiem paskaidroju, ka man nepieciešams piebraukt pie mājas ieejas, lai varu
izkraut un iekraut preces, jo man un manai ģimenei ir mazdārziņš, uz kuru ir jāved
stādi un citas lietas. Turklāt, ja es nebūtu nobraucis malā, tad es būtu nobloķējis
brauktuvi un tad tā būtu problēma, jo tajā brīdī paralēlajā ielā notika ceļa remontdarbi.
Tāpat man ir garāža un ilgstoši automašīna tajā vietā netiek turēta, taču reizēm
aptuveni pusstundas robežās tas ir nepieciešams.
Policistus mani paskaidrojumi neapmierināja un tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols. Vēlāk saņēmu pavēsti 2009.gada 12.maijā ierasties uz administratīvās komisijas sēdi. bet, kad ierados uz sēdi, neviens man nestādījās priekšā, es arī netiku iepazīstināts ar cilvēkiem, kas tur atradās, tādējādi tika pārkāpts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk LAPK) 271.pants. Es lūdzu ļaut sēdes gaitu fiksēt diktofonā, taču man tas tika liegts, aizbildinoties, ka tas viņiem nepatīkot. Komisija manos paskaidrojumos nevēlējās ieklausīties un lūdza man atzīt savu vainu. Kad atteicos atzīt savu vainu, komisijas priekšsēdētāja pateica, ka lieta tādā gadījumā tikšot sūtīta uz tiesu. Es atbildēju, ka man pret to nav iebildumu, jo man tādā gadījumā tiks aiztaupīts darbs. Ar to administratīvās komisijas sēde beidzās un lēmums netika pieņemts, tādējādi pārkāpjot LAPK 274. un 275.pantu. Administratīvās komisijas sēdes protokols man netika izsniegts, un arī līdz šim es to neesmu saņēmis, lai arī 2009.gada 2.jūlijā lūdzu man izsniegt visus lietas materiālus. Pēc visa spriežot, sēdes protokols vispār netika rakstīts, tādējādi pārkāpjot LAPK 273.pantu. Par minētajiem pārkāpumiem uzrakstīju sūdzību Daugavpils pilsētas virsprokuroram.
Par notikumu esmu informējis vietējo televīziju, kas bija atbraukusi apskatīties vietu, kur tika fiksēts pārkāpums. Tāpat bija arī raidījums par policiju, kuru veidoja TV5, kurā tika pieminēts mans gadījums un kur es atbildēju uz vairākiem korespondentes jautājumiem par komisijas darbību.
Vēlāk, 2009.gada 19.maijā, es atkārtoti saņēmu pavēsti ierasties uz administratīvās komisijas sēdi 2009.gada 26.maijā. Piezvanīju uz domi un interesējos par to, kāpēc man atkārtoti jāierodas uz sēdi, ja jau vienu reizi tur biju un visus paskaidrojumus sniedzu un man atbildēja, ka lietā netika pieņemts lēmums. Līdz ar to, man radās iespaids, ka komisijā ir nekompetenti cilvēki, kas apzināti vai neapzināti neievēro LAPK noteikumus. Uzskatīju, ka nav jēgas iet uz sēdi, jo man nedos iespēju brīvi izteikties un gadījumā, ja man tiks piespriests sods, tad to es apstrīdēšu tiesā, līdz ar to uz administratīvās komisijas sēdi neierados un 2009.gada 1.jūnijā saņēmu administratīvās komisijas sēdes lēmumu, kurā bija minēta nepatiesa informācija, par to, ka administratīvās komisijas sēde tika atlikta, lai pieprasītu dokumentus no Daugavpils Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta un Daugavpils Dzīvokļu komunālās saimniecības uzņēmuma. Sēde 12.maijā tika pārtraukta, solot lietu sūtīt uz tiesu un nepieminot to, ka sēde tiek atlikta kāda dokumenta trūkuma dēļ. Izziņā, kuru saņēmu no Daugavpils Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta ir vispārīga informācija un tur nav nekas konkrēti minēts par vietu, kur atradās mana automašīna. Esmu arī saņēmis rasējumu kopijas, kurās arī nav nekas rakstīts par zālāja esamību vai
neesamību manas automašīnas atrašanas vietā, pie tam daļa no rasējumiem aizpildīti krievu valodā un ir no padomju laikiem. Par shēmām nav prasīts viedoklis no zemesgabala īpašniekiem un nav arī ņemtas vērā mājas iedzīvotāju vēlmes. Atsaucoties uz Augstākās tiesas Senāta 6.novembra spriedumu, kurā rakstīts, ka katrā gadījumā iestādei jāizvērtē, vai teritorija, kurā novietots transportlīdzeklis ir uzskatāma par zaļo zonu, vēlos atzīmēt, ka atbilstoši Daugavpils pilsētas teritorijas labiekārtošanas uzturēšanas un aizsardzības noteikumu 4. un 7.punktam, vieta, kurā atradās mana automašīna nevar tikt uzskatīta par zaļo zonu, jo tā netiek apaudzēta ar augiem un netiek kopta. Kā liecina fotoattēli, tad zāle aprīļa beigās ir izaugusi visur citur, tikai ne vietā, kur bija novietota mana automašīna, un nav nekāda pamata apgalvot, ka zāle minētajā vietā neaug tādēļ, ka augsne ir sablīvēta un saknēm trūkst gaisa. Ja tiesa uzskata, ka nepieciešama ekspertīze, tad var lemt par to, ka vietu var apskatīt kāds kompetents eksperts, kas varētu sniegt savu viedokli par augsnes struktūru un to vai automašīnas atrašanās tajā vietā ir šķērslis tam, kāpēc tur neaug zāle. No domes pārstāvjiem neviens nav gājis skatīties minēto vietu, dome vadījās no kaut kādiem plāniem, kuros rakstīts, ka tā ir zaļā zona. Uzskatu, ka jāskatās ir reālā situācija, jo plānos var ierakstīt daudz ko. Protams, zāles augšanu varētu veicināt, bet tad rodas jautājums par to kādā veidā tad tur varētu samainīties automašīnas, jo šobrīd tas ir vienīgais veids kā automašīnām samainīties, uzbraucot uz šīs akmeņainās vietas. Tāpat vēlos piezīmēt, ka tajā pašā vietā automašīnu stāvēšanai bija novietojis Daugavpils Dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums, kas ir arī redzams fotogrāfijā, līdz ar to var uzskatīt, ka namu pārvalde uzskata, ka tur stāvēt drīkst un administratīvās komisijas priekšsēdētāja tajā laikā bija arī namu pārvaldes juriste, tāpēc viņas padotajiem nevajadzētu rīkoties pretlikumīgi.
Lai arī administratīvā komisija sākotnēji pareizi ir norādījusi, ka es uzskatu, ka manas vainas šajā pārkāpumā nav, vēlāk tiek apgalvots, ka es esot apzinājies savas darbības sekas un apzināti izdarījis administratīvo pārkāpumu, kas pastiprinot manu vainu. Uzskatu, ka manas darbības nepārprotami liecināja, ka gan toreiz, gan tagad es neuzskatu, ka biju novietojis savu automašīnu zālienā, līdz ar to nav nekāda pamata apgalvot, ka es būtu apzināti pārkāpis Daugavpils pilsētas domes saistošos noteikumus. Tāpat vēlos vērst uzmanību tam, ka LAPK 34.pantā kā vainu pastiprinošs apstāklis nav minēta vainas neatzīšana, un tur nav pieļauta iespēja uzskatīt par vainu pastiprinošiem apstākļiem citus apstākļus, kā vien tos, kas minēti šajā pantā, līdz ar to uzskatu, ka šīs pants piemērots pret mani pretlikumīgi. Man nav skaidrs uz kāda pamata ir balstīts secinājums, ka ar manām darbībām sabiedrībai ir radītas smagas sekas, jo nav minēts kādā veidā ir izpaudušās minētās sekas un pēc kādiem kritērijiem
varētu spriest, ka šīs sekas bijušas smagas. Uzskatu, ka manai rīcībai seku nebija nekādu, jo vieta nemainījās pēc tam, kad es uz tās uzbraucu un vēlāk nobraucu. Tāpat vēlos atzīmēt, ka esmu sabiedriski un politiski aktīvs pilsonis, kas pauž savu viedokli arī masu saziņas līdzekļos un esmu arī izteicis kritiku par Domes darbību, līdz ar to es varētu būt nesimpātisks Domei, tāpēc tā mēģina sieties man klāt un sodīt, visur, kur tas būtu iespējams.
Tāpat attiecībā uz Dubinu vēlos atzīmēt, ka viņa tobrīd atradās vairākos amatos, bet šobrīd vairs neieņem nevienu, kas varētu liecināt par viņas kompetenci. Par šo jautājumu esmu arī konsultējies ar mājas iedzīvotājiem un neviens nebija izteicis atbalstu Domei, bet bija manā pusē. Esmu arī iecelts par mājas vecāko, kas norāda, ka mājas iedzīvotāji man uzticas.
Uz tiesas jautājumiem:
- Uzskatu, ka zaļā zona ir vieta, kur aug zāle un kas nav noklāta ar asfaltu, bruģi vai
cementu. Šajā vietā zāle nevar uzaugt augsnes struktūras dēļ.
- Uzskatu, ka apmale īsti nepārtraukta nav, jo tajā ir pāris plīsumi, tāpēc uzskatu, ka tā
nepilda apmales funkciju, jo ir deformēta. Apmale kādreiz tur bija uzlikta, tikai
nezinu ar kādu īsti mērķi.
- Jā, nobraucu savu automašīnu no ceļa, lai citas automašīnas varētu pabraukt garām,
jo ceļu satiksmes noteikumi nosaka, ka automašīnu nevar novietot tur, kur tā traucē
pārvietoties citiem transporta līdzekļiem. Man bija divas iespējas - uzbraukt uz
zāliena vai novietot automašīnu uz ceļa, taču tad tai nevarētu pabraukt garām citas, un
es izvēlējos vismazāko ļaunumu.
- Jā, pavēsti uz 26.maija komisijas sēdi saņēmu.
- Uz 26.maija sēdi neierados, jo tas bija saistīts ar iepriekšējo pieredzi, kad mani
nevēlējās klausīt.
Jā, uzskatu, ka 12.maijā, izskatot manu lietu, komisijai bija domas manu lietu sūtīt uzreiz uz tiesu.
- Jā, saprotot, ka juridiski nav iespējams lietu sūtīt uz tiesu, tika pieņemts lēmums
atlikt lietas izskatīšanu un, sevi attaisnojot, pieprasīt dokumentus, jo tika arī piesaistīta
televīzija un Domē saprata, ka nevarēs to visu tik vienkārši atrisināt, līdz ar to mana
klātbūtne lēmuma pieņemšanā diez vai ko mainītu. Tāpat vēlos atzīmēt, ka uz tiesu
pēc mana lūguma nosūtīja tikai manu iesniegumu, bet nenosūtīja pārējos lietas
materiālus. Arī attiecībā uz Lāčplēša rakstīto paskaidrojumu varu norādīt, ka tas
faktiski neatšķiras no apstrīdētajā lēmumā norādītā.
- Jā, uzskatu, ka attieksme pret mani tāda ir tāpēc, ka neesmu īsti lojāls pret Domi.
Jautājumu nav.
Paskaidro atbildētājas pārstāve: uzskatu, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms. Pieņemtais administratīvais akts ir tiesisks un pamatots. No lietas materiāliem redzams, ka 2009.gada 30.aprīlī Daugavpils pilsētas pašvaldības policijas kārtībnieks sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu par to, ka pieteicējs novietoja savu automašīnu zālienā. Atbilstoši Daugavpils pilsētas Domes 2005.gada 5.novembra sasitošo noteikumu Nr.14 ,,Daugavpils pilsētas sabiedriskās kārtības noteikumu" 11.2 punktam mehāniskos transportlīdzekļus aizliegts novietot zaļajā zonā. Šo noteikumu 2.punkts nosaka, ka noteikumi sasitoši visām fiziskajām un juridiskajām personām, kuras uzturas Daugavpils pilsētas administratīvajā teritorijā. Noteikumi arī nosaka, ka zaļā zona ir apstādījumi, visas ar augiem apaudzētas un koptas platības, no kurām neiegūst produkciju pārtikai, koksni, grieztus ziedus un citu preču produkciju. Atbildība par Daugavpils pilsētas sabiedriskās kārtības neievērošanu bija paredzēta Daugavpils pilsētas 2006.gada 9.novembra sasitošo noteikumu Nr.20 ,,Daugavpils pilsētas administratīvās atbildības noteikumi" 3.17 punktā, kurš nosaka, ka par pieteicēja izdarīto pārkāpumu paredzēts naudas sods no pieciem līdz simts latiem. 2009.gada 13.maija Daugavpils Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta izziņā norādīts, ka zemesgabala Daugavpilī, Teātra ielā 32, uz kura atrodas daudzstāvu māja Teātra ielā 34 plānotā izmantošana noteikta, kā daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorija. Komisija atzina, ka ar lietā esošiem pierādījumiem ir pilnībā pierādīts fakts, ka pieteicējs nav ievērojis Daugavpils pilsētas domes 2006.gada 9.novembra saistošo noteikumu Nr.20 ,,Daugavpils pilsētas administratīvās atbildības noteikumi" 3.17 punkta prasības. Komisija secināja, ka pieteicēja darbībās ir konstatējams administratīvā pārkāpuma sastāvs. Komisija izvērtēja vai teritorija, kurā bija novietots transportlīdzeklis ir uzskatāma par zaļo zonu un, pārbaudot zemesgabala izmantošanas veidu, secināja, ka zemesgabals ir pakļaujams pašvaldībā noteiktai kārtībai. Daugavpils pilsētas Dome nepiekrīt pieteicēja apgalvojumiem, ka apstāklis, ka teritorijā neaug zāle, var būt par pamatu tam, ka teritoriju var neuzskatīt par zaļo zonu. Komisija konstatēja, ka pieteicējs ar savu darbību ir bojājis šo zemesgabalu un tas, ka zāle tur neaug, nedeva viņam tiesisku pamatu pārkāpt Domes saistošos noteikumus. Ņemot vērā minēto, lūdzu noraidīt pieteikumu.
Uz tiesas jautājumiem:
- Personas vainas neatzīšana šajā gadījumā, izskatot lēmumu, tika atzīta kā vainu
pastiprinošs apstāklis, pamatojoties uz LAPK 34.panta trešo daļu.
- Jā, komisija konstatēja, ka bojātā vide šajā gadījumā ir smagas sekas sabiedrībai.
- Lietas materiālos nav informācijas par to, vai pieteicējs iepriekš ir sodīts.
<■
- Nevaru pateikt, kāpēc sods ir tik bargs.
- Pieteicējam lietas materiāli tika izsniegti, taču nevaru pateikt, kāpēc netika izsniegts
protokols, kuru pieprasīja pieteicējs.
- Nepiekrītu pieteicēja apgalvojumam, ka administratīvā komisija viņam teica, ka lieta
tiks sūtīta uz tiesu. No materiāliem izriet, ka lietas izskatīšanu bija jāatliek papildus
dokumentu pieprasīšanai, ko komisija varēja darīt, līdz ar to nav pamatoti
apgalvojumi, ka komisija neievēroja procesuālās tiesības.
Uz pieteicēja jautājumiem:
- Uzskatu, ka komisijai nebija nepieciešams braukt un apskatīt pārkāpuma izdarīšanas
vietu, jo komisija pamatojās uz tiem pierādījumiem, kas ir lietas materiālos. Komisijai
bija gan administratīvā pārkāpuma protokols, gan fotouzņēmumi, gan papildus
dokumenti, kas tika pieprasīti.
- Pašvaldības policijas darbinieks konstatēja, ka Jūs izdarījāt pārkāpumu, kas
paredzēts Daugavpils pilsētas Domes saistošajos noteikumos Nr.20 3.17 punktā, tika
pieņemti Jūsu paskaidrojumi un lietas materiāli tika nosūtīti komisijai izskatīšanai,
kas pieņēma attiecīgu lēmumu.
- To, ka bijāt iebraucis zaļajā zonā, konstatēja pašvaldības policijas darbinieks, kas
sastādīja protokolu un lietas materiālus nosūtīja vērtēšanai administratīvajai komisijai.
- Ar automašīnas novietošanu tajā vietā, kur Jūs to novietojāt, Jūs pārkāpjat Domes
saistošos noteikumus.
- Komisija konstatēja, ka pat ja tā ir vieta, kur neaug zāle, tā ir teritorija, kura attiecās
uz Domes sasitošajiem noteikumiem, un Jūs esat tos pārkāpis, novietojot savu
automašīnu minētajā teritorijā.
- No lietas materiāliem redzams, ka teritorija ir sakopta un nav pamata apgalvot, ka
teritorija neveido pilsētas vidi un būtu neatbilstoša pilsētas saistošajiem noteikumiem.
- Komisija, pieņemot lēmumu, deva savu skaidrojumu, bet to, vai tas ir tiesisks, vērtēs
tiesa.
- 2009.gada 12.maija komisijas sēdes protokola man šobrīd līdzi nav.
- Tiesai 2009.gada 12.maija komisijas sēdes protokols nav nosūtīts.
Jautājumu nav.
Uz tiesas jautājumiem pieteicējam:
- Es nesaprotu, uz kāda pamata policijas darbinieki atzina strīdus teritoriju par zālienu,
ja viņi neskatījās nekādos dokumentos. Uzskatu, ka mani nepamatoti sodīja.
- Domāju, ka apmales uz celiņiem tiek liktas ar domu, lai no apmales nebrauktu nost,
bet, ja cilvēkam nepieciešams uz neilgu laiku apstāties, lai kaut ko iekrautu vai
izkrautu, tad uzbraukšana uz apmales ir pieļaujama. Es pateicu, ka neuzskatu, ka esmu
izdarījis pārkāpumu, jo zināju, ka savādāk novietot mašīnu pie mājas ieejas vēlāk
nebūtu iespējams.
Jautājumu nav.
Tiesa noskaidro vai procesa dalībniekiem ir zināmi lietas materiāli, vai nepieciešams
tos nolasīt.
Pieteicējs: materiāli zināmi, nolasīt nav nepieciešams.
Atbildētājas pārstāve: materiāli zināmi, nolasīt nav nepieciešams.
Tiesa noskaidro procesa dalībnieku viedokli par iespēju pabeigt lietas izskatīšanu pēc
būtības.
Pieteicējs: pierādījumi lietā ir pietiekami, var pabeigt, pieteikumu uzturu.
Atbildētājas pārstāve: var pabeigt, pieteikumu neatzīstu.
Lietas izskatīšana pēc būtības tiek pabeigta.
Tiesa pāriet pie tiesu debatēm.
Pieteicējs: lūdzu atcelt nepamatoti uzlikto sodu, un uzskatu, ka nekāds ļaunums
netika nodarīts un vieta, uz kuras es uzbraucu, pirms uzbraukšanas bija tāda pati, kā
pēc nobraukšanas. Tāpat nekādas smagas sekas manā skatījumā arī netika nodarītas.
Atbildētāja pārstāvis: pieteikumu neatzīstu, lūdzu to noraidīt.
Pieteicēja replika: uzskatu, ka situācijā atbildētāja nav iedziļinājusies un rīkojās
formāli, tāpēc aicinu tiesu lemt pēc reālās situācijas.
Tiesu debates pabeigtas.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 243.pantu tiesa paziņo, ka spriedums lietā
tiks sastādīts un būs pieejams tiesas kancelejā 2010.gada 25.martā pēc plkst. 14.00.
Tiek izskaidrota sprieduma pārsūdzēšanas kārtība un termiņi.
Tiesas sēdes protokols tiks izgatavots 2010.gada 8.martā.
Procesa dalībniekiem tiek izskaidrotas tiesības iepazīties ar tiesas sēdes protokolu un
sniegt piezīmes pie tā.
Tiesas sēde tiek pasludināta par slēgtu.
Tiesas sēde slēgta plkst. 11.10.
12. Mar 2010 @ 15:00
|
|
|