AIVARS GEDROICS

About Jaunākais

Nelieši jāsoda16. Maijs 2012 @ 10:03
Jelgavas rajona un pilsētas policijas pārvaldei
Pētera ielā 5, Jelgavā, LV 3001
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35,
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,

iesniegums

Zemgales apgabaltiesā 2012.gada 28.februārī tika izskatīta civillieta Nr.C06078111, kurā kā prasītājas pārstāve piedalījās LĪGA BALGALVE, kura dzīvo Jelgavā, Sakņudārza ielā 5-9. Kā liecina tiesas sēdes protokols, ko saņēmu šodien, tad viņa šai sēdē ir paudusi apgalvojumus, kas ceļ man neslavu, konkrēti, apgalvojusi, ka es „...cenšoties panākt prasītājās I.O.Pasteres veselības stāvokļa pasliktināšanos” , ka mans nodoms esot bijis „nevis rūpēties un apgādāt prasītāju, bet gan apmānīt un par velti iegūt viņas īpašumu”, ka es „...izmantojot prasītājas uzticēšanos..., vecumu un labo sirdi...”, kā arī pats atzīstot, ka uztura līgumu pret prasītāju nepildot.
Uzskatu, ka šādi apgalvojumi, ja tie tiešām ir izskanējuši tiesas sēdē, pārsniedz Satversmes 100.pantā paredzētās tiesības uz vārda brīvību un viedokļa paušanu, jo apsūdz mani LKL XIII nodaļā un 177.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu paveikšanā. Uzskatu, ka šādus apgalvojumus L.Balgalve drīkstētu paust tikai tad, ja attiecībā uz mani būtu stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums.
Līdz ar to, lūdzu Jelgavas kriminālpoliciju uzsākt pret L.Balgalvi kriminālprocesu pēc LKL 157.panta. Lūdzu atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.
Pielikumā: tiesas sēdes protokola kopija uz 1 lapas.


09.05.2012. A.Gedroics

Cietsirdība un žēlastība7. Maijs 2012 @ 13:52
PAR CIETSIRDĪBU UN ŽĒLASTĪBU NEVIETĀ
Sabiedrībā plašu rezonansi ieguvušais notikums saistībā ar lācenes Mades nošaušanu un daudzu simtu latvietīšu liekulīgajām nopūtām šinī sakarā: vai nu tā vajadzēja, vai tad nevarēja atrast citādu, humānāku risinājumu šai problēmai… utt., u.t.jp. , liek aizdomāties par mūsu tautas rakstura īpatnībām un izvērtēt tās vēl daudz plašākā aspektā, nekā saistībā ar šo nelaimīgo kustoni, kuru cilvēki vienkārši bija atrāvuši no dabas un iekārtojuši dzīvei galīgi nepiemērotā vietā. Pirmkārt, vai nav jocīgi, cik daudz vērības esam gatavi veltīt vienai ārēji simpātiskai dzīvai radībai, tai pat laikā neliekoties zinis par mūsu tautu, ko kā dzīvu organismu un nākotnei saglabājumu vērtību diemžēl vairumā mēs laikam neuztveram. Otrkārt, cik atrauti no dabas mēs savā vairumā esam, neapzinoties, kas par zvēru vispār ir lācis un cik tas bīstams var būt apkārtējo ļaužu un mazāko dzīvnieku veselībai un dzīvībai. Šādiem ļautiņiem no sirds ieteiktu izlasīt ne tikai bērnu pasaku grāmatiņu par Vinniju Pūku, bet dažas grāmatas, kurās aprakstīta mūsu senču dzīve pirms pāris simtiem gadu, piemēram, kaut vai A.Grīna „Zemes atjaunotājus”. Varbūt tad viņiem nokristu rozā klapes no acīm un viņi sāktu saprast, kāpēc Latviešu tautas simbols un teiku varonis ir tieši Lāčplēsis – vīrs, kas iznīcina lāci. Jo šie zvēri vēl ne tik senā pagātnē te jutās kā īstenie saimnieki (nu gluži kā šobrīd okupanti Latvijā), absolūti nerēķinoties ar cilvēku interesēm, un tikai zinātnes un tehnikas progress šaujamieroču izskatā piespieda viņus atdot savas pozīcijas mums – ļaudīm. Lai gan, domāju, ka arī bez tamlīdzīgu grāmatu lasīšanas, tādi pārgudri žurnālistiņi, kā, piemēram, Inese Supe no LNT, pietaisītu bikses, reāli ieraugot šo zvēru no sevis 100-150 metru attālumā un pirmā sāktu saukt palīgā medniekus, lai to nogalina, nevis, kā visgudri pamāca citus, pietuvotos tam dažu metru attālumā, iešautu miegazāles un tad pacietīgi gaidītu pusstundu, kamēr tās iedarbojas…
Tātad, domāju, ka saprātīgam cilvēkam nav jāskaidro, ka lācenes Mades nogalināšana šajā gadījumā bija vienīgais saprātīgais risinājums, un, ja ko var nožēlot, tad tikai to, ka ar tā realizēšanu, vismaz manuprāt, nepamatoti ilgi kavējās. Bet pietiks par šo konkrēto gadījumu, parunāsim par mūsu tautas vairuma raksturu kopumā. Cik gan bieži mums, Patriotiem, nākas uzklausīt pārmetumus, ka mēs esot pārlieku nežēlīgi, ko pieprasot okupantu izbraukšanu no Latvijas, bet nevarot zināt, kas viņus tajā etniskajā dzimtenē gaida, vai viņiem tur vispār atradīsies vieta vai ne, viņi taču arī esot cilvēki, nedrīkstot būt pret viņiem cietsirdīgi… utt. Te nu man jācitē kāda man labi pazīstama Patriota teikto, atbildot uz šādiem „argumentiem” tikšanās laikā ar iedzīvotājiem Maltā: „Interesanti, kad viņi brauca uz šejieni, viņus nemāca bažas, ka te šos varbūt neviens negaida? Un vispār, jūs labāk padomājiet nevis par viņiem, bet par sevi – kā mēs jutīsimies, ja viņi no šejienes neaizbrauks? Vai to latviešu jums nav žēl, kuriem jāmeklē iztikas iespējas ārzemēs, jo viņu darba vietu Latvijā aizņēmis okupants?”. Kamēr mēs domāsim vispirms par citiem un tikai tad par sevi, mums nekad nebūs normālu dzīves apstākļu savā Tēvzemē. Šo vienkāršo dzīves patiesību katram normālam Latvietim vajadzētu saprast labāk par reizrēķinu.
Vēl cits aspekts – patlaban ļoti modē nākusi t.s. cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanu parasto cilvēku vidū, tai pat laikā nerēķinoties ar to, vai veselajai sabiedrības daļai tas nerada nopietnas problēmas. Invalīdiem griboties būt vienlīdzīgiem – tā apgalvo šādu ideju propanētāji, aizmirstot seno tautas parunu: „kam lemts rāpot, tam nebūs lidot!”. Nu nevar būt vienlīdzīgs ar veselo sabiedrības daļu tas, kas nav vesels piedzimis vai arī ieguvis traumu kādā nelaimes gadījumā. Viņš ir īpašs cilvēks, kam vajadzīga īpaša pieeja un, manuprāt, ir pat cietsirdīgi priekš viņa likt viņam atrasties tādos apstākļos, kas viņu iedzimto vai iegūto īpatnību dēļ viņam nav piemēroti. Bet vēl cietsirdīgāk ir uztiept pārējai sabiedrības daļai auklēšanos ar šādu īpatni, kas tai nav pat ne draugs, ne radinieks. Pat, ja viņam pašam šāda „integrācija” varbūt arī sagādā kaut kādu gandarījumu, tad tiem, kam ar viņu ikdienā jākrāmējas, izdabājot varturu-humānistu iegribām, nākas ciest nepelnītas fiziskas un morālas ciešanas, kuras nez kāpēc neaizkustina nevienu „līdzcietīgu” žurnālistu, it kā šī – veselā – sabiedrības daļa nemaz nebūtu cilvēki, bet kaut kāda amorfa masa, kurai nav ne savu uzskatu, ne gribas, ne priekšstata par normālu, komfortablu ikdienas dzīvi, un kuriem visa sava dzīve jāpakārto (tikai kāda velna pēc gan?) viņu šefībā nodotajam invalīdam, ko latviešu valodā gan vispār ir pieņemts dēvēt par kropli, nepamatoti piešķirot šim vārdam nievājošu, nicinošu nozīmi (līdzīgi, kā tas ir ar vārdu „žīds”). Un tie nedaudzie cilvēki visā Latvijā, tai skaitā es, kuri pret šādu kārtību uzdrošinās protestēt, manuprāt, nebūt nav cietsirdīgi, viņiem ir ļoti žēl vairuma sabiedrības, kuriem ne par ko tiek uzkrautas šādas ciešanas šizofrēnisku integrācijas ideju vārdā. Fiziskos un garīgos kropļus mūsu valstī aprūpē nesalīdzināmi vairāk kā normālos cilvēkus, un tā, manuprāt, pret mūsu tautas lielāko daļu gan ir absolūti nepieļaujama cietsirdība.
Ar šāda veida piemēriem mēs sastopamies ik uz soļa. Piemēram, Eiropas humānie likumi aizliedz likvidēt klaiņojošos dzīvniekus, jo tas esot cietsirdīgi, bet likt ciest no viņu uzbrukumiem citiem cilvēkiem un mājdzīvniekiem, par savu naudu ārstēt no klaida kustoņiem iegūtās slimības, ko tie masveidā izplata, esot pareizi un humāni. Kā likums, tie lielākie „dabas draugi”, kas kvēli uzstāj uz nepieciešamību radīt arvien jaunas dzīvnieku patversmes, paši nav gatavi ziedot ne santīma šādu ideju īstenošanai – to vajagot darīt uz valsts un pašvaldību, respektīvi, visas sabiedrības rēķina, neprasot tās piekrišanu. Un tas šo ļaužu izpratnē nav nežēlīgi un cietsirdīgi, bet nošaut uz ielas noplukuši, klaiņojošu suni – potenciālu nāvējošās slimības trakumsērgas pārnēsātāju - gan esot briesmīgs noziegums.
Vēl kāds piemērs – zināma profila saziņas līdzekļi ik pa laikam gaužas par kredītņēmēju grūto likteni, izsakot idejas, ka vismaz daļu šo kredītu humānisma vārdā vajagot norakstīt, jo likt maksāt savus parādus cilvēkam, kas nav aprēķinājis savas ekonomiskās spējas, esot cietsirdīgi. Bet to, ka šāda norakstīšana var notikt tikai uz godprātīgo krājēju – noguldītāju rēķina, kuri tādā gadījumā, visticamāk, pazaudētu savu naudu, līdzīgi kā tas notika ar komponista R.Paula noguldījumiem „Krājbankā”, viņi klusē. Viņu ciešanas acīmredzot nav apspriešanas vērtas, un viņu interešu pieminēšana šādu lautiņu izpratnē ir tāda pati „nepieļaujama cietsirdība” kā imigrantu tiesību ierobežošana par labu pamatnācijai.
Šādā garā varētu vēl turpināt ilgi un dikti, taču domāju, ka nav vairs vērts to darīt. Vēl tikai gribu atzīmēt, ka pārspīlētie dzīvnieku un invalīdu aizstāvji, kā likums, ar putām uz lūpām pielien arī okupantiem. Tā, piemēram, TV3 žurnāliste Odita Krenberga sarunā ar prezidentu A.Bērziņu detalizēti iztaujājusi par nelaimīgās lācenes nošaušanas apstākļiem (tiešām, „ārkārtīgi svarīgs” temats, kurā iedziļināties Valsts Prezidentam!), pēc minūtēm desmit jau taujā, vai nevajadzētu būt humāniem un piešķirt automātisku pilsonību vēl arvien nepilsoņa statusā esošajiem okupantiem, jo viņiem naturalizēties esot par grūtu vai arī viņi šo procesu uzskatot par pazemojošu. Te nu, domāju, jebkuri tālāki komentāri ir lieki…
Vēl gribu atzīmēt, ka reālajā dzīvē ļoti reti izdodas panākt, lai „vilks būtu paēdis un kaza dzīva”. Parasti tomēr kazas dzīvības glābšanai plēsējs ir jānogalina – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mūsu varturi, savukārt, humāni rūpējoties par vilka vēdera labsajūtu, kā likums, atļauj šim apēst kazu. Un tā tas būs tik ilgi, kamēr mēs, tauta, ar šo absurdo kārtību samierināsimies! Mans aicinājums – normālais Latvieti, sāc taču žēlot beidzot pats sevi un atceries, ka tu arī esi cilvēks ar visām no šī statusa izrietošajām tiesībām! Piespied mūsu varturus sevi cienīt un rēķināties arī ar tavām interesēm!
CĪŅAI SVEIKS !!!

06.05.2012. Aivars Gedroics

Negodīgi tiesneši jāsoda!18. Mar 2012 @ 11:34
LATVIJAS REPUBLIKAS
ĢENERĀLPROKURATŪRAI
Kalpaka bulvārī 6, Rīgā, LV-1801
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,


iesniegums

Zemgales apgabaltiesas tiesnesei Anitai Misiunai bija uzticēts izskatīt civillietu Nr.C06078111 par I.O.Pasteres uztura līguma laušanu ar mani un īpašuma tiesību atjaunošanu viņai uz šobrīd man piederošo īpašumu Jelgavas novadā, Elejas pagastā.
Uz tiesas sēdi 2012.gada 19.janvārī es nevarēju ierasties slimības dēļ, par ko laikus brīdināju tiesas darbiniekus ar elektroniskā pasta starpniecību. Tā kā ģimenes ārste man nebija izsniegusi slimības lapu, ko dara tad, kad to slēdz, loģiski, ka es nevarēju nosūtīt tās kopiju uzreiz, bet informēju, ka nosūtīšu to, tiklīdz šis dokuments man būs uz rokām, ko pēc dažām dienām arī izdarīju. Nez kāpēc tiesnese uzreiz nolēma atzīt manu neierašanos par neattaisnotu, nepagaidot slimības lapas saņemšanu. Par šo dīvaino lēmumu viņa man nepaziņoja, vienīgi informēja, ka tiesas sēde ir pārcelta uz 2012.gada 28.februāri.
Dažas dienas pirms šī datuma es atkal saslimu un arī elektroniski brīdināju par šo faktu tiesu. Lai gan tiesnese A.Misuna bija jau saņēmusi manu iepriekšējo slimības lapu, viņa atkal nolēma atzīt manu neierašanos par neattaisnotu, turklāt, uzsāka lietas izskatīšanu bez manas klātbūtnes. Jāatzīmē, ka, pretēji tiesneses rakstītajam, likums neparedz norādīt slimības lapā, kādu režīmu ir jāievēro slimniekam. Uzskatu, ka ir pašsaprotami – ja cilvēks nav darba spējīgs, viņš nevar arī braukt vairākus simtus kilometru līdz vietai, kur notiek tiesas sēde, kā arī piedalīties tajā.
Šādas tiesnese A.Misunas pretlikumīgas rīcības rezultātā man tika liegta iespēja kā atbildētājam paust tiesā savu viedokli, kā arī uzdot jautājumus pieaicinātajiem lieciniekiem, uzturēt savus jau iepriekš izteiktos lūgumus tiesai...utt. Uzskatu, ka tieši augstāk minēto iemeslu dēļ tiesa pieņēma man nelabvēlīgu lēmumu šajā lietā.
Mans viedoklis ir, ka tiesnese A.Misuna, ļoti iespējams, ir personīgi pazīstama ar prasītājas I.O.Pasteres pārstāvi L.Balgalvi, kura acīmredzot vēlas par lētu naudu atpirkt no I.O.Pasteres īpašumu Elejas pagastā pēc tam, kad I.O.Pasterei uz to tiks atjaunotas īpašuma tiesības. Iespējams, ka A.Misunai ir apsolīta kāda veida atlīdzība, ja viņa panāks ātru īpašuma tiesību atjaunošanu I.O.Pasterei. Šādā gadījumā ir visai loģiska tiesneses A.Misunas rīcība, neatzīstot manu slimību par attaisnojošu iemeslu, kā dēļ es neierados uz tiesu, un lietas izskatīšana bez manas klātbūtnes.
Uzskatu, ka tādejādi tiesnese A.Misuna ir izdarījusi likumpārkāpumu, kas paredzēts LKL 291.p., proti, pieņēmusi apzināti nelikumīgu lēmumu(spriedumu). Tāpat viņa ir arī cēlusi man neslavu, apgalvojot publiskā tiesas spriedumā, ka es savas Civilprocesa likumā minētās tiesības neesot izmantojis godprātīgi. Līdz ar to viņa ir pārkāpusi LKL 157.pantu.

Sakarā ar augstāk minēto,
lūdzu prokuratūru:

1. Uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi A.Misunu pēc LKL 291.p. un 157.panta.
2. Atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.

Pielikumā: 1) sprieduma lietā Nr.C06078111 fragmentu kopijas uz 2 lpp.
2) man izsniegto slimības lapu kopijas uz 1 lpp.


17.03.2012. Aivars Gedroics

Cīņa ar trako veceni turpinās!18. Mar 2012 @ 10:20
LR Augstākas tiesas Civillietu tiesu palātai
Brīvības bulvāris 36
Rīga LV - 1511

AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, pasta adrese: a.k. 32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,



Apelācijas sūdzība

2012.gada 28.februārī Zemgales apgabaltiesa pieņēma lēmumu, ar kuru apmierināta I.O.Pasteres prasība par uztura līguma laušanu ar mani un nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu uz nekustamo īpašumu Jelgavas novadā, Elejas pagastā, ar kadastra num.: 5448 006 0048, kā arī nolemts piedzīt no manis ar tiesāšanos saistītos izdevumus.

Uzskatu, ka šis spriedums ir netaisns, pretlikumīgs un pilnībā atceļams.
Neskatoties uz to, ka, es, atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai, pirms 2012.gada 19.janvārī paredzētās tiesas sēdes laikus paziņoju, ka esmu saslimis un uz tiesu ierasties nevarēšu, tiesnese A.Misuna nolēma manu ierašanos pasludināt par neattaisnotu, aizbildinoties ar to, ka es neesot iesniedzis slimības lapas kopiju, ko es nevarēju izdarīt, jo tā atradās pie ģimenes ārstes (par ko es informēju tiesu), un man tika izsniegta, to noslēdzot, pēc kā es tās kopiju nekavējoties nosūtīju tiesai. Par šo dīvaino lēmumu viņa man nepaziņoja, vienīgi informēja, ka tiesas sēde ir pārcelta uz 2012.gada 28.februāri.
Dažas dienas pirms šī datuma es atkal saslimu un arī elektroniski brīdināju par šo faktu tiesu. Lai gan tiesnese A.Misuna bija jau saņēmusi manu iepriekšējo slimības lapu, viņa atkal nolēma atzīt manu neierašanos par neattaisnotu, turklāt, uzsāka lietas izskatīšanu bez manas klātbūtnes. Jāatzīmē, ka, pretēji tiesneses rakstītajam, likums neparedz norādīt slimības lapā, kādu režīmu ir jāievēro slimniekam. Uzskatu, ka ir pašsaprotami – ja cilvēks nav darba spējīgs, viņš nevar arī braukt vairākus simtus kilometru līdz vietai, kur notiek tiesas sēde, kā arī piedalīties tajā. Līdz ar to likumsakarīgi būtu bijis atlikt lietas izskatīšanu sakarā ar CPL 209.p.2.d. Tā vietā tiesnese nolēma celt man neslavu, pasludinot, ka es savas likumā paredzētās tiesības neizmantojot godprātīgi.
Šādas tiesnese A.Misunas pretlikumīgas rīcības rezultātā man tika liegta iespēja kā atbildētājam paust tiesā savu viedokli, kā arī uzdot jautājumus pieaicinātajiem lieciniekiem, uzturēt savus jau iepriekš izteiktos lūgumus tiesai...utt. Uzskatu, ka tieši augstāk minēto iemeslu dēļ tiesa pieņēma man nelabvēlīgu lēmumu šajā lietā. Mans viedoklis ir, ka tiesnese A.Misuna, ļoti iespējams, ir personīgi pazīstama ar prasītājas I.O.Pasteres pārstāvi L.Balgalvi, kura acīmredzot vēlas par lētu naudu atpirkt no I.O.Pasteres īpašumu Elejas pagastā pēc tam, kad I.O.Pasterei uz to tiks atjaunotas īpašuma tiesības. Iespējams, ka A.Misunai ir apsolīta kāda veida atlīdzība, ja viņa panāks ātru īpašuma tiesību atjaunošanu I.O.Pasterei. Šādā gadījumā ir visai loģiska tiesneses A.Misunas rīcība, neatzīstot manu slimību par attaisnojošu iemeslu, kā dēļ es neierados uz tiesu, un lietas izskatīšana bez manas klātbūtnes.
Par prasības būtību. Uztura līguma 2.2. punktā minēts, ka ēdienu un apģērbu man jādod I.O.Pasterei līguma 2.1.punkta vērtībā, t.i., 20 latu apmērā. Ņemot vērā viņas pašas pensiju, kas pārsniedz 140 Ls, ar to minētajai personai pilnīgi pietiktu šim nolūkam, ja viņa dzīvotu pietiekami saprātīgi un taupīgi. Diemžēl šī persona piekopj ļoti izšķērdīgu dzīves veidu, par ko es jau rakstīju savā 10.12.2011. paskaidrojumā Zemgales apgabaltiesai, turklāt viņas uzvedība un rīcība liecina, ka viņa nav garīgi vesela un diez vai vispār ir spējīga atbildēt par savu rīcību. Viņai nepārtraukti liekas, ka viņas dzīvība ir apdraudēta, ka viņu kaimiņi pastāvīgi izsekojot, novērojot, gribot nogalināt, perinot plānus atņemt īpašumu, kas gan juridiski jau vairs viņai nepieder...utt. Ar mani viņa iepazinās ar laikraksta „DDD”, nevis radio starpniecību, kā to, ja ticēt spriedumā rakstītajam, tiesā melīgi apgalvoja viņas pārstāve L.Balgalve. I.O.Pastere tiešām sākotnēji man novēlēja savu īpašumu testamentā, bet vēlāk pati pēc savas (nevis manas) iniciatīvas noslēdza ar mani uztura līgumu, pamatojot to tādejādi, ka citādi kaimiņi spiežot viņu pārdot sev piederošo īpašumu par niecīgu samaksu (ko es tiešām ieteicu viņai nedarīt), un viņa psiholoģiski un fiziski nespējot pretoties viņu izdarītajam spiedienam. Pēc mūsu mutiskas norunas es maksāju viņai ik mēnesi 20 Ls un arī apmaksāju „Lattelecom” rēķinus. Ne medikamentus, ne pārtiku I.O.Pastere man neprasīja un es tos nesolīju piegādāt. Konflikts mūsu starpā radās 2011.gada jūlijā, kad minētā persona sāka ultimatīvi pieprasīt pārdot manu īpašumu viņas izraudzītajiem cilvēkiem par viņas noteikto cenu, ko es atteicos darīt. Pēc tam I.O.Pastere sāka apgalvot, ka viņu tagad kaimiņi nogalināšot, un arī teikt, ka viņai pēkšņi vairs nepietiekot līdzekļu izdzīvošanai, ko gan līdz šim vienmēr pietika. Bez manas ziņas internetā parādījās sludinājumi, kuros tika piedāvāts pirkt manu īpašumu.
Pēc tam, kad 2011.gada 19.augustā I.O.Pastere publiski cēla man neslavu Latvijas Radio, es pārstāju apmaksāt viņas „Lattelecom” rēķinus, bet turpināju maksāt ik mēneša uzturnaudu 20 Ls apmērā līdz 2011.gada 30.novembrim, nevis oktobrim, kā to tiesā esot apgalvojusi L.Balgalve. Protams, tiklīdz uzzināju, ka pret mani ir celta prasība tiesā, es uzturnaudu maksāt pārstāju! Ar I.O.Pasteri neuzturu sakarus pēc viņas publiski izteiktajiem, nepatiesajiem apvainojumiem Latvijas Radio. Domāju, ka šī mana rīcība ir pašsaprotama, un tā manā vietā būtu rīkojies jebkurš loģiski domājošs, ar pašcieņu un veselo saprātu apveltīts cilvēks. Nekādu aicinājumu no notāra ierasties un izdarīt izmaiņas uzturlīguma nosacījumos neesmu saņēmis, neesmu pārliecināts, ka tāds vispār ir ticis man sūtīts. 2011.gada 14.maijā I.O.Pastere izteica nepieciešamību veikt tiltiņa remontu, uz ko es atbildēju, ka tas nav nepieciešams. Nekāda cita veida palīdzību, pretēji liecinieka E.Smeltera teiktajam, viņa man neprasīja. Arī telefoniski I.O.Pastere man ir prasījusi vienīgi pārdot īpašumu sevis izraudzītajiem cilvēkiem, citu neko.
Manā rīcībā nav pierādījumu, ka I.O.Pasteres veselības stāvoklis būtu tik slikts, ka viņa nespētu sevi apkopt. Veselības problēmu esamība viņas vecumā ir loģiska un pašsaprotama, tās mēdz būt gandrīz visiem pensijas vecuma cilvēkiem. Cita starpā augsts asinsspiediens ir arī man pašam, kas apliecina, ka neesmu mēģinājis simulēt slimību, lai nebūtu jābrauc uz tiesu.
I.O.Pasteres bijušais vīrs A.Petreiķis ir ticis izdeklarēts no īpašuma Lietuvas ielā 57 pēc I.O.Pasteres iniciatīvas, Kā man daudzreiz apgalvojusi pati I.O.Pastere, viņš esot ļoti ļauns cilvēks, kurš vairākkārt mēģinājis noindēt gan pašu I.O.Pasteri, gan viņas suņus. Ingu un Dainu Šeļenkovus nepazīstu, sarunās ar mani I.O.Pastere nav šos cilvēkus pieminējusi, pieļauju, ka tie varētu būt vieni no kaimiņiem, kuri gribot, pēc I.O.Pasteres teiktā, piespiest par lētu naudu pārdot šiem viņas bijušo īpašumu. Nesaprotu, kāpēc I.O.Pastere uztraucas, ka viņu varētu sodīt pašvaldību policija par nesakoptu teritoriju, ja tās īpašnieks esmu es, nevis viņa. Iespējams, ka tā izpaužas viņas neadekvātā apkārtējās pasaules uztvere, bet varbūt tas ir no I.O.Pasteres puses netiešs aicinājums A.Rubenim uzlikt man sodu, atriebjoties par to, ka atteicos pēc viņas pieprasījuma pārdot man piederošo īpašumu.
Uzskatu, ka pie tā, ka esmu pārtraucis uzturēt jebkurus sakarus un sniegt jebkāda veida palīdzību I.O.Pasterei, ir vainīga tikai un vienīgi viņa pati, jo vēlējās piespiest pārdot sev vairs nepiederošo īpašumu pret manu gribu, pretējā gadījumā draudot attiesāt īpašumu atpakaļ. Saprotams, ka es nevēlos sadarboties ar cilvēku, kurš vēl man ļaunu. Tāpat uzskatu, ka, atbilstoši Satversmes 100.pantam, savus tiesai adresētos paskaidrojumus es varu ievietot visur, kur vien uzskatu par vajadzīgu, liekot tiem klāt jebkādus virsrakstus un komentārus, par kuru saturu esmu atbildīgs tikai un vienīgi es pats, un būtu pretlikumīgi un nekorekti tiesai par tiem izteikt savu vērtējumu. Interesanti atzīmēt, ka tiesas uztverē vēršanās policijā tiek uzskatīta par prettiesisku (skat. izteikumu spriedumā: „...nevis [..] savstarpēju sarunu ar prasītāju vai citādā tiesiskā (izcēlums mans – A.G.) ceļā, bet gan sniedzot iesniegumu policijā...”).

Tā kā man netika dota iespēja aizstāvēt savu pozīciju tiesā, likumsakarīgi, ka tiesas spriedums ir bijis man par sliktu. Uzskatu, ka tam par iemeslu ir tiesneses A.Misunas un prasītājas pārstāves L.Balgalves iespējamā personīgā ieinteresētība pēc iespējas ātrāk atsavināt no manis īpašumu Elejā, Lietuvas ielā 57.
Vēl gribu pievērst uzmanību, ka man netika piesūtīts tiesas sēdes protokols, ļoti iespējams, ka tā lietā nav vispār.

Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,

lūdzu tiesu:

1. Izvērtēt iespēju nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Zemgales apgabaltiesā saskaņā ar CPL 427.p.1.d.5.p.
2. Gadījumā, ja tiesa iepriekšminēto lūgumu neuzskata par iespējamu apmierināt, lūdzu izskatīt lietu pēc būtības un pilnībā atcelt Zemgales apgabaltiesas 2011.gada 28.februāra spriedumu. Tāpat pilnībā uzturu visus savus lūgumus un pretprasības, ko esmu paudis savā 10.12.2011. adresētajā iesniegumā Zemgales apgabaltiesai.
3. Sakarā ar to, ka esmu pašnodarbināta persona ar ļoti minimāliem ienākumiem, un esmu spiests rakstīt apelācijas sūdzību tikai tādēļ, ka iepriekšējās instances tiesa pretlikumīgi izskatīja lietu bez manas klātbūtnes, lūdzu mani pilnībā atbrīvot no jebkādas tiesas nodevas iemaksas.

Tā kā man ir pamatotas šaubas par tiesneses A.Misiunas un viņas padoto darba biedru godīgumu un neangažētību, es iesniedzu šo sūdzību nevis CPL 414.p.3.d., bet gan 414.p.4.d. noteiktajā kārtībā. Lūdzu Augstāko Tiesu visus trūkstošos lietas materiālus pieprasīt no Zemgales apgabaltiesas.

Pielikumā: 1) apelācijas sūdzības noraksts uz ___ lpp.;

2) Zemgales apgabaltiesas 28.02.2012. sprieduma kopija uz ___ lpp.



17.03.2012. A.Gedroics

Kas ir 8.marts?7. Mar 2012 @ 23:06
http://www.dievzeme.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=18:vai-dsim-hamana-ausis&catid=5:analtiskais-viedoklis&Itemid=4
Other entries
» Pirra uzvara
Pārdomas pēc PIRRA UZVARAS referendumā

Kā zināms, tad nacbolu iniciētais referendums ir beidzies ar tā ierosinātāju sakāvi. Pretēji manām prognozēm, ka PAR krievu valodu kā otru valsts valodu varētu nobalsot 4 līdz 5 simti tūkstošu šā nosaukuma necienīgu LR pilsoņu, gala rezultātā šādu neliešu izrādījās pat mazāk par 300 tūkstošiem. Neaizmirsīsim pie šīs kretīniskās idejas pretiniekiem pieskaitīt arī tos ļaudis, kuri referendumā nepiedalījās ne jau slinkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka nevēlējās izrādīt lieku godu atklātiem mūsu tautas ienaidniekiem – okupantiem – un pašmāju kangarīšiem-tautas nodevējiem, kas kā uz burvju mājienu pēkšņi uz vienu nedēļu bija kļuvuši tik patriotiski un nacionāli, lai jau uzreiz nākamajā dienā pēc referenduma ar skubu mestos laizīt papēžus okupantiem, ko šie dara jau vairāk kā 20 viltus neatkarības gadus. Īpaši Latgalē tādu cilvēku bija visvairāk, kuri saprata, ka balsot PRET nozīmē ne tikai nostāties opozīcijā Lindermana bandai, bet vienlaikus arī izteikt atbalstu P...dambrovska kliķei un viņu piekoptajai prettautiskajai politikai kā nacionālajā, tā saimnieciskajā jomā. Tādēļ mūsu novadā bija vismazākā aktivitāte šai referendumā, un neslēpšu, ka arī pats aktīvi aicināju visus sev pazīstamos cilvēkus šo pasākumu ignorēt, skaidrojot, ka tieši tādejādi ir iespējams iesist visstiprāko pliķi tā organizētājiem! Tomēr, pirms sākam priecāties par it kā labvēlīgo notikumu norisi mūsu valstī, iesaku pavērot un padomāt, kādā virzienā attīstās mūsu varturu politika nacionālajā jomā pēc mūsu nosacītās uzvaras.
Nav iespējams nemanīt, ka ir sākusies sevišķi intensīva pielīšana okupantiem no visu Saeimā pārstāvēto frakciju – sākot ar latviešiem atklāti naidīgo „SC” (no kuras neko citu arī nevarēja gaidīt) un beidzot ar viltusnacionālo, pseidopatriotisko „VL-TB/LNNK” - puses. Vispār, rodas tāda sajūta, ka nabaga krievvalodīgajiem nu ir šausmīgi nodarīts pāri, un steidzīgi jāmeklē pēc iespējas vairāk saldu konfekšu, ar ko tad likt viņiem aizmirst par smago, nepelnīto pērienu, ko viņi ir saņēmuši referenduma naktī. Tā vietā, lai beidzot nāktu pie prāta un apzinātos, ka Latvijā ir simtiem tūkstošu pamatnācijai atklāti naidīgu cilvēku, kurus nav iespējams pārtaisīt un no kuriem ir iespējams vienīgi atbrīvoties, atņemot viņiem LR pilsonību un izraidot viņus no valsts (sākt vajadzētu tieši ar tiem nepilniem 180 000 podpisantu referenduma ierosināšanai, kuru identitāte tagad visiem ir labi zināma, un nav absolūti nekādas nozīmes viņu tautībai un pilsonības iegūšanas veidam), veicot likumīgu, starptautiskajiem līgumiem atbilstošu Latvijas dekolonizāciju, notiek kārtējā piekāpšanās šo neliešu priekšā, vadoties pēc principa: „Bandīt, ko man vajag izdarīt, lai tu uz mani nedusmotos un sāktu ar mani draudzēties?”. Un bandīts arī smīnīgi paskaidro: „Dod man krievu valodai oficiālo (pēc būtības – to pašu valsts) statusu tajās vietās, kur mēs esam vairākumā, pasludini moskaļu Rožģestvo par oficiālu valsts svētku dienu, uzspied ar varu paņemt jūsu piļsoņibu mūsu bērniem – dzeguzēniem, kuri citādi paši kaut kā brīvprātīgi negrib par jūsējiem reģistrēties, māci mums savu „suņu” valodu par saviem līdzekļiem, jo mūsu prātiņš ir bijis par īsu, lai pa 20 gadiem, kopš to it kā vajag zināt, to iemācītos, likvidē visas valodas inspekcijas, par jūsu „ēzeļu” mēles neprasmi jūs varat ļaunākajā gadījumā varbūt mūs mutiski palamāt, bet nekādā gadījumā – sodīt..., nu ja vismaz šito izpildīsi, tad varbūt es tevi kādu laiku vairs nesitīšu!”. Apmēram šāda satura petīciju ir parakstījuši un nosūtījuši mūsu valsts parlamentam vairāku t.s. krievvalodīgo pašvaldību vadītāji. Normālā valstī ļautiņi, kas būtu atļāvušies izvirzīt šādas nekaunīgas, pret pamatnāciju vērstas prasības, tiktu nekavējoties atstādināti no ieņemamajiem amatiem, un viņu vietā līdz nākamajām vēlēšanām tiktu iecelti valdības norīkoti vietvalži, kā tas, starp citu, bija jau noticis 1991.gadā, uzreiz pēc augusta puča izgāšanās. Mūsu varturi turpretī ar labvēlīgu smaidu uzņem sev veltītos spļāvienus sejā un atbild: „Jā, izskatīsim, apdomāsim jūsu priekšlikumus, šo to ieviesīsim uzreiz, uz šo to varbūt nāksies vēl drusku pagaidīt!...” Pats dzirdēju, kā „patriots” R.Dzintars izteicās, ka nepilsoņu bērniem varētu gan dot automātisku pilsonību, tikai vajadzētu jau no bērnu dārza vecuma viņus mācīt kopā ar latviešu bērniem (acīmredzot sava paša bērniem viņš okupantu atvašu klātbūtni ikdienā uzskata par ļoti pareizu un vēlamu), savukārt, pareizticīgo Ziemsvētkiem pietiktu ar oficiālu „atzīmējamās dienas” statusu, līdzīgi kā šobrīd 8.martam, bet kā brīvdienu to nevajag ieviest tikai tāpēc, ka tādejādi tikšot grauta Latvijas ekonomika... Ko tur vēl runāt par citām partijelēm, kas pat necenšas tēlot sevi par nacionālām! Tā kā vismaz pāris okupantu prasības tiks izpildītas jau drīzumā! Kur nu vēl smadzeņu skalošana no bēdīgi slavenā Sorosa fonda dažāda veida „ekspertu” puses, kuri visgudri pamāca, ka okupantus nedrīkstot saukt par okupantiem (tāpat, kā arī, viņuprāt, žīdus par žīdiem, nēģerus par nēģeriem utt.), tad viņi latviešus varbūt vairs nesaukšot par fašistiem (mani personīgi gan šāds apzīmējums neaizvaino, lai gan pelnījis to saņemt arī nejūtos, jo neuzturu nekādus sakarus ar varbūt vēl joprojām esošajiem Musolīni piekritējiem Itālijā). Oficiālajos saziņas līdzekļos, kā zināms, tiek atspoguļots vienīgi okupantu un kosmopolītu viedoklis, patrioti tiek ignorēti un vispār, šķiet, netiek uzskatīti nemaz par cilvēkiem.
Ko šinī situācijā darīt Latviešiem, kas negrib pieļaut, ka panākums referendumā pārvēršas nožēlojamā Pirra uzvarā (kas, kā uzskata mūsdienu vēsturnieki, tās guvējam faktiski kļuva par sakāvi), un okupantu un kangaru patvaļa Latvijā turpina triumfēt? Vienīgā atbilde ir – turpināt intensīvu cīņu, nevis reizi gadā, bet katru dienu, pieprasot no varturiem izbeigt pazemoties okupantu priekšā un sākt beidzot Latvijas dekolonizāciju! Un it sevišķi tas būtu jādara šā gada 16.martā, dodoties gājienā ar lozungiem, kuros tiek prasīta Latviska Latviešu valsts mūsu Tēvzemē! Cik noprotams, zemiskie gļēvuļi no „VL”, drebot par savu vietu valdībā, kārtējo reizi no aktīvas piedalīšanās šās dienas pasākumos izvairīsies, kas mani personīgi tikai iepriecē, jo man būtu pretīgi soļot ar viņiem vienā ierindā! Nepadosimies, cīnīsimies, ne no kā nebaidīsimies! Un paturēsim prātā, ka mūsu ienaidnieki ciena tikai rupju spēku, bet jebkura mūsu piekāpšanās viņu priekšā izraisa ne jau toleranci, bet izsmieklu viņos, radot pārliecību, ka esam vāji un bailīgi, tāpēc ejam attiecībā uz viņiem kompromisa (faktiski – nodevības) ceļus! Vienreiz šī idiotiskā rīcība ir jāizbeidz!
Mūsu tautas liktenis ir mūsu pašu drosmīgo vai gļēvo vīru un sievu rokās!
PAR LATVIEŠU LATVIJAS NĀKOTNI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

26.02.2012. Aivars Gedroics
26. Feb 2012 @ 17:52
» Bezdarbs
KĀ VALSTS „PALĪDZ” BEZDARBNIEKIEM
Laikraksta „DDD” 2011.gada pēdējā un 2012.gada pirmajā numurā bija publicēta intervija ar Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) vadītāju Baibu Paševicu. Tajā minētā persona ir daudz ko noklusējusi, daudz ko izskaistinājusi, šur tur arī melojusi, tāpēc uzskatu par nepieciešamu pastāstīt tautai patiesību (ja kāds to vēl nezin) par to, kāda ir situācija ar bezdarbu Latvijā un kāds „atbalsts” no valsts un konkrēti no NVA tiek sniegts bez darba esošiem cilvēkiem. Neslēpšu, ka arī pats esmu apmēram 2 gadus kopumā skaitījies bezdarbnieks de iure un krietni ilgāku laiku vēl arī de facto, principā arī tagad tāds būdams, lai gan esmu reģistrējies kā pašnodarbināta persona.
Tātad, pirmkārt, izgaisināsim mītu par it kā milzīgajiem un ilgstošajiem pabalstiem, ko bezdarbnieki mūsu valstī saņemot. Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” normām, kas stājas spēkā 2012.gada 1.janvārī, 9.pantu,
bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums atkarībā no bezdarbnieka apdrošināšanas stāža ir šāds:

1) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot) - četri mēneši;

2) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot) - seši mēneši;

3) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem (ieskaitot) - deviņi mēneši.

Savukārt, bezdarbnieka pabalsta saņemšanas lielumu nosaka šādi:

1) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot):

a) pirmos divus mēnešus - pilnā apmērā,

b) pēdējos divus mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;

2) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot):

a) pirmos divus mēnešus - pilnā apmērā,

b) nākamos divus mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,

c) pēdējos divus mēnešus - 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;

3) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem (ieskaitot) un šā panta otrajā daļā noteiktajiem bezdarbniekiem:

a) pirmos trīs mēnešus - pilnā apmērā,

b) nākamos trīs mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,

c) pēdējos trīs mēnešus - 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta.

Pilnībā ar minēto likumu, tai skaitā ar to, kādā veidā aprēķina bezdarbnieka pabalsta lielumu, var iepazīties internetvietnē: http://www.likumi.lv/doc.php?id=14595.
Kā redzat, tad šie pabalsti ir vienkārši nožēlojami un smieklīgi, tos labākā gadījumā var saukt par īslaicīgām ubaga dāvanām, tāpēc ir jābūt vai nu ārkārtīgi stulbam vai ārkārtīgi nekaunīgam, lai apgalvotu, ka esot daudz tādu ļaužu, kas tīšuprāt nevēloties strādāt, lai saņemtu pabalstus un zili zaļi dzīvotu uz to rēķina. Savukārt, intervijā pieminētais GMI (garantētā iztikas minimums pabalsts) tiek maksāts tad, kad ienākuma līmenis uz katru ģimenes pieaugušo locekli nepārsniedz 40 Ls, bet uz bērnu – 45 Ls (ziņu avots http://nekrize.lv/vai-var-sanemt-gmi/). Saprotams, ka izdzīvot no šādiem pabalstiem nevar, ar tiem nepietiek pat dzīvokļu komunālo izmaksu segšanai. Nav brīnums, ka arvien vairāk ļaužu pievēršas dažādiem nelegāliem uzņēmējdarbības veidiem (kontrabandas ievešana un tirgošana u.tml.), jo citādāk nespēj sev nopelnīt iztiku.
Par dažādiem kursiem, ko organizē NVA, varu šo to pastāstīt no savas personīgās pieredzes. 2001.gadā, zaudējot darbu Grīvas cietumā un reģistrējoties kā bezdarbnieks, vairākkārt pieteicos uz dažādiem oficiāli izsludinātajiem kvalifikācijas celšanas kursiem, bet par atbildi vai nu uzreiz saņēmu atteikumu, pamatojoties uz to, ka es it kā esot jau pietiekami kvalificēts tāpēc vien, ka man ir augstākā izglītība; vai nu tomēr mani pierakstīja potenciālo apmācāmo sarakstā, bet vēlāk izbrāķēja, pamatojoties uz to, ka es it kā neesot izturējis atlases testus, vienlaikus neinformējot, pēc kādiem kritērijiem šī atlase notiek (kā es nopratu – visticamāk, arī te darbojās blatu sistēma). Mana sūdzēšanās par šiem faktiem NVA vadībai, kuru tolaik pārstāvēja persona vārdā Ineta Tāre, noveda pie tā, ka mani obligātā kārtā nosūtīja uz t.s. Darba meklētāju klubu (DMK), kur, pēc B.Paševicas domām, bezdarbniekiem tik nepieciešamos „psiholoģiskā atbalsta” kursus vadīja kāds Daugavpilī populārs žīds Mihails Pupiņš. Zinot, cik jocīgi (maigi izsakoties) savā būtībā ir šīs profesijas pārstāvji, jau iepriekš paredzēju, ka šo kursu apmeklēšana būs tukša laika nosišana, tomēr nolēmu aiziet vismaz paskatīties, kas tur īsti notiek. Manis piedzīvotais pārspēja vispesimistiskākās prognozes – apmēram pusi nodarbības kursu vadītājs slavēja sevi un savus audzēkņus, kas esot guvuši „grandiozus panākumus dzīvē” pēc viņa vadīto kursu iziešanas. Otrajā nodarbības daļā šis tips izprašņāja katru kursu dalībnieku, par ko viņš agrāk ir strādājis un par ko tagad gribētu strādāt (it kā mūsdienās cilvēkam būtu iespēja izvēlēties!), tad sāka mācīt, kā pareizi vajagot sveicināties, kā sarunāties – vārdu sakot, izturējās kā pret maziem bērniem vai arī, lietojot mūsdienu „politkorekto” terminoloģiju, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Uz atvadām tika uzdots arī „mājasdarbs” – uzrakstīt dzejoli no trim pantiem, kurā pirmajā būtu aprakstīts, cik slikti konkrētais indivīds jūtas bez darba, otrajā – kā viņš cītīgi meklēšot darbu un trešajā – cik laimīgs būšot, kad to atradīšot, kā arī iedeva paša sastādītu brošūru, kura bija pilna ar tāda paša veida un vēl idiotiskāka satura uzdevumiem. Tā kā M.Pupiņš toreiz uz īsu brīdi bija mana tēva darba kolēģis, es ar lielām mokām apspiedu vēlmi piecelties kājās un publiski pateikt visu, ko domāju par šī kunga personību un viņa vadītajiem kursiem. Kaut kā izturējis līdz nodarbības beigām, es devos prom no NVA ēkas un vairs tajā neatgriezos, jo mans bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks jau tolaik bija beidzies, bet nekādu stipendiju par jebkura normāla cilvēka cieņu pazemojošajiem DMK kursiem valsts nemaksāja. M.Pupiņa izveidoto brošūru gan joprojām glabāju kā spilgtu „palīdzības sniegšanas bezdarbniekam” piemēru, kurš savā idiotismā pārspēj jebkuru mākslīgi izfantazētu satīru.
Otrreiz oficiāli piereģistrējies kā bezdarbnieks biju 2007.gadā, pēc tam, kad pasūtījumu trūkuma dēļ biju zaudējis darbu firmā „Eliteks”. Šoreiz mani, paldies Dievam, uz DMK kursiem nesūtīja (iespējams, ka tie nepopularitātes dēļ bija jau likvidēti), taču nekāda cita veida palīdzību arī nesniedza, izņemot likumā noteikto bezdarbnieka pabalsta izmaksu. Šoreiz apmeklēt NVA izbeidzu tāpēc, ka atradu darbu Daugavpils policijā, ko gan pēc trim mēnešiem atkal zaudēju. No jauna reģistrēties NVA neredzēju jēgu, jo zināju, ka ne materiālu, ne cita veida atbalstu no šās iestādes nesaņemšu.
Ko vēl dara NVA? Pastāv arī tāds pakalpojums, kā norīkojuma izrakstīšana pie konkrēta darba devēja. Reāli gan tai nav nekādas nozīmes, jo šim norīkojumam ir tikai ieteikuma raksturs, un potenciālais darba devējs var mierīgi atteikties pieņemt darbā cilvēku ar šādu papīrīti, formāli gan norādot iemeslu, kāpēc viņš konkrētajam cilvēkam atsaka, ko izdomāt, protams, nav grūti (piemēram, „neprot franču valodu”...utt.). Esmu dzirdējis, ka 1990.-to gadu sākumā šādu cilvēku pieņemšana darbā bijusi obligāta, bet vēlāk likumdošana mainīta, jo nedrīkstot taču kropļot brīvo tirgu un ierobežot darba devēja tiesības izvēlēties sev personālu.
Visa augstākminēta rezultātā nav brīnums, ka vairums bezdarbnieku vispār nevēlas reģistrēt savu statusu NVA, jo nekā cita kā bezjēdzīgu naudas, laika (lauku rajonos līdz tuvākajai NVA filiālei nereti jābrauc vairākus desmitus kilometru) tērēšanu un nervu bendēšanu tādejādi iegūt nevar. Tā kā, ja oficiālais bezdarba līmenis Latvijā skaitās 10-12%, tad reālais ir vismaz 30-40%, bet Latgalē, kā pirms pāris gadiem TV intervijā bija izteicies Saeimas deputātu kandidāts no „VL-TB/LNNK” P.Tabūns – tuvu pie 80%. Var tikai pabrīnīties, kā šie nelaimīgie cilvēciņi spēj vilkt dzīvību un vēl savus bērnus pabarot!
Ko valstij vajadzētu steidzīgi darīt šajā situācijā? Pirmkārt, nevis B.Paševicas stilā liekulīgi aicināt ļaudis uzsākt privāto biznesu (kur ņemt sākuma kapitālu? Ieķīlāt bankā pēdējo dzīvesvietu un tad, firmai bankrotējot, pazaudēt arī to un iet dzīvot uz mežu?), bet gan sākt beidzot nodarboties ar darba vietu radīšanu (līdz šim gan tā ir darījusi pilnīgi pretējo – jau no I.Go(l)dmaņa laikiem nepārtraukti grāvusi jau esošās darba vietas). Ka tas principā ir sekmīgi iespējams, to apliecina kaut vai bijušā Saeimas deputāta un „LC” biedra Ulža Oša pirms pusotra gada teiktais intervijā „NRA”, kas, cita starpā, izraisīja briesmīgu neapmierinātību šī paša cilvēka agrākajos kolēģos liberāļos-sorosiešos: „...Hitlera Vācija trīsdesmitajos gados veica bezprecedenta ekonomisko izrāvienu divos gados, no pilnīga haosa ar milzīgu bezdarbnieku armiju pārvēršoties par ekonomiski plaukstošu valsti ar pilnībā likvidētu bezdarbu...”. Tātad, vajadzīga vienīgi politiskā griba un godīgs valsts vadītājs, nekas vairāk. Protams, pilnīgi visus momentā ar darbu apgādāt nebūs iespējams, taču tas nav arī vajadzīgs! Ar darbu pirmkārt jāapgādā Latvijas pilsoņi un it sevišķi latvieši. Nevis jāmāca latviešu valodu tiem, kas to neprot, bet jādod darbs tiem, kuri to jau prot, vislabāk – tiem, kam tā ir dzimtā. Jāuzliek par pienākumu gan valsts, gan privātām iestādēm obligāti par katru esošo vakanci ziņot NVA, kura tad no savu klientu vidus izvēlēsies kandidātu, kuru darba devējam būs jāpieņem obligāti bez jebkādiem „pārbaudes termiņiem”. Ja šis cilvēks strādās negodprātīgi, nebūs taču problēmu viņu atlaist kā darba devēja uzticību zaudējušu un vietā pieņemt nākamo kandidatūru, ko piedāvā NVA. Ja atlaistais cilvēks nebūs ar to apmierināts, lai vēršas tiesā. Taču patlaban to nemaz nav jēgas darīt, jo, saskaņā ar Darba likuma 47.pantu, trīs mēnešu ilgajā pārbaudes laikā darba devējam ir iespēja atlaist darbinieku, nepaskaidrojot iemeslu (!!! – A.G.). Šis likuma pants faktiski ir radīts tādēļ, lai biezais varētu it kā uz apmācību laiku pieņemt cilvēku, maksāt viņam viszemāko iespējamo algu, tad atlaist un pieņemt atkal nākamo, to pēc trim mēnešiem arī atlaist, un tā turpināt līdz bezgalībai. Uzskatu, ka 13.nodaļa „Pārbaude, pieņemot darbā”, būtu nekavējoties svītrojama no Latvijas Darba likuma. Cik man zināms, ne pirmās Latvijas brīvvalsts, ne arī PSRS laikos tādas likuma normas nebija. Tāpat arī stingri jānosaka, ka NVA norīkojums uz esošo vakanci jāpiešķir rindas kārtībā – kas agrāk reģistrējies, agrāk arī dabū darbu. Tas pilnībā izslēgtu korupciju šajā sfērā. Tikai tādā gadījumā, ja NVA nebūtu neviena cilvēka, kura kvalifikācija atbilstu piedāvātajai vakancei, darba devējs drīkstētu pieņemt cilvēku „no malas”. Par šīs likuma normas pārkāpšanu daba devējam jāparedz pamatīgi naudas sodi, kas faktiski iedzītu viņu bankrotā. Tas ir vienīgais veids, kā izslēgt blatu sistēmu, kas šobrīd ir faktiski pilnībā pārņēmusi darba tirgu. Realitāte gan diemžēl ir tāda, ka mūsu tā saucamie „tautas kalpi” nemaz nevēlas risināt bezdarba problēmas mūsu valstī. Viņiem pašiem ir nodrošināts labi apmaksāts darbs, iespēju robežās viņi iekārto tajā arī savus radus, draugus un paziņas, bet par tautu kopumā viņiem nospļauties. Vai Raivis Dzintars, piemēram, ir kādreiz uztraucies par milzīgo bezdarba līmeni valstī? Ja nu vienīgi tajā kontekstā, ka pamaz sveštautiešu vēl ir apguvuši latviešu valodu, kas viņiem traucē konkurēt darba tirgū un atņemt latviešiem pēdējās vēl viņiem esošās darba vietas. Nekad neesmu dzirdējis no viņa pārstāvētās partijas pat solījumus (kur nu vēl – redzējis reālus darbus!) nodrošināt Latviešus Latvijā ar darbu un maizi! Par pārējās Saeimas frakcijām vispār nerunāsim... Tātad, Latvieti, kamēr tu nepanāksi, lai Latvijā pie varas būtu tādi pat nesavtīgi Patrioti, kādi savulaik bija Vācijā, darbu Tev šeit neredzēt! Un, lai tā notiktu, mums visiem nav jāstāv malā, bet gan aktīvi jācīnās!

LATVIJU LATVIEŠIEM !!! LATVIEŠIEM LATVIJĀ DARBU UN MAIZI !!! CĪŅAI SVEIKS !!!

05.02.2012. Aivars Gedroics
5. Feb 2012 @ 22:04
» Nacbolu referendums
MANA POZĪCIJA NACBOLU REFERENDUMA SAKARĀ

Nupat CVK ir pasludinājusi 18.februāri par dienu, kad jānotiek nacbolu ierosinātajam un Latvijai un Latviešiem naidīgo 4.maija Latvijas pilsoņu ar saviem parakstiem atbalstītajam referendumam par to, vai krievu valodai Latvijā jāpiešķir valsts valodas statuss. Par to, kādā veidā mēs nonācām līdz šādai nožēlojamai situācijai savā valstī, esmu jau rakstījis, tāpēc neatkārtošos. Šis raksts top, lai atbildētu uz jautājumu – kā rīkoties referenduma dienā?
Kopš 1992.gada decembra, kad es kļuvu pilngadīgs un ieguvu balsošanas tiesības, esmu piedzīvojis vairākus referendumus par dažādām tēmām. Gandrīz visos tajos esmu piedalījies un paudis savu nostāju, vienīgais manis ignorētais bija Veročkas iniciētais referendums par „drošības likumu grozījumiem”, kas pēc būtības bija tika absurds un nenozīmīgs, ka neuzskatīju par vajadzīgu tērēt tam savas pūles un laiku. Ne vienmēr mana pozīcija sakrita ar citu nacionālpatriotu viedokli. Tā, piemēram, 2003.gadā A.Garda un LNF aicināja boikotēt referendumu par iestāšanos ES; es, savukārt, aicināju tajā piedalīties un balsot „PRET”, jo biju pareizi izvērtējis, ka stulbo eirofanu skaits būs pietiekami liels, lai nodrošinātu minimālo nepieciešamo kvorumu, un ar nepiedalīšanos mēs nespēsim referendumu izjaukt, bet, balsojot „PRET”, varēsim nedaudz pabojāt mūsu tautas ienaidniekiem Latvijas valsts neatkarības iznīcināšanas prieku.
Šoreiz, 2012.gada 18.februārī, būs otrais gadījums, kad es izvēlēšos ignorēt referendumu un aicināšu to darīt arī citus Latvju Patriotus. Tūlīt arī paskaidrošu savas rīcības motīvus. Kā zināms, LR Satversmes 79.pants nosaka – lai grozījumi Satversmē stātos spēkā, „PAR” tiem jānobalso (un nevis vienkārši jāpiedalās balošanā) vismaz pusei Latvijas balsstiesīgo vēlētāju; pēc varturu aplēsēm, tie ir nepilni 780 000 cilvēku. Vai tik daudz Latviešu tautas ienaidnieku ir mūsu pilsoņu vidū? Es tomēr uzdrošināšos uzskatīt un apgalvot, ka nē! Iedzīvotāju vidū to varbūt ir pat vēl vairāk, bet ne pilsoņu. Paldies Dievam, ne visi okupanti bija pietiekami nadzīgi, lai aizietu uz Naturalizācijas pārvaldi paņemt pilsonību; citiem atkal tā ir, bet viņi ir par slinku, lai piedalītos balsošanās un referendumos. Tātad, par 99,9% droši var apgalvot, ka referendums izgāzīsies tajā formulētās idejas atbalstītāju nepietiekamā skaita dēļ LR pilsoņu vidū. Līdz ar to, lai panāktu šīs Latviešiem izteikti naidīgās idejas nerealizēšanu dzīvē, pilnīgi pietiek ar nebalsošanu „PAR”, nav obligāti jāiet balsot „PRET”, lai gan pēdējā darbība kaitējumu, protams, nenodarīs (pie nosacījuma, ka balsis tiks godīgi un pareizi saskaitītas).
Kāpēc es iesaku labāk neiet uz referendumu, nekā balsot „PRET”? Pirmkārt jau, lai bezjēdzīgi netērētu laiku, īpaši tas attiecas uz lauku rajonos dzīvojošiem ļaudīm. Ir taču daudz svarīgākas un interesantākas lietas, ar ko nodarboties brīvdienā, nekā braukt uz, iespējams, vairāku kilometru attālumā esošu vēlēšanu iecirkni un tur tad varbūt vēl rindā stāvēt. Pat ja kāds cilvēks kā alternatīvu izvēlēsies pasnaust uz dīvāna, tas, manuprāt, būs lietderīgāk, nekā bez vajadzības klumpačot uz balsošanu, kuras rezultātus jau iepriekš diezgan droši varam prognozēt, neatkarīgi no tajā piedalījušos ļaužu izrādītās aktivitātes. Otrkārt, neizrādīsim nepelnītu cieņu un uzmanību diviem sevišķi naidīgiem okupantiem – Osipovam un Lindermanam, kuriem nemaz nav juridisku tiesību atrasties mūsu valstī, ne tikai te vēl kaut kādus referendumus organizēt! Lai arī mēs nebalsosim tā, kā šie cilvēkveidīgie mēsli grib, tomēr ar savu piedalīšanos referendumā būsim netiešā veidā atzinuši viņu atrašanās Latvijā un politiskās darbības leģitimitāti. Protams, ja piedalīšanās balsošanā būtu vienīgais līdzeklis, kā viņu naidīgo darbību apturēt, tad tas obligāti būtu jādara, taču šoreiz to pašu vēl labāk var panākt tieši ar nepiedalīšanos. Treškārt, neizrādīsim nepelnītu cieņu arī pie varas esošajiem mūsu tautas slepkavām, proti, P...dambrovska kliķei, kuri sekmīgi turpina savu priekšgājēju iesākto genocīdu pret mūsu tautu. Vai jūs domājat, Latvieši, ka viņi tik aktīvi aicina mūs nākt uz referendumu tāpēc, ka tiešām ir nobažījušies par Latviešu valodas likteni Latvijā? Nekā tamlīdzīga! Viņi grib, lai tauta tādā veidā izsaka atbalstu viņiem un viņu vairāk kā 20 gadu garumā piekoptajai pretlatviskajai politikai. (Līdzīgi, kā tas notika 1991.gada janvārī, kad tauta, dodoties uz barikādēm sargāt Latviju, netiešā veidā izteica atbalstu žīdam Go(l)dmani(a)m, kurš vēlāk praktiski pilnībā sagrāva Latvijas tautsaimniecību un legalizēja PSRS okupācijas sekas Latvijā.) Ja jau pēc 1991.gada neizdevušās augusta puča būtu uzsākts kurss uz Latvijas dekolonizāciju, nevis absurdo un jebkuram normālam cilvēkam saprotami bezjēdzīgo „integrāciju” (īstajā vārdā saucamo par genocīdu pret Latviešiem), šobrīd tādu problēmu ar parakstu vākšanu par otru valsts valodu un automātisku pilsonības piešķiršanu okupantiem vispār nebūtu. Atcerēsimies, ka Lindermanu, kurš godprātīgi bija jau pats sevi dekolonizējis (aizvācies no Latvijas uz Maskavu), vārda tiešā nozīmē zem Latvijas drošības iestāžu automātu stobriem piespiedu kārtā atveda atpakaļ! Un tagad liekulīgi sūkstās par draudiem, ko mums rada viņa personība! Nu kā te lai kārtējo reizi nemin līdzību par trako, kurš atrod adatu, dur sevi un kliedz: „Palīdziet dakter, man ļoti sāp!”. Turklāt, pat šis priekšā stāvošais referendums neliek viņiem pārvērtēt savu rīcību, atzīt pieļautās kļūdas un vismaz vārdos solīt turpmāk darīt citādi. Nē, neviena Saeimas frakcija (ieskaitot viltusnacionālo „VL-TB/LNNK”) pat neieminas, ka varbūt tomēr vajadzētu mest pie malas integrāciju un sākt dekolonizāciju. Toties tas gan neliedz viņiem liekulīgi bļaut: „Palīgā, tautieši, mūsu valsts un valoda ir apdraudēta!”. Tikai vienlaicīgi viņi „aizmirst” pateikt, ka tieši viņiem pašiem arī ir „jāpateicas” par šo faktu. Un tad rodas jautājums – vai mums tiešām tagad būtu jāiet viņiem palīgā! Nē, lai paši strebj to putru, ko ir savārījuši!
Ceturtkārt, arī psiholoģiski mierīgāk būs referenduma dienas vakarā, ja uzzināsim, ka referendums nav noticis, jo tajā piedalījušies, teiksim, 500 000 balsotāju, un nav vairs nekādas nozīmes, cik no tiem balsoja „PAR” un cik „PRET”, nekā, ja mums paziņos – balsošanā piedalījās 900 000 vēlētāju, referendums ir noticis. Un tad mēs visu nakti negulēsim, pārdzīvosim – un ja nu tie visi ir mūsu tautas ienaidnieki, kas kā viens ir balsojuši „PAR”? Kaut arī ļoti niecīga, teorētiski tāda iespēja taču pastāv! Un labi ja uz rīta pusi uzzināsim, ka nē – 500 000 ir balsojuši „PAR”, bet 400 000 – „PRET”. Kam mums tas vajadzīgs? Vai tad tiešām mūsu dzīve jau tāpat nav pārdzīvojumu un ikdienas stresa pilna?
Vēl gan paliek tāds aspekts, kādu iespaidu referenduma rezultāti atstās uz ārvalstīm un vai nedos iemeslu politiskām spekulācijām. Varturi apgalvo – ja referenduma rezultāts būs, piemēram, tāds, kādu es augstāk minēju, tad ļaunie spēki varēs demagoģiski plātīties: re, mēs tomēr uzvarējām, „PAR” nobalsoja vairāk nekā „PRET”. Te nu jāsaka – man personīgi ir dziļi un pilnīgi pie vienas vietas, ko un kā šie radījumi runās. Ja ir vēlēšanās, jebkuru balsošanas rezultātu var demagoģiski interpretēt sev par labu. Vidējā un vecākā paaudze vēl atceras, ka 1991.gada 3.marta aptaujas rezultātus žīds interfrontists Dīman(i)s arī centās pasniegt sev par labu, jo, sasummējot „PRET” balsojušo un aptaujā nepiedalījušos cilvēku skaitu, viņam iznāca, ka vairums Latvijas iedzīvotāju it kā neatbalstot neatkarības ideju (faktiski toreiz bija pilnīgi pretēja situācija pašreizējai – Patrioti balsoja „PAR”, bet mūsu pretinieki vai nu negāja balsot, vai balsoja „PRET”). Būsim taču nelokāmi un drosmīgi un nelīdzināsimies nožēlojamajam radījumam J.Jurkānam, kurš, šķiet, bija pirmais, kurš izdomāja nožēlojamo saukli: „Eiropa mūs nesapratīs!”, ko vēlāk savā dziesmā sekmīgi parodēja grupa „Labvēlīgais tips”. Lai nesaprot tie, kas negrib saprast vai kuriem tiešām pamaz smadzeņu galvā, kas mums gar viņiem daļas! Atcerēsimies, ka visiem patīk un visus spēj apmierināt tikai žigolo un prostitūtas!
Mani gan vairāk uztrauc, kā mūsu varturi interpretēs referenduma rezultātus, ja tas noslēgsies tā, kā viņiem to gribētos – referendums būs noticis un vairums nobalsojuši „PRET”. Tādā gadījumā viņi varēs demagoģiski teikt: re, viss ir kārtībā, mēs, latvieši, tak varam neitralizēt tos naidīgos pilsoņus nelatviešus, ja gribam. Un tas nozīmē, ka pilsonības piešķiršanas politika nav jāpārskata, absurdā „integrācija” nav jāizbeidz un dekolonizācija nav jāuzsāk! Visa tā rezultātā augstāk minētās noziedzīgi nelietīgās darbības turpināsies, līdz vēl pēc 5-10 gadiem jau vairs nebūs problēmu atrast 50% + 1 balsi Latvijai naidīgu pilsoņu (kuru skaits turpinās pieaugt) vidū, lai pieņemtu tādus likumus, kādus vajag šiem lindermaņiem, osipoviem un pārējai okupantu varzai! Par to padomāsim, dārgie tautieši! Lai panāktu radikālu pašreizējās varturu politikas maiņu, ir tikai viens ceļš – referenduma ignorance! Uz to es aicinu visus, kam dārga Latvija un Latviešu tauta!
PAR LATVIEŠU LATVIJAS VALSTI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

04.01.2012. Aivars Gedroics
4. Jan 2012 @ 19:08
» Slāvlatvija
VAI SLĀVLATVIJA IESPĒJAMA BEZ KRIEVU VALODAS?
Patlaban nevienu reizi vien dzird sūkstāmies bērnu, kas sasnieguši pilngadību un nu grib atrast darbu un sākt pastāvīgu dzīvi, vecāku gaudas: „Šausmas, manu dēlu (meitu), nekur neņem darbā, jo viņš(a) slikti prot (nemaz neprot) krievu valodu! Kas to varēja domāt, ka 20 gadus pēc neatkarības iegūšanas tā būs...”. Ja šādi runā tiešām patriotiski noskaņoti cilvēki, kas augstākminētajos 20 gados enerģiski cīnījušies par dekolonizāciju un Latvisku Latviju, tad viņu nostāju vēl var saprast – varbūt nedaudz panaivi, taču ideālistiski noskaņoti viņi 1990.-to gadu sākumā neieteica saviem bērniem mācīties skolā kā svešvalodu krievu valodu, jo cerēja, ka krievvalodīgo ļaužu skaits mūsu zemē līdz brīdim, kad viņu bērni beigs skolu, būs krietni samazinājies, līdz ar to, vajadzība pēc brīvas krievu valodas prasmes darba tirgū nebūs izteikti pieprasīta. Diemžēl reālā situācija ir tāda, ka īsteni krietnu, nelokāmu Patriotu (kā, piemēram, laikraksta „DDD” galvenā redaktore Līga Muzikante) skaits ir mērāms desmitos, nu varbūt, ļoti optimistiski vērtējot, pāris simtos latviešu, pārējie ir vai nu vienaldzīgie, vai R.Dzintaram līdzīgi puskoka lecēji, vai arī atklāti savas tautas nacionālo interešu nodevēji. Līdz ar to, varētu domāt, ka krieviski neprotošu jauniešu skaits arī būs relatīvi neliels, taču tā tas nav – šobrīd teju katrs otrais vidusskolas absolvents neprot pat brīvi runāt, kur nu vēl rakstīt krieviski. Pašreizējā Latvijas darba tirgū tādi teju nekur nav vajadzīgi, un šiem nabaga cilvēkiem nekas cits neatliek kā doties darba meklējumos uz varen plašo eirosaimi, kur tad viņi nu var demonstrēt skolā labāk vai sliktāk apgūtās angļu, vācu, franču, spāņu, zviedru vai vēl kādas ES valodas prasmi. Un te nu jāteic, ka viņu vecāku žēlabas sāk izklausīties visai dīvaini.
Tā vien gribas šādiem ļaudīm uzprasīt – par ko Jūs balsojāt 5., 6., 7.,8. Saeimas vēlēšanās? Par tiem spēkiem, kas solīja veikt Latvijas dekolonizāciju, atbrīvot mūsu zemi no okupācijas laika ieklīdeņiem, vai par tiem, kas solīja civilajiem un militārajiem okupantiem sadāvināt pilsonību un integrēt šos paklīdeņus mūsu tautas vidū? Neatceraties vairs? Jums tas toreiz nelikās svarīgi? Varbūt jums tieši otrādi – bija žēl šo „nabaga nelaimīgo krievvalodīgo”, un jūs pat pārdzīvojāt, ka viņiem, nedod Dievs, nāksies atgriezties mātuškas klēpī? Vai jūs piedalījāties kādā piketā, demonstrācijā (atceraties, pirms gadiem 20 tādu bija gana daudz!), kas prasīja atjaunot 18.Novembra Latviju tās vēsturiskajās robežās, ar likumīgo Latvijas pilsoņu un viņu pēcnācēju iedzīvotāju sastāvu? Nedarījāt vis to? Nu, protams, jums toreiz galvenais bija saraust piķi, lai apmainītu savu nožēlojamo žigulīti pret audiku vai mersi, vai ne? Un vispār, jūs toreiz teicāt – kāda vaina tiem krieviņiem, sadzīvojām ar viņiem 50 gadus un vēl tikpat sadzīvosim mierā un draudzībā, vai ne tā? Jūs uzskatījāt, ka latviešiem ir dabiski piekāpties svešo ieklīdeņu priekšā, citādi, nedod Dievs, sāksies vēl vardarbīgas etniskas sadursmes. Jūs mierinājāt savus kaimiņus – okupantus, ka „Deklarācija par Latvijas okupāciju” ir pieņemta tikai skata pēc, bet sekas tā neradīs, un viņiem nekur projām nebūs jābrauc? Tā taču viss bija, vai ne? Nu, tātad jūs apzināti izvēlējāties dzīvi slātlatvijā, latviskā pēc formas un krieviskā pēc satura! Un tad jājautā – kāpēc tad jūs nelikāt saviem bērniem skolā mācīties krievu valodu, kāpēc šad tad neparunājāt krieviski arī savā ģimenē? Ja jau jūs labprātīgi izvēlējāties dzīvot slāviskā krievu guberņā, kas tikai sauksies Latvija, tad kāpēc jūs šādai dzīvei atbilstoši negatavojāt arī savus bērnus? Vai tiešām jūsu stulbais prātiņš nesaprata, ka šādā, jūsu pašu izvēlētā puslatviska, puskrieviska etniska sastāva valstī jūsu bērniem bez pilnīgi brīvas (vēlams pat bez akcenta) krievu valodas prasmes nekādas nākotnes nebūs?
Ir taču saprotami, ka, dodoties uz ziemeļ- vai dienvidpolu, cilvēki iegādājas siltas drēbes – vateņus, cimdus, ausaini, jo zina, ka tur būs auksti; savukārt, dodoties uz ekvatoru, parūpējas par moskītu tīklu, apdegumu krēmu, sapotē sevi pret tur sastopamajām tropu slimībām. Strādājot celtniecībā, ļaudis uzvelk speciālu apģērbu, uzliek galvā ķiveri; veicot darbus elektrolīniju remontā, uzvelk kājās gumijas zābakus vai galošas, rokās – gumijas cimdus, respektīvi, gatavojas saņemt strāvas triecienu. Tā varētu turpināt minēt teju bezgalīgu piemēru virkni... Vārdu sakot, normāls, saprātīgs cilvēks, izdarot kādu apzinātu izvēli, jau laikus novērtē tās sekas un iespēju robežās nodrošinās, lai tās viņu nepārsteigtu nesagatavotas. Tāpat tas ir ne tikai sadzīvē, bet arī politikā.
Tie ļautiņi, kas tagad sev par lielu izbrīnu atklāj, ka mūsdienu Latvijā latvietim ir jāprot krievu valoda, man atgādina antiņu, kas zāģē zaru, uz kura pats sēž, un tad brīnās, ka pēkšņi attopas guļot uz zemes, vai arī trakomājas iemītnieku, kurš dur pats sevi ar adatu un vienlaikus bļauj: „Dakter, dakter, palīdziet, man tā sāp!”. Vai tiešām mūsu tautiņa jau būtu savā attīstības pakāpē degradējusies līdz augstāk minēto radījumu līmenim? Diemžēl vairuma ļaužu neviltotais izbrīns par valodu situāciju mūsu zemē liek secināt, ka tālu no patiesības šis apgalvojums nav. Jel nāciet tak pie prāta, dārgie tautieši, un saprotiet beidzot – tik ilgi, kamēr Latvijā uz 55 latviešiem būs sastopami vismaz 45 krievvalodīgie, mūsu zeme būs divkopienu un divvalodu valsts, un tāda tā arī paliks. Nekur pasaulē vēl pamatnācija nav spējusi „uzsūkt sevī” tikpat lielu daudzumu sveštautiešu kā pašu tautas ļaužu, it īpaši, ja blakus atrodas milzīga, naidīga kaimiņvalsts, kas nepārtraukti uzkurina savus tautiešus nepakļauties „nekaunīgajiem aborigēniem”. Otrādi gan bieži vien ir noticis – ienācēji asimilējuši un iznīdējuši pamattautu. Domāju, katram normālam latvietim būtu jāsaprot – pašreizējā situācijā tā dēvētā „integrācija” un „vienotas nācijas izveide” var notikt tikai kā mūsu izšķīšana krieviskajā vidē, nekad otrādi! Atcerēsimies arī mūsu iztapīgo garu, kontaktos ar nelatviešiem domājot: „Vai viņš mani sapratīs? Vai viņam būs ērti ar mani sarunāties?”, nevis: „Kā man pašam būtu ērtāk un komfortablāk dzīvot un runāt savā Tēvzemē?”. Līdz ar to, mums ir tikai divas iespējas – veikt Latvijas dekolonizāciju, vai gatavoties dzīvei Slāvlatvijā, kas agrāk vai vēlāk novedīs pie Latviešu tautas izzušanas un pārkrievošanās, varbūt daļēji arī pārangliskošanās. Un, tā kā mēs redzam, ka vairums letiņu ir vai nu pārāk gļēvi, lai cīnītos par dekolonizāciju, vai arī uzskata to pat par nevajadzīgu un kaitīgu parādību, tad atliek vien secināt – latviešu bērniem būs vien jāmācās krievu valoda, ja viņi grib dzīvot un strādāt Latvijā. Ir drausmīgi to apzināties, taču jāatzīst, ka taisnība vien būs mūsu tautas ienaidniekam žīdam Lindermanam, kurš TV pārraidē latviešu meitenei, kura sūdzējās, ka viņu nekur neņemot darbā tādēļ, ka viņa nemākot krievu valodu, ciniski atbildēja: „Nu tad iemācies vien, meitenīt, krieviski, citādi nekad nekur darbu arī nedabūsi!”. Protams, pati meitene pie tā nav vainīga, taču viņas vecāki, kuri diez vai cīnījās par Latvijas dekolonizāciju, bet laikam idiotu naivumā cerēja, ka Latviju Latvisku padarīs no kosmosa atlidojušie marsieši, tāpēc nelika viņai mācīties krieviski, gan ir pilnā mērā vainīgi.
Tagad viltusnacionālā apvienība „VL-TB/LNNK” liekulīgi sludina, ka šādai situācijai drīz tikšot darīts gals, jo Saeima pēc viņu iniciatīvas pieņemšot grozījumus Darba likumā, kas liegšot nepamatoti prasīt svešvalodu zināšanas teju ikkatras profesijas pārstāvim. Patiesībā, ja šāds likums arī tiks pieņemts, tas neko pēc būtības neatrisinās. Darba devējs vienkārši ierakstīs sludinājumā: „Krievu valodas zināšanas tiek uzskatītas par priekšrocību” (agrākā apgalvojuma „ir obligātas” vietā) un tik un tā paņems darbā to cilvēku, kas šo valodu prot – visticamāk, ka tas būs latviešu valodu puslīdz ciešami apguvis krievvalodīgais. Un latvietis varēs doties uz Lielbritāniju, Īriju vai Vāciju, kur krievu valodu prast viņam tik tiešām neviens neprasīs. Jau patlaban teju visos dažādu gan valsts, gan privātu firmu informācijas dienestos mums atbild tīri ciešami latviski runājoši cilvēki, kuru valodā tomēr sajūtams krievu akcents. Tie ir jaunie, integrētie Latvijas skolu absolventi, kas nāk no krievvalodīgām ģimenēm. Un darbs ir iedots viņiem, nevis latviešiem ne tikai tāpēc, ka darba devējs sveštautietis parasti priekšroku dot savējam (ko diemžēl ne vienmēr dara latvietis), bet galvenokārt tāpēc, ka viņi prot gan latviešu, gan krievu valodu, bet latvietis – tikai latviešu un vēl kādu ES valodu, kas Latvijā nav īpaši vajadzīga, atšķirībā no krievu valodas, kuras nozīme kopš PSRS laikiem tikpat kā nav mazinājusies. Lai arī oficiāli mums skaitās tikai viena valsts valoda – latviešu, un visticamāk, ka tā tas arī paliks pēc nacbolu organizētā referenduma, tomēr faktiski krievu valoda mums pilda vismaz otrās, bet Daugavpilī un ļoti iespējams, ka arī Rīgā – pirmās valodas funkcijas. Un tā tas arī būs, kamēr nenotiks Latvijas dekolonizācija un radikāli nemainīsies mūsu valsts iedzīvotāju sastāvs, lai gan arī pēc tam gluži bez krievu valodas iztikt mēs nevarēsim, jo Krievija mūsu kaimiņš bija, ir un paliks, kas savu ietekmi uz mūsu dzīvi neizbēgami atstās. Ar to mums diemžēl, patīk vai ne, ir jārēķinās, ja gribam dzīvot un strādāt Latvijā.
PAR LATVISKU LATVIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
14.12.2011. Aivars Gedroics
14. Dec 2011 @ 22:06
» Mana cīņa ar nekaunīgo sūda veceni
ZEMGALES APGABALTIESAI
Akadēmijas ielā 9, Jelgavā LV 3001

AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,



paskaidrojums


2010.gada 1.februārī pēc I.O.Pasteres iniciatīvas pie zvērinātās notāres I.Dzenes starp I.O.Pasteri un mani tika noslēgts Uztura līgums, saskaņā ar kuru Pastere nodod manā īpašumā viņai piederošo nekustamo īpašumu pret uztura došanu ne mazāk kā 20 Ls apmērā vienā (nevis vienu, kā kļūdaini norādīts tiesas atsūtītajā materiālā) mēnesī. Līguma slēgšanas brīdī starp mani un I.O.Pasteri tika panākta arī mutiska vienošanās, ka, ņemot vērā to, ka viņa ir pensionāre, kurai ir regulārs ienākuma avots (pensija 146 Ls apmērā), savukārt, es esmu bezdarbnieks, kurš pārtiek no gadījuma darbiem un kuram nav pastāvīgu ienākumu un iztikas avota, es viņai maksāšu augstāk minētos 20 Ls un tālruņa rēķinus SIA „Lattelecom”, bet komunālos maksājumus, zāles, apģērbu un pārtiku minētā persona gādās sev pati, jo viņas veselības stāvoklis un pensijas apmērs to ļauj. Šīs savas saistības es arī godīgi pildīju līdz 2011.gada 1.septembrim, kad pārstāju apmaksāt minētās personas tālruņa rēķinus, jo konstatēju, ka I.O.Pastere tālruni izmanto mani nomelnojošu izdomājumu izplatīšanai publiskajā telpā.
Uzskatu, ka arī patlaban I.O.Pasteres mantiskais un veselības stāvoklis pilnībā ļauj viņai pašai par sevi parūpēties un nodrošināt sevi ar pārtiku un medicīnisko aprūpi. Esmu personīgi ticies ar minēto personu 2011.gada 14.maijā un pārliecinājies, ka viņa pilnībā spēj par sevi parūpēties, ir apgādāta ar ēdienu un apģērbu, viņa neizteica arī sūdzības par to, ka nevar nopirkt sev vajadzīgos medikamentus. Uz doto brīdi viņas šķūnī atradās arī pietiekams daudzums malkas. Viņa gan izteica vēlmes iegūt papildus līdzekļus tiltiņa kosmētiskajam remontam, sūdzējās, ka nespēj atļauties pietiekami bieži maksāt cilvēkiem par zālāja pļaušanu. Es atbildēju, ka mani kā saimnieku apmierina arī nesalabots tiltiņš un nenopļauts zālājs. Tikšanās laikā viņa cita starpā arī ieminējās, ka esot lūgusi kaut kādām trešajām personām ievietot saziņas līdzekļos sludinājumus par minētā man piederošā nekustamā īpašuma pārdošanu, uz ko es atbildēju, ka pārdošu savu īpašumu tam, kam es gribēšu, tad, kad es gribēšu, un par tādu cenu, kādu es pats gribēšu. Šim manam apgalvojumam viņa toreiz piekrita un nekādas pretenzijas man neizteica.
Drīz vien pēc minētās vizītes I.O.Pastere sāka man regulāri zvanīt un lūgt mani pārdot man piederošo īpašumu par, manā uztverē, niecīgu summu viņas izvēlētām personām. Viņa apgalvoja, ka nevarot tur dzīvot, ka kaimiņi viņu izsekojot, noklausoties viņas tālruņa sarunas, ka es sadarbojoties ar „čekistiem”, kuri esot ievietojuši mājā novērošanas kameras. Viņa apgalvoja, ka baidoties iziet ārā uz veikalu vai braukt uz Jelgavu pie ārsta, jo pa ceļam viņu varot noslepkavot. Es atbildēju, ka tās ir slimīgas iedomas un ka netaisos pārdot sev piederošo īpašumu pēc viņas pieprasījuma. Cita starpā daru zināmu tiesai, ka sākotnēji savu īpašumu I.O.Pastere bija man novēlējusi testamentā, bet vēlāk pierunāja mani noslēgt ar viņu Uzturlīgumu, jo apgalvoja, ka ļaunie kaimiņi viņai pastāvīgi draudot un izdarot psiholoģisku spiedienu ar mērķi panākt Pasteres īpašuma pārdošanu viņiem. Ļoti daudz slikta viņa man regulāri stāstīja par prasības pieteikumā minēto savu bijušo vīru Aļģirdu Petreiķi, apgalvoja, ka viņš viņai esot savulaik uzsūtījis bandītus, kas viņu aplaupījuši un piekāvuši, piegādājot saindētu pārtiku, kuru viņa pati neēdot, bet izbarojot suņiem, kuri šo pārtiku vai nu arī neēdot, vai pēc tās ēšanas ilgi un mokoši slimojot. Minēto personu A.Petreiķi viņa ir arī izdeklarējusi no savas dzīves vietas Lietuvas ielā 57, kā arī atsaukusi viņam izsniegto ģenerālpilnvaru rīkoties ar savu īpašumu.
Tālruņa sarunās I.O.Pastere man regulāri stāstīja, ka barojot sākotnēji trīs, bet vēlāk divus sev piederošus suņus ar cilvēku barību, pērkot tiem sardeles, malto gaļu...u.c. dārgus pārtikas produktus, lai gan situācijā, kad cilvēkam ir maza pensija, prātīgāk būtu neproduktīvus dzīvniekus vispār savā īpašumā neturēt. Viņa arī apgalvoja, ka regulāri aizdodot kaimiņiem-dzērājiem naudu, kas to gandrīz nekad neatdodot atpakaļ. I.O.Pasterei bija arī pilni skapji ar dažādiem apģērba piederumiem, ko viņa, kā pati stāstīja, par velti izdalot kaimiņiem un paziņām, jo pati tik un tā vairs ilgi nedzīvošot, un viņai šīs mantas nebūšot vajadzīgas. Šī paša iemesla dēļ viņa acīmredzot nav arī laikus iegādājusies sev apkurei malku. Bez tam, minētā persona lielā skaitā pasūta sev daudz un dažādus preses izdevumus, kā arī ilustrētos žurnālus, kas, protams, prasa pamatīgus finansiālos līdzekļus. Viņa arī apgalvo, ka regulāri zvanot uz ziedojumu tālruņiem dažādās labdarības akcijās, jo nevarot nepalīdzēt grūtdieņiem, pie pēdējiem sevi acīmredzot nepieskaitot. Tas viss rada iespaidu, ka viņa ir ļoti izšķērdīgs cilvēks, kurš negrib un neprot ekonomēt naudu. Cita starpā viņa mēdza man arī regulāri stāstīt, kādas naudas summas esot tērējusi PSRS laikā un pirmajos Latvijas neatkarības gados, ka braukājusi savulaik ar lepnāku „Volgu”, nekā LKP CK funkcionāri. Acīmredzot tikpat komfortablu dzīves līmeni viņa gribētu uz mana rēķina nodrošināt sev arī patlaban.
Pēc gadījuma, kad 2011.gada 19.augustā I.O.Pastere izplatīja man neslavu ceļošus izdomājumus Latvijas Radio 1 ēterā, morālu apsvērumu dēļ esmu pārtraucis uzturēt ar šo personu jebkādus sakarus, viņas sūtītās vēstules esmu rakstveidā lūdzis „Daugavpils pastu” sūtīt viņai atpakaļ, nepaziņojot man par to pienākšanu. Līdz ar to, nekādus dokumentus, kas apliecinātu pašreizējo I.O.Pasteres veselības stāvokli un viņai it kā nepieciešamo kopšanu, neesmu saņēmis. Bez tam, uzskatu, ka šī persona veiksmīgi simulē, krietni pārspīlējot savu slimību raksturu un smagumu, lai piespiestu mani labprātīgi atteikties no Uztura līguma vai arī par lētu naudu pārdot man piederošo īpašumu viņai vēlamām personām. Nezinu, vai Zemgales apgabaltiesas notāre I.Dzene ir man sūtījusi notariālu paziņojumu, jo neesmu to saņēmis, pieļauju, ka to varēja nozaudēt „Latvijas pasts”, ja sūtījums nebija ierakstīts.
Vēlos atzīmēt arī, ka nesaprotu, kāpēc prasības pieteikumu pret sevi esmu saņēmis no Zemgales apgabaltiesas, ja, saskaņā ar Civilprocesa likuma 26.pantu, prasību pret fizisku personu ceļ tiesā pēc tās dzīvesvietas, kura man atrodas Daugavpilī, nevis Jelgavā, jo sev piederošajā īpašumā Lietuvas ielā 57 es neesmu deklarējies.

Pamatojoties uz augstāk minēto,

lūdzu tiesu:

1. Noraidīt visas I.O.Pasteres pret mani izvirzītās prasības, ko es pilnībā neatzīstu.
2. Atstāt manā rīcībā visus man piederošos īpašumus Jelgavas novadā, Elejas pagastā.
3. Uzlikt par pienākumu I.O.Pasterei man rakstveidā atvainoties, kā arī veikt to pašu mutiski ar Latvijas Radio starpniecību.
4. Piedzīt no I.O.Pasteres visus ar šo tiesāšanos saistītos izdevumus gan manā, gan valsts labā.
5. Veikt neatkarīgu kompleksu I.O.Pasteres fiziskās un garīgās veselības ekspertīzi, lai noskaidrotu, vai viņa ir spējīga par sevi rūpēties un atbildēt par savu rīcību uz ekspertīzes veikšanas brīdi.

Pielikumā: 1) mana iesnieguma Jelgavas policijai kopija uz 1 lpp.,
2) Jelgavas prokuratūras atbildes kopija uz 1 lpp.,
3) pilnvaras atsaukums uz 1 lpp.


10.12.2011. Aivars Gedroics
10. Dec 2011 @ 21:50
» Otrā valsts valoda
VAI KRIEVU VALODA BŪS OTRA VALSTS VALODA?
Kā ir pasludinājusi Centrālā Vēlēšanu Komisija, no 2011,gada 1.novembra sāksies 1/10 daļas balsstiesīgo vēlētāju parakstu vākšana par krievu valodas pasludināšanu par otru valsts valodu. Tas ir likumsakarīgs process tam, ka jau apmēram pirms pusgada bija savākti ap 12000 notariāli apstiprinātu parakstu šai sakarā, un nu sācies parakstu vākšanas otrais posms. Atcerēsimies, ka vieniem no visnekaunīgākajiem Latvijas okupantiem - Osipovam un Lindermanam - tos izdevies savākt rekordīsā laikā – vien pāris mēnešos, kamēr nožēlojamais viltuspatriots Raivītis Dzintariņš savai idejai par tā dēvēto „skolu latviskošanu” parakstu vākšanas pirmajam posmam veltīja gandrīz gadu. Tā nu mēs redzam, ka naturalizētie okupanti un viņu līdzjutēji no pirmskara Latvijas nelojālo pilsoņu un viņu pēcnācēju puses nav jāmudina aizstāvēt savas intereses Latviešu zemē – viņi to dara aktīvi un perfekti; ar kaunu jāatzīst, ka mums šai ziņā no viņiem vēl ir daudz ko mācīties. Cita starpā vēlos atgādināt, ka, panākumu spārnoti, augšminētie darboņi jau sākuši vākt parakstus par nākamo „progresīvo” ideju – automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu vēl nenaturalizētajiem nepilsoņiem (okupantiem); domāju, ka arī šajā jautājumā vajadzīgie 10000 parakstu drīz būs savākti.
Tātad, lai šī nekaunīgā okupantu izvirzītā ideja nonāktu Saeimā uz balsošanu, ir jāsavāc ap 155 000 Latvijas pilsoņu-nodevēju paraksti. Osipovs un Lindermans lielīgi apgalvo, ka savākšot vismaz 300 000 parakstu, un, lai cik nebūtu šausmīgi to apzināties, īpaši tālu no patiesības arī manā prognozē viņi nav. Neloloju nekādas ilūzijas par to, ka vajadzīgais parakstu skaits netiks savākts – tiks diemžēl, un noteikti ar uzviju; varbūt, ka 300 000 parakstu tomēr nebūs, bet ap 200 000 – noteikti. Pēc tam šis likumprojekts nonāks uz Saeimas deputātu galda, tur to pagaidām vēl noraidīs, iespējams, ka taktisku apsvērumu dēļ pat visa „Saskaņas Centra” frakcija nebalsos par šo ideju, līdz ar to, tiks rīkots referendums. Tur nu mums, tautieši, tad būs jābūt vienotiem šī pasākuma ignorancē. Pretējā gadījumā daļa uz referendumu neies, daļa balsos „PRET”, taču tādejādi automātiski nodrošinās nepieciešamo kvorumu šim pasākumam, un tad mierīgi var iznākt tā, ka okupanti būs mūs uzvarējuši ne tikai bez tankiem, bet pat vienīga šāviena no viņu puses. Savukārt, ja uz referendumu atnāks tikai mūsu tautas ienaidnieki Latvijas pilsoņu vidū, tad ir liela cerība, ka viņu skaits tomēr nebūs pietiekams, lai referendums tiktu atzīts par oficiāli notikušu. Tātad, stingri būs jāuzstāj uz referenduma ignorēšanu! Bet nu labi, tas vēl ir nākotnes jautājums!
Ko mums darīt šajā, pašreizējā situācijā, kā rīkoties Latvju Patriotiem? Domāju, ka vajadzības aģitēt nepiedalīties šajā parakstu vākšanā normālu Latviešu vidū nav, ja nu kāds ir tiktāl jau degradējies, ka gatavs pat šajā lietā atbalstīt okupantus, tāds vairs nav ne tikai Latvieša, bet pat cilvēka vārda cienīgs, un uzturēt kontaktus ar tādu tautieti nozīmē vien sevi pazemot. Tomēr savu labumu no šis akcijas mēs gan varam gūt. Mūsu pretinieki, izvirzot savus t.s. „argumentus” pret Latvijas dekolonizācijas ideju, parasti mēdz apgalvot, ka Latvijai un Latviešiem nelojālu cilvēku LR pilsoņu vidū esot ļoti maz – daži desmiti; nu, varbūt ļaunākajā gadījumā, daži simti, kas nekādus nopietnus draudus mūsu nācijas pastāvēšanai Tēvzemē nevarot radīt, absolūtais vairums cittautiešu Latvijā esot jau sen integrējušies un pat asimilējušies, tāpēc esot jābūt vismaz tikpat „slimam šizofrēniķim” kā A.Garda, lai celtu traci par krievu briesmām un pieprasītu kaut kādu tur dekolonizāciju veikt. Līdz šim mums nereti trūka argumentu, lai šādu apgalvojumu atspēkotu un spiestu viņiem atzīt acīmredzamo, ka „karalis ir kails”. Nu tagad šādi argumenti mums būs un ļoti pārliecinoši! Latvijai naidīgie cilvēciņi no dažādu šeit dzīvojošo tautību vidus paši sevi atklās un ierakstīs vismelnākajā sarakstā, kāds vien jebkad Latvijā ir pastāvējis! Un neviens vairs nevarēs noliegt acīmredzamo, ka Latvijas pilsoņu vidū ir vairāki simti tūkstošu tādu nožēlojamu radījumu, kas grib mūs, Latviešus, asimilēt un pārkrievot – ne jau kaut kur svešumā, bet tepat Latvijā – mūsu etniskajā Tēvzemē! Tāpat būs interesanti pavērot, vai būs kaut viens drosmīgs, Latviešiem draudzīgs cittautietis, kurš publiski aicinās savus tautas brāļus nepiedalīties šajā nožēlojamajā Latviešu tautas iznīcināšanas idejas parakstu vākšanas kampaņā. Domāju, ka pēc šī okupantu triumfa mūsu tautas vairumam beidzot nokritīs klapes no acīm, un pat tādi mūsu bāleliņi, kam Dieviņš nav pārāk daudz prātiņa galviņā ielicis, pēdīgi sapratīs, ka tā dēvētā „integrācija” ir reālā dzīvē neīstenojams murgs, kas nedarbojas pat tādās valstīs, kur cittautiešu skaits nepārsniedz 20%, kur nu vēl mūsu okupētajā un kolonizētajā zemītē, kur svešinieku ir vismaz divreiz vairāk – ja ticam oficiālajiem statistikas datiem. Tātad, Latviešiem atliek tikai divas perspektīvas – sākt beidzot veikt Latvijas dekolonizāciju vai arī jau tuvākajā laikā neglābjami iet bojā, nekāda trešā ceļa te nav un nevar būt, un, ja kāds to vēl līdz šim nesaprata, tad šīs divas parakstu vākšanas un tām sekojošais referendums, ļoti ceru, beidzot liks viņu nožēlojamajām smadzenītēm sākt darboties pareizā virzienā.
Vēl ir kāds aspekts – Latvju Tautas Varonis Gunārs Astra reiz teica: „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs”. Toreiz zālē sēdošie čekisti smīnēja, klausoties „garīgi slima cilvēciņa murgainajos sapņos”, taču nepagāja pat 10 gadi, kad G.Astras pravietojums vismaz attiecīgā uz PSRS pastāvēšanu bija piepildījies. Arī es ticu un ceru, ka pienāks laiks, kad gan Latvijā, gan visā pasaulē atkal valdīs savas tautas Patrioti – Nacionālisti, līdzīgi kā starpkaru Eiropā, neatkārtojot, protams, viņu pieļautās kļūdas. Un tad šie nodevēju – otrās valsts valodas gribētāju - saraksti būs vislabākais apliecinājums tam, kuriem ļautiņiem, neatkarīgi no viņu tautības un pilsonības iegūšanas veida, pēdējā nekavējoties tiks atņemta, un viņiem skaitītu stundu laikā būs jāsavāc savas pekeles un jāpamet Latvija uz neatgriešanos. Lai to patur prātā tie, kas ar Latviešiem naidīgas idejas atbalstīšanu grib sariebt mūsu varturiem (nu gluži kā tai anekdotē – kalps sarieba savam saimniekam, divas dienas neēzdams), atbalstīt savu mīļoto pudeles brālīti – cittautieti, vai vēl kādu citu iemeslu dēļ iet un parakstīties par krievu valodu kā otru valsts valodu, proti, ar šādu rīcību viņi faktiski paraksta atteikšanos no Latvijas pilsonības un tiesībām dzīvot mūsu valsts teritorijā! Tā būs viņu galīgā izvēle, kuru mainīt vairs nebūs iespējams!
Bet mēs, Patrioti, no savas puses, cīnīsimies par to, lai murgu laiki izgaistu pēc iespējas ātrāk! Lai ienaidnieku aktivitātes mūs uz to mudina un cīņā stiprina!
PAR LATVIEŠU LATVIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

31.10.2011. Aivars Gedroics
31. Okt 2011 @ 22:51
» Tā mēs tos draņķus !!!
DAUGAVPILS PILSĒTAS UN RAJONA

POLICIJAS PĀRVALDEI

Vaļņu ielā 27, Daugavpilī, LV 5400

AIVARA GEDROICA (081274-10215),

pasta adrese: a.k. 32, Daugavpils, LV 5401

tālr. 65428660, 28229894,




iesniegums




2011.gada 13.jūlijā internetvietnē http://forums.delfi.lv/read.php?f=61… parādījās šāds komentārs:

Re: Uldis Freimanis un Aivars Gedroics - Varoņi!

Autors: BG
Datums: 13.07.11. 15:11


Painteresējos un uzināju,ka Aivars Gedroics ir nevis strādājis TM un Ie.M struktūrās,bet tur sēdējis par izvarošanas mēģinājumu 6.gadus un protams ieslodzītie viņu "mīlēja".Tur arī viņš sagāja ķīselī.Viņš gribēja uztaisīties patr traku, 6.mēnešus nogulēja Rīgā ekspertīzē,bet tika atdzīts par prieskaitāmu ar debilitātes pazīmēm.Viņu visi dēvēja par Tefteli.Lieki būtu piebilst,ka viņš bija gailis.

kas aizskāra manu godu un cieņu, kā arī cēla man neslavu.

Kopš 2011.gada 1.janvāra ir spēkā tāda KPL 7.p.2.d. redakcija, saskaņā ar kuru kriminālprocesu pēc LKL 157.panta ierosina pēc cietušās personas iesnieguma, bet izmeklēšanas darbības veic Valsts policija.

Saskaņā ar iepriekš minēto, lūdzu noskaidrot, kāda persona ir ievietojusi norādītajā internetvietnē man neslavu ceļošos materiālus un saukt šo personu pie kriminālatbildības pēc LKL 157.panta.

Lūdzu mani atzīt par cietušo šajā kriminālprocesā.







14.07.2011.Aivars Gedroics




LATVIJAS REPUBLIKAS PROKURATŪRA

RĪGAS PILSĒTAS ZEMGALES PRIEKŠPILSĒTAS PROKURATŪRA

Reģ.Nr. 90000022859, Ed.Smilģa ielā 44, Rīgā, LV-1002 tālr. 7500468, fakss 7500470, e-pasts: zemgprp@lrp.gov.lv

RlGĀ

2011 .gada 30.septembrī Nr. 4/

Aivaram Gedroicam

a.k.32, Daugavpils, LV-5401

Paziņojums par iesnieguma (sūdzības) izskatīšanu.

Paziņoju, ka Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas prokuratūrā tika izskatīts iesniegums (pēc būtības sūdzība, reģistrēta ar Nr.3/328-11) , kurā Jūs apstrīdat 2011.gada 8.septembra Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Zemgales iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektora N.Popova lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu.

Sakarā ar Jūsu iesniegumu no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Zemgales iecirkņa tika pieprasīts un pārbaudīts uzraudzības kārtībā materiāls par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu Nr.3270 (ENŽ - 5803 no 14.07.2011.).

Pēc materiāla pārbaudes Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Zemgales iecirkņa lēmums par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu atcelts, un 2011.gada 30.septembrī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas prokuratūrā pieņemts lēmums par kriminālprocesa Nr. 12030005411 uzsākšanu atbilstoši noziedzīgas nodarījuma pazīmēm, kas paredzēts Krimināllikuma 157.panta otrajā daļā - neslavas celšana masu saziņas līdzeklī.

Kriminālprocess Nr. 12030005411 nosūtīts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Zemgales iecirknim pirmstiesas izmeklēšanai.

Jūsu iesniegums ir apmierināts.

Lēmums galīgs un nav pārsūdzams.



R. Novāks

Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas prokuratūras virsprokurors
13. Okt 2011 @ 16:55
» 11.Saeima
KĀ RĪKOTIES 11.SAEIMAS VĒLĒŠANĀS ?
Tā nu ir noticis, ka mazāk par gadu pēc 10.Saeimas vēlēšanām jau tiek vēlēta 11.Saeima. Tam par iemeslu ir bēdīgi slavenā sorosieša Zatlerīša iniciētais referendums, kādā veidā šis īpatnis atriebās 10.Saeimai par to, ka tā bija nolēmusi viņu neatbalstīt atkārtotai ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā, par ko viņš, protams, bija jau iepriekš informēts. Mūsu zombētā, sorosiešu pārziņā esošo saziņas līdzekļu apmātā tauta ar nospiedošu balsu pārsvaru referendumā atbalstīja tās pašas Saeimas pirmstermiņa atlaišanu, par ko ar tādu sajūsmu vēl tikai pirms dažiem mēnešiem bija balsojusi, tai pat laikā īsti nezinot, par ko tad balsos gaidāmajās ārkārtas vēlēšanās.
Kāds tad ir piedāvājums vēlētājiem ārkārtas vēlēšanās? Piedalās gandrīz visas tās pašas partijas, kas pagājšgad, no ievērības cienīgām kā jaunpienācēju var minēt vienīgi t.s. Zatlera Reformu partiju (jābrīnās, ka t.s. imidžmeikeri nevarēja izdomāt Valdiņam solīdāku, ne tik
„nodrāztu” un ar autoritārisma smaku apveltītu partijas nosaukumu). Tās ideoloģija ir izteikti kosmopolītiska, savās publikācijās viņi uzdrošinās pārmest pārlieku nacionālismu pat „Vienotībai”. Cik var noprast no šīs jaundibinātās partijeles runasvīru teiktā, ideoloģiski viņiem kā sadarbības partneris vislabāk atbilstu tieši Latvijai un latviešiem atklāti naidīgais „Saskaņas centrs”. Visticamāk, abas šis partijas jau ir nolēmušas par kopdarbību jaunajā Saeimā, pat sadalot savā starpā valstī nozīmīgākos amatus – Zatlerītim acīmredzot tiks Saeimas priekšsēža krēsls, bet premjers būs vai nu kangars Urbanovičs, vai arī naturalizētais okupants Ušakovs. Tieši tāpēc zatleristi simboliski izvirzīja kā savu premjera kandidātu zaļknābi Sprūdžu, kuram nav pat augstākās izglītības, labi zinot, ka reāli neviens viņam nedomā uzticēt valsts vadīšanu. Nupat zatleristi-reformatori arī nākuši klajā ar paziņojumu, ka esot nepieciešams ar likumu legalizēt t.s. „viendzimuma partnerattiecības”, tādejādi uzskatāmi parādot, ka ir nožēlojami cionistu-masonu-pederastu mafiozā režīma pakalpiņi. Vai maz vispār jābilst, ka neviens pie pilna saprāta esošs, savai tautai kaut cik labu vēlošs latvietis pat ļaunākajos murgos nedrīkstētu apsvērt iespēju nobalsot par šo nožēlojamo, latviešu tautas ienaidnieku izveidoto un finansēto partijeli?
Kā liecina socioloģiskās aptaujas, tad vēl Saeimā varētu iekļūt arī „Vienotība”, Zaļo Zemnieku Savienība un Vislatvjatkas-tebeušņiki. Par „Vienotību” un tās vadītāju V.Dombrovski nesen intervijā „Radio Merkurs” trāpīgi izteicās A.Gardas kungs: „…normālā valstī tauta tādu premjeru, kas budžetu stabilizē uz trūcīgo ļaužu rēķina, sen būtu piespiedusi atkāpties, nevis atkal un atkal vēlējusi vadošā amatā. Par mums jau ārzemes brīnās un smejas, bet mēs paši esam varen lepni, ka uz saviem kamiešiem aizlāpījām robus budžetā un tagad gadu desmitiem ārzemēm parādus maksāsim”. Papildus izteikti mežonīgā kapitālisma garā ieturētajai ekonomiskajai politikai, „Vienotības” nostāja nacionālajos jautājumos arī ir izteikti gļēva un dažreiz pat naidīga pamatnācijai – latviešiem savā Tēvzemē. Tās „runassieva”, bijusī „Dienas” redaktore, sorosiete S.Ēlerte nesen saziņas līdzekļos sludināja, ka esot jāpasaka skaidri un gaiši, ka okupācijas fakts nevarot tikt apstrīdēts, taču deokupācija nav notikusī un nekad nenotikšot, „lai tie krieviņi dzīvo mierīgi, nav ko viņus tracināt”. Dažas viltusnacionālas lapeles, kā, piemēram, „Latvijas Avīze”, šādu viņas nostāju uzskata par ļoti drosmīgu un patriotisku (!!! – A.G.). Tātad, Latviešu Patrioti, cerams, jūs saprotat, ka arī „Vienotība” nav un nevar būt mūsu atbalsta objekts.
Zaļo un Zemnieku savienība – vēl viena partija, kas acīmredzot būs pārstāvēta 11.Saeimā. Nenoliedzot tās faktiskā līdera A.Lemberga dažas labās īpašības, saimniekotprasmi, kā arī tiešām pamatoto un vajadzīgo vēršanos pret žīdu miljardieri Sorosu, kurš tīko savās rokās sagrābt visu pasauli, kopumā tomēr šo cilvēku nevar uzskatīt par Patriotu. Savā politiskajā stājā viņš ir diezgan prokrievisks, atbalsta noziedzīgo integrācijas procesu, biedē tautu, ka aizbraukušo krievvalodīgo vietā noteikti ieradīšoties imigranti no t.s. „Trešās pasaules valstīm”. Viņa finansiālie darījumi Latvijā un ārzemēs nerada tautas vairumā pārliecību par viņu kā godīgu cilvēku, un, lai arī uzsāktie kriminālprocesi pret viņu nenoliedzami ir politisks pasūtījums, tomēr, kā saka paruna, „nav dūmu bez uguns”. Uzskatāms apliecinājums šīs partijas politiskajai stājai ir par 2.personu Latgales sarakstā ielikšanu ar grūtībām latviski runājošo Rihardu Eigimu, kurš allaž uzsver, ka 9.maijs viņam esot ļoti nozīmīga, plaši atzīmējama svētku diena. Turklāt, kā apliecina vairums zemnieku, no šī politiskā spēka viņi neredz arī atbalstu zemniecībai ES grūtajos konkurences apstākļos. Tātad, atliek secināt – arī ZZS nav pelnījusi mūsu balsis!
Atliek vēl tā dēvētā „Nacionālā apvienība” (VL-TB/LNNK), kas šo nosaukumu ir vienkārši nočiepusi citam jau agrāk izveidotam politiskam spēkam. Par šo partiju un tās vadītāju R.Dzintaru esmu jau gana daudz rakstījis, tāpēc neatkārtošos. Pateikšu vienīgi, ka šīs kustība joprojām straujiem soļiem kosmopolitizējas, pat ārēji vairs necenšas izlikties nacionāla. Atgādināšu, ka priekšvēlēšanu diskusijā, ko organizēja Latvijas TV, uz korespondentes jautājumu, kāpēc jaunajā priekšvēlēšanu programmā vairs nav atrodams teikums, kas bija vēl pirms gada, proti, „darīsim visu, lai no Latvijas aizbrauktu nelojāli cittautieši”, tās Latgales saraksta galvgalī esošā Inese Laizāne atbildēja, ka viņi nevēloties redzam nevienu no Latvijas aizbraucam, bet gan aicina visus te palikt un integrēties, iekļauties Latviešu sabiedrībā. Līdzīgus uzskatus vasaras sākumā Radio intervijā pauda arī pats Raivītis, aizstāvot nepieciešamību veikt tā saucamo „skolu latviskošanu”. Kronis visam bija arī J.Iesalnieka atstumšana no kandidēšanas vēlēšanās un vadošiem amatiem partijā tikai tāpēc, ka viņš savā blogā pateica taisnību par to, kāpēc notika traģēdija Norvēģijā (kauns, protams, arī par pašu Iesalnieku, kurš tūlīt pat bija gatavs atteikties no saviem vārdiem). Lūk, tautieši, te nu jūs redzat, kas ir VL-TB/LNNK – karjeristi un pašlabuma meklētāji, ne smakas viņos nav no nacionālisma! Kāda velna pēc lai mēs izteiktu viņiem atbalstu 11.Saeiams vēlēšanās?
Vēl jāatzīmē, ka arī mazo, 5% barjeru acīmredzami pārvarēt nespējīgo partiju vidū, tāpat kā pagājšgad, nav nevienas partijas, kas kaut nedaudz censtos vismaz imitēt Latviešu tautas nacionālo interešu aizstāvību. Līdz ar to, nelaiķa E.Berklava vārdiem runājot, nav pat salmiņa, pie kā mēģināt pieķerties slīcējam, cerot, ka varbūt tas tomēr viņam ļaus izrāpties krastā. Nekas cits neatliek, kā, tāpat kā pirms gada, vai nu vispār ignorēt vēlēšanu procesu, vai arī – ja tik ļoti gribas tajā piedalīties, iemest urnā tukšu aploksni.
Tātad, situācija nākamajā Saeimā, visticamāk, būs šāda – valdību veidos „Saskaņas centrs” kopā ar ZRP, stabilitātei pieaicinot klāt arī „Vienotību”. Opozīcijā tiks atstāti lembergisti un dzintaristi – pirmie par atļaušanos kritizēt Sorosu, otrie par to, ka, par spīti izteiktajam degradācijas procesam, vadošo partiju uztverē nav vēl kļuvuši gana savu Dzimteni un tautu nemīloši radījumi. Latviešu tautai šāda perspektīva sola visai drūmu nākotni, taču acīmredzot te ir jāvadās no savulaik krievu komunistu vadoņa Uļjanova-Ļeņina tēzes: „jo sliktāk, jo labāk”. Tikai tad, kad mūsu tautu galīgi un pamatīgi „piežmiegs”, tā varbūt sāks saprast, ka „ar diegiem nav aršana”, un sāks atbalstīt tiešām Īstus, Drosmīgus Latviešu Patriotus, tādus kā A.Garda un viņam līdzīgi domājošus. Varbūt tad pēc trim gadiem mēs vismaz varēsim izveidot kaut vienu patiesi nacionāli orientētu partiju, ar ko tad varēs mēģināt iekļūt arī Saeimā. Bet pagaidām, kamēr tautas vairums dus dziļā miegā, atliek vien gaidīt, kad okupantu un kangaru īstenotais genocīds, kurš ar katru gadu arvien uzņem apgriezienus, liks beidzot tam atmosties.
Tikai pati tauta ar savu aktīvu darbību var paglābt sevi no iznīcības!
CĪNĪSIMIES, RĪKOSIMIES UN NEBAIDĪSIMIES !!! UN IZVĒLĒSIMIES BEIDZOT LABUMU, NEVIS „MAZĀKO NO ĻAUNUMIEM” !!!

31.08.2011. Aivars Gedroics
31. Aug 2011 @ 22:05
» Iesniegums Jelgavas policijai
Jelgavas rajona un pilsētas policijas pārvaldei
Pētera ielā 5, Jelgavā, LV 3001
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35,
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,

iesniegums

2011.gada 19.augustā ap plkst.12.30 Jelgavas novada Elejas ciemā dzīvojošā IRĒNA OLGA PASTERE piezvanīja uz Latvijas Radio 1.kanālā tiešraidē notiekošo pārraidi „Brīvais Mikrofons” un teica tur šādus vārdus: „Labdien! Es gribētu griezties pie visas Latvijas iedzīvotājiem un pastāstīt, ka esmu izkrāp…, kā man izkrāpa Aiva…Aivars Gedroics no Daugavpils īpašumu…, jā, apsolījās ņemt un uzrakstīja…, un saņēma…, uzrakstīja man arī to uzturas līgumu, ka viņš man atbalstīs vecumdienās, palīdzēs un tā tālāk…, un tā tālāk…, un palīdzēs veselībai un viss, maksās 20 latus, bet, lai paiet tikai gads, viņš tūlīt man nopirkšot dzīvoklīti un varēšot apsildīt būtu visapkārt…, un viņa vecāki man palīdzēs; tagad ir pagājis gads, es esmu atkal palikusi uz tiem…, man ir ļoti maza pensija, 145, tos 20 latus viņš sola, bet māju viņš negrib pārdot, māja viņam ir liels īpašums, 200 kvadrātmetru, tas ir viņa īpašums, un…, jau piedraud man infarktu…, ne tikai dzīvokli nopirkt un palīdzēt man vecumdienās vairāk par to 20 latiem, kur vajag lielu malkas apgādi, kur vajag ūdeni, kur vajag visu, kur viss aizsalst…, lūdzu, es lūdzos visiem republikas iedzīvotājiem, ņemiet to vērā un nekad nenoslēdziet…, un neticiet Aivaram Gedroicam, neticiet viņa vārdiem, viņam ir divas se…”. Šā raidījuma ierakstu var noklausīties internetā, Latvijas Radio mājas lapā http://www.latvijasradio.lv/program/1/2011/08/20110819.htm
Minētās personas teiktajā ir vesela rinda nepatiesu, mani apmelojošu izdomājumu. Nekad neesmu izkrāpis no viņas nekādu īpašumu. I.O.Pasterei agrāk piederošā māja un tai blakus esošais zemes gabals nonāca manā īpašumā saskaņā ar uzturlīgumu, ko noslēdzām 2010.gada 1.februārī pie Jelgavā strādājošās notāres Ināras Dzenes pēc pašas Pasteres kundzes paustās iniciatīvas, ievērojot viņas brīvo gribu un neizdarot uz viņu nekādu – ne fizisku, ne morālu – spiedienu. Pēc pašas I.O.Pasteres teiktā, viens no iemesliem, kādēļ viņa nodeva savu māju manā īpašumā, bija tas, ka viņas kaimiņi nepārtraukti izdarot uz viņu morālu presingu, spiežot pārdot šiem māju par ļoti lētu cenu, kuram viņa pati nespējot pretoties. Viņa izteica cerību, ka es šo māju vai nu vispār nepārdošu, vai pārdošu par atbilstošu cenu. Nekādas norunas – nu mutiskas, ne rakstiskas – par to, ka es pēc gada (vai kāda cita termiņa) šo māju Elejā pārdošu un nopirkšu viņai apsildāmu dzīvokli, nebija. Es vienīgi garantēju, ka gadījumā, ja man būs nepieciešama māja Elejā, kur pašlaik dzīvo I.O.Pastere, es viņu neizlikšu uz ielas, bet gādāšu viņai citu dzīvojamo platību. Ne pašlaik, ne tuvākajā nākotnē man nav plānu pārdot savu īpašumu Elejā vai veikt tā kapitālremontu, tāpēc neredzu nepieciešamību gādāt I.O.Pasterei citu dzīvojamo platību. Tāpat uzturlīgumā netika solīts, ka par I.O.Pasteri rūpēsies mani vecāki, kuri paši ir slimi, trūcīgi pensionāri. Es patlaban, tāpat kā uzturlīguma noslēgšanas brīdī, esmu bezdarbnieks, tāpēc nevaru maksāt I.O.Pasterei lielāku uzturnaudu, kā jau minētos 20 latus mēnesī. Neuzskatu, ka tādejādi es būtu šai personai kaut ko izkrāpis vai turpinātu viņu krāpt patlaban. Nekad neesmu I.O.Pasterei „draudējis ar infarktu”, esmu vienīgi privātā telefona sarunā vienreiz aizrādījis, lai viņa cenšas saglabāt garīgo līdzsvaru, jo pārlieka nervozēšana var izraisīt visādas gan garīgas, gan fiziskas slimības, t.sk., infarktu. Uzskatu, ka tādejādi es nevis draudēju, bet izrādīju rūpes par viņas veselību.
Pamatojoties uz augstāk minēto, secinu, ka I.O.Pastere, zvanot uz radio un publiski paužot tiešajā ēterā nepatiesus, mani apmelojošus faktus, faktiski nepamatoti apsūdzēja mani LKL 132.pantā un 177.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu paveikšanā, tādā veidā apzināti ceļot man neslavu, vēloties, lai sabiedrība, kas klausās Latvijas Radio, iegūtu par mani nepatiesu, nomelnojošu priekšstatu.
Līdz ar to, lūdzu Jelgavas kriminālpoliciju uzsākt pret I.O.Pasteri kriminālprocesu pēc LKL 157.panta 2.daļas. Lūdzu atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.

20.08.2011. Aivars Gedroics
20. Aug 2011 @ 12:11
» Kalnmeijeram
LATVIJAS REPUBLIKAS
ĢENERĀLPROKURORAM
Kalpaka bulvārī 6, Rīgā, LV-1801
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,


Godātais Kalnmeijera kungs!
2011.gada 22.jūnijā es uzrakstīju sūdzību Ģenerālprokuratūrai par, manuprāt, 2010.gada 4.martā notikušās Administratīvās rajona tiesas sēdes laikā izdarītajiem likumpārkāpumiem, kas ir paredzēti LKL 289.pantā, un saistās ar pierādījumu viltošanu tiesas procesā, apzināti sagrozot manis sniegtās liecības tiesas sēdes laikā un ierakstot sēdes protokolā to, ko es patiesībā nebiju teicis. Manuprāt, tieši šis fakts bija par iemeslu tam, ka mana prasība administratīvajā procesā Nr.A42837209 tika apmierināti vienīgi daļēji un netika pieņemts mani pilnībā attaisnojošs spriedums. Līdz ar to es uzskatīju, ka būtu pamats uzsākt kriminālprocesu pret Administratīvās tiesas Rēzeknes tiesu nama darbiniekiem – tiesnesi S.Pujāti un tiesas sekretāru K.Pauniņu, mani atzīstot par cietušo šajā kriminālprocesā.
2011.gada 8.augustā man tika nosūtīta Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurora A.Buliņa parakstīta atbilde, kurā viņš apgalvo, ka mans iesniegums nesaturot nekādas ziņas par iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu no augstāk minēto personu puses.
Uzskatu, ka šāds Buliņa k-ga lēmums ir atzīstams par nepamatotu un atceļams. Manuprāt, manā iesniegumā ir skaidri samanāma neatbilstība starp manis teikto tiesas sēdes laikā (ko vajadzības gadījumā varu pierādīt, atskaņojot diktofona ierakstu prokuratūras izmeklētājam) un ierakstīto sēdes protokolā. Cita starpā, pēc protokola saņemšanas es piezvanīju tiesas sekretāram K.Pauniņam un izteicu mutiskas pretenzijas par protokola saturu, kas netika ņemtas vērā. Rakstisku pretenziju neiesniedzu, jo uzskatīju, ka pietiek ar to, ka minētais fakts ir pietiekami plaši atspoguļots manā apelācijas sūdzībā augstāk stāvošajai tiesu instancei. Cerēju, ka tā pieņems lēmumu vērsties ar sūdzību prokuratūrā par iespējamu noziedzīga nodarījuma paveikšanu, ko gan tā neizdarīja. A.Buliņa kungs neuzskatīja par vajadzīgu tikties ar mani un noklausīties diktofona ierakstu, nenopratināja kā lieciniekus S.Pujāti un K.Pauniņu, nesarīkoja manu konfrontēšanu ar šiem cilvēkiem, faktiski neveica nekādas pirmstiesas izmeklēšanas darbības. Līdz ar to, nav saprotams, pēc kādiem kritērijiem viņš secina, ka manis minētajos faktos neesot nekādu ziņu par iespējama noziedzīga nodarījuma paveikšanu.
Es palieku pie uzskata, ka nepatiesa informācija par manis teikto tiesas sēdes laikā protokolā tika ierakstīta apzināti, lai panāktu Daugavpils Domei labvēlīgu spriedumu manas sūdzības lietā administratīvā procesa Nr.A42837209 ietvaros. Kā motīvs šādai rīcībai varētu kalpot S.Pujātes pazīšanās ar Daugavpils Domes pārstāvi Ingu Kokinu, kura kā atbildētāja piedalījās tiesas sēdē. Šo pazīšanos abas sievietes uzskatāmi demonstrēja, draudzīgi sarunājoties ienākšanas brīdī tiesas zālē, tādejādi pārkāpjot tiesnešu ētikas normas. Tādejādi, es uzskatu, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums, kas paredzēts LKL 289.p.
Lūdzu uzsākt kriminālprocesu pēc šī panta un atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.


15.08.2011. A.Gedroics
15. Aug 2011 @ 22:13
» PAR SAEIMAS ATLAIŠANU
VAI IR JĒGA ATLAIST SAEIMU ?
Kā zināms, mūsu prezidentiņš Valdītis Zatlerītis īsi pirms savām pilnvaru termiņa beigām pēkšņi ir nolēmis nākt klajā ar ierosinājumu rīkot tautas nobalsošanu par pirms nepilna gada ievēlētās 10.Saeimas atlaišanu. Skaidrs, ka viņš to nolēma darīt tikai tādēļ, ka juta – netiks vairs ievēlēts uz otro prezidentūras termiņu, jo Zemnieku Savienība kopā ar opozīciju bija vienojušās atbalstīt citu kandidātu – Andri Bērziņu (kāpēc viņiem nepatika Zatlers, kurš tā centās visiem izdabāt, turklāt bija izteikti kosmopolītisks krievmīlis, pagaidām neņemos spriest; to ar laiku noskaidros vēsture). Nu viņš, līdzīgi kā pirms gadiem 40 kāds topošais mācītājs Laimonis Zvejsalnieks, ko par amorālu uzvedību taisījās izslēgt no garīgā semināra, un kurš, to uzzinājis, pēkšņi paziņoja, ka esot nonācis pie secinājuma, ka Dieva nav, un pats atteicās no savas līdzšinējās pārliecības, par to saņemot nedalītu sajūsmu komunistiska satura (bet citādas toreiz vispār nebija) presē, negaidot nāca pie secinājuma, ka viņa trīs agrākie draugi – Šķēle, Šlesers un Lembergs – esot baigie nelieši, no kuru ietekmes nevarot citādāk atbrīvoties, kā vien atlaižot parlamentu. Tautas vairums, protams, nu ir sajūsmā – vai kāds malacis tu esi, Valdi, beidzot parādīji mugurkaulu…utt., savā politiskajā tuvredzībā nesaprotot, ka Zatlerītis jau tikai atriebās par savu priekšā stāvošo neievēlēšanu, pats vienlaikus nonākot pilnīgā daudz ietekmīgāka un Latviešu tautas nākotnei bīstamāka oligarha – Sorosa – ietekmē. Kas ir Soross, kāds ir viņa politiskās un ekonomiskās darbības mērķis, par ko cīnās viņš un daudzie viņa dibinātie fondi visā pasaulē, esmu jau daudzkārt rakstījis (piemēram, šeit: http://klab.lv/users/aivars_666/12639.html), tādēļ neatkārtošu zināmas lietas. Patlaban šis darbonis ir baigi satraucies, ka viens ietekmīgs cilvēks – Aivars Lembergs (uz viņa „marginālo” vārda brāļu Gardas un Gedroica pīkstieniem varēja mierīgi nereaģēt) uzdrošinās kaut vai savtīgu interešu vārdā uzstāties pret viņu un vismaz daļēji atmaskot viņa anticilvēcisko darbību, tāpēc viņš ir devis savai bandai uzdevumu par katru cenu šo cilvēku iznīcināt ja ne fiziski, tad vismaz politiski. Lūk, kāpēc tika uzsākta šī „cīņa pret oligarhiem” (faktiski – tikai vienu oligarhu, pārējie piemesti kompānijas pēc), kāpēc bija vajadzīgs referendums par Saeimas atlaišanu un jaunas vēlēšanas! Sorosieši grib iegūt absolūto varu Latvijā, kas patlaban viņiem mazliet sāk slīdēt ārā no rokām. Un, lai pie tās tiktu, nepieciešams tautas atbalsts, kuru kārtējo reizi ir plānots apmuļķot, radot kārtējo „godīgo, neuzpērkamo tautas aizstāvju” partiju, kuras priekšgalā tad šoreiz stātos V.Zatlers.
Kas šis darbonis ir par cilvēku un politiķi, domāju, ka normāli domājošam Patriotam nav jāskaidro. Vienīgais pozitīvais (nosacīti) solis no viņa puses varētu būt apmēram pēc gada prezidentūras ieņemtā nostāja arī ar krievvalodīgajiem saziņas līdzekļiem runāt latviski. Lai gan tas vēl ir jautājums, kas bija par pamatu šādam lēmumam – fiktīva patriotisma demonstrēšana vai vienkārši vēlme slēpt savu neprasmi veikli izteikties. Kā zināms, Zatlers, pat dzimtajā valodā runājot, nav nekāds izcilais orators, kur nu vēl, ja tas jādara svešvalodā. Nav brīnums, ka viņš nolēma turpmāk runāt vienmēr latviski, lai mazāk būtu jāstostās un gari jāstiepj „ē-ē-ē”, kad īsti nezina, ko teikt. Līdzīgi rīkojās arī viņa priekšgājēja Veročka, kura ļoti gribēja iemācīties runāt krieviski, taču nespēja to izdarīt, jo poliglotes dotības bija viņu pametušas līdz ar jaunības skaistumu. Bet nu labi, ieskaitīsim šo lēmumu Zatleram „plusos”! Diemžēl „mīnusu” viņam bija nesalīdzināmi vairāk! Ko vērta vien ir viņa divkāršā (te viņš savu priekšgājēju ir pat pārspējis!) vizīte Krievijā, kur viņš, protams, ne jau dekolonizācijas jautājumus risināt devās, bet gan kārtējo reizi pazemot mūsu tautas godu un cieņu, kā arī uzspļaut simtiem tūkstošu no varmācīgā Austrumu kaimiņa cietušo upuru piemiņai! Vai kāds var nosaukt kaut niecīgāko ekonomisko (par politiskajiem vispār nerunāsim!) labumu no šīm vizītēm? Nē, protams, tāda nav un nevar būt! Toties viņš ir paspējis parūpēties par okupantu pēctečiem (t.s. dzeguzēniem), kuriem solījies par katru cenu gādāt automātisku pilsonības piešķiršanu jau piedzimšanas brīdī, neapgrūtinot viņu vecākus ar „šausmīgi grūto un pazemojošo” iesnieguma rakstīšanu šajā sakarā. Turklāt, viņš ir arī piekodinājis nekādā ziņā neattiecināt jēdzienu „okupants” pret kādu no Latvijā dzīvojošo ļaužu grupām (vēl tikai vajadzēja likt DP (čekai) nekavējoties arestēt katru, kurš tomēr šādai pavēlei neklausa). Nu, ko tur lai saka, lieliskāku Latvijas „glābēju” un „nacionālo interešu aizstāvi” kā Zatlerītis grūti būtu pašlaik atrast, vai ne? Taču sorosveidīgie saziņas līdzekļi jau nepieminēs manis augstāk norādītos faktus, viņi liks uzsvaru uz „cīņu ar ļaunajiem oligarhiem”. Un gan jau tautai nevēlamais aizmirsīsies un nacionālās problēmas, kā parasti, tā atstās „otrajā plānā”. Tā darīs stulbais vairākums, bet kā rīkoties mums – gudrajam mazākumam?
Man par lielu izbrīnu, šajā referendumā, atšķirībā no visiem iepriekšējiem, nav nepieciešams kvorums, lai to uzskatītu par notikušu. Uzskatu, ka tā ir liela juridiska pretruna, ko Saeimai būtu nekavējoties jānovērš, jo, kur ir loģika – kāpēc referendumam (tai skaitā, arī par Saeimas atlaišanu), ko iniciē pēc tautas lūguma, ir vajadzīgs kvorums, bet tam, ko ierosina prezidents – nav?! Tomēr, ja nu šobrīd pastāv tāda kārtība, tad nekas cits neatliek, kā tai pakļauties un secināt, ka ar referenduma boikotēšanu šinī gadījumā mums neko panākt neizdosies – pietiks balsu arī tad, ja uz to aizies viens pats V.Zatlers un nobalsos „PAR”. Tāpēc esmu nolēmis doties uz referendumu un balsot tajā „PRET” 10.Saeimas atlaišanu. Saprotams, man nav nekādu simpātiju pret šo veidojumu, kuru, starp citu, pats nemaz neesmu vēlējis. Tai pat laikā man nav nekādu ilūziju par to, ka nākamā, 11.Saeima būs par pašreizējo labāka. Vai tajā tiks ievēlēta kaut viena Latviešu tautas Nacionālās intereses patiesi aizstāvoša partija? Es paredzu, ka ne tikai netiks ievēlēta, bet pat nepiedalīsies vēlēšanās – līdzīgi, kā tas notika pagājšgad, kad tādiem cilvēkiem kā man nebija ne kur balotēties (ko es gan darīju 8. un 9.Saeimas vēlēšanās), ne arī par ko balsot. Vismaz šobrīd, kad rakstu šīs rindas, šādas partijas Latvijā nav un nedzird, ka tāda varētu tikt vistuvākajā nākotnē dibināta! Kā vārdā tad mums tērēt vairākus miljonus latu jaunām vēlēšanām? Lai ievēlētu tādu pašu vai pat vēl sliktāku Saeimu? Tiem, kas teiks, ka sliktāka Saeima un valdība vairs nevar būt par esošo, atbildēšu – var gan būt, ja pie varas nonāks „Saskaņas centrs”. Un tas ir ļoti reāli! Par nepieciešamību iekļaut šo veidojumu valdībā runā praktiski visas šobrīd Saeimā esošās partijas, šādu ideju atbalsta Zatlerītis un viņa saimnieks Soross. Vienīgie, kas formāli pret to pagaidām iebilst, ir „VL-TB/LNNK”, taču ļoti iespējams, ka nākotnē viņi savu viedokli mainīs (viņu gļēvulība un uzskatu nenoturība taču ir vispārzināma), un pat, ja nemainīs, viņu nostāja neko būtisku ietekmēt nespēs. Ļoti iespējams arī, ka 11.Saeimā iekļūs PCTVL, ja viņus atbalstīs Osipovs ar Lindermanu, kuri krietni ir cēluši savu reitingu ar parakstu vākšanu par otro valsts valodu (krievu). Nu, tad, latvieti, ja gribi šādu Saeimu Latvijā, dodies uz referendumu un balso „PAR”. Bet, ja negribi, lai jau tā sliktā dzīve mūsu Tēvzemē kļūtu vēl sliktāka, tad ej uz balso „PRET”. Arī tad, ja tu zaudēsi sorosiešu propagandas apstulbināto jefiņu pārspēka priekšā, tu tomēr būsi parādījis, ka ir vēl Latvijā cilvēki, kas spējīgi domāt ar savu galvu un kuri neskrien pakaļ katram „Saulvedim”, ko plaši reklamē nopirktie saziņas līdzekļi!
Nedaudz pārfrāzējot deputāta V.Lāča sacīto no Saeimas tribīnes Valsts prezidenta vēlēšanu dienā, izteikšos šādi: „Mana partija vēl nav dzimusi. Kad tāda būs, stāšos tajā, balsošu par to un arī citus aicināšu to darīt!”. Bet pagaidām, rīkosimies pēc baušļa, kas būtu jāievēro visiem mediķiem „Nekaitē! Nerīkojies tā, lai tavas ārstēšanas rezultātā slimais organisms kļūst vēl slimāks!”. Diemžēl jāsecina, ka attiecībā pret mūsu tautas ārstēšanu dakteris Zatlers šo bausli ir pārkāpis! Nedarīsim tad nu mēs ar to pašu, nekaitēsim savai tautai!
REFERENDUMĀ BALSOSIM PRET 1O.SAEIMAS ATLAIŠANU !

06.07.2011. Aivars Gedroics
6. Jul 2011 @ 18:03
» Iesniegums Satversmes Tiesai
Latvijas Republikas Satversmes tiesai
Jura Alunāna iela 1,
Rīgā, LV-1010

AIVARA GEDROICA, p.k.081274-10215,
dzīv. Daugavpilī, pasta adrese a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,




S Ū D Z Ī B A

Latvijas Republikas Satversmes 92.pants visiem garantē iespēju aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tomēr praksē ne vienmēr cilvēkiem ir iespējams īstenot šīs tiesības, jo tos nereti ierobežo citu likumu normas. Pēc manām domām, viens no šādiem likumiem ir Administratīvo pārkāpumu kodekss, konkrēti, tā 286.14 pants: Apelācijas instances tiesas sprieduma spēks.
Apelācijas instances tiesas spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.(09.10.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2009.) Šī likuma norma liedz pārsūdzēt apelācijas instances lēmumu kasācijas instancē, tā nonākot zināmā pretrunā ar Administratīvā procesa likuma 325.pantu: Tiesības iesniegt kasācijas sūdzību.
Apelācijas instances tiesas spriedumu un papildspriedumu administratīvā procesa dalībnieks var pārsūdzēt kasācijas kārtībā, ja tiesa pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences robežas.
Esmu pats personīgi cietis no šīs likuma normas, jo man nav dota iespēja iesniegt kasācijas sūdzību par apelācijas tiesas spriedumu, konkrēti, 2011.gada 16.jūnija Administratīvās apgabaltiesas spriedumu lietā Nr.A42837209, kas tika ierosināta pēc manas sūdzības par Daugavpils pilsētas domes Administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmumu Nr.D29-949. Saskatu augstāk minētajā spriedumā vairākus procesuālo normu pārkāpumus, bet, sakarā ar 09.10.2008. pieņemto likuma normu, nevaru vērsties ar kasācijas sūdzību Augstākas Tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā. Tādejādi uzskatu, ka Satversmes 92.pantā minētās tiesības manā gadījumā tiek būtiski ierobežotas.
Ņemot vērā augstāk iepriekš minēto,
lūdzu Satversmes tiesu:

1. Atzīt LR APK 286.14 pantu par neatbilstošu Satversmei un lūgt LR Saeimu veikt tajā izmaiņas, lai tas nebūtu pretrunā ar Satversmes 92.pantu un Administratīvā procesa likuma 325.pantu.

2. Dot iespēju visiem cilvēkiem, kas šīs likuma normas dēļ nav varējuši izmantot savas Satversmes 92.pantā un APL 325.pantā minētās tiesības iesniegt kasācijas sūdzību par apelācijas instances lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, to izdarīt pēc LR APK 286.14 panta atcelšanas vai grozīšanas, neņemot vērā noilguma termiņu.

Pielikumā: sprieduma noraksts uz ____ lpp.



25.06.2011. Aivars Gedroics
4. Jul 2011 @ 18:46
» Sūdzība Ģenerālprokuratūrai
LATVIJAS REPUBLIKAS
ĢENERĀLPROKURATŪRAI
Kalpaka bulvārī 6, Rīgā, LV-1801
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,

iesniegums

2010.gada 4.martā notika Administratīvās rajona tiesas sēde Rēzeknē administratīvā procesa Nr.A42837209 ietvaros, kas tika ierosināts sakarā ar manu sūdzību par Daugavpils Domes Administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmumu sodīt mani ar naudas sodu 25 Ls apmērā par it kā manis izdarītu administratīvu pārkāpumu. Šo sēdi vadīja tiesnese Solvita Pujāte, un tās protokolu formēja sekretārs Kaspars Pauniņš. Protokolā, kas vēlāk man tika atsūtīts uz mājām, tika, manuprāt, apzināti pieļauta būtiska kļūda, proti, ierakstīts, ka es it kā tiesas sēdes gaitā būtu atzinies, ka esmu novietojis mašīnu uz zālāja; konkrēti, tajā tika ierakstīts: „...man bija divas iespējas – uzbraukt uz zāliena [izcēlums mans – A.G.] vai novietot automašīnu uz ceļa...” Šādi es nekad neesmu teicis. Diktofona ierakstā labi dzirdams, kā es apgalvoju: „...Redzat, tur ir iespēja, vai nu es braucu uz zāliena, kas arī ir slikti, vai nu es nobloķēju eju un vispār tad tā iela nav caurbraucama, un trešais variants ir, kad es nostājos uz šitās cementa lūkas, es no visiem ļaunumiem manā uztverē izvēlējos vismazāko, kur es uzskatu, ka es vismazāk traucēju citiem un arī apkārtējai dabai es ļaunumu nenodaru, tā es domāju”. Nepieciešamības gadījumā varu uzrādīt diktofona ierakstu prokuratūras izmeklētājam. Ar šādu rīcību, manuprāt, tiesnese S.Pujāte, izdarīja kriminālnoziegumu, kas paredzēts LKL 289.p.1.d., proti, radīja apzināti nepatiesus pierādījumus, lai panāktu manas sūdzības noraidīšanu un manis neattaisnošanu apsūdzībā par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu. Kā motīvs šādai rīcībai varētu kalpot viņas pazīšanās ar Daugavpils Domes pārstāvi Ingu Kokinu, kura kā atbildētāja piedalījās tiesas sēdē. Šo pazīšanos abas sievietes uzskatāmi demonstrēja, draudzīgi sarunājoties ienākšanas brīdī tiesas zālē, tādejādi pārkāpjot tiesnešu ētikas normas. Domāju, ka līdzvainīgs šajā lietā varēja būt arī K.Pauniņš, kurš formēja protokolu un, iespējams, ka S.Pujātes ietekmē ierakstīja protokolā to, ko es nebiju teicis. Līdz ar to, K.Pauniņš varētu tikt uzskatīts par minētā nozieguma līdzdalībnieku.
Agrāk es par šo faktu nevērsos tiesībsargājošās iestādēs, jo cerēju, ka to izdarīs Administratīvā apgabaltiesa, kurā biju vērsies ar apelācijas sūdzību un minējis tajā šajā iesniegumā iepriekš norādītos faktus. Diemžēl 16.06.2011. taisītajā Administratīvās apgabaltiesas spriedumā netika konstatētas noziedzīgas darbības no S.Pujātes un K.Pauniņa puses, tādēļ tagad es vēršos tagad Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu izvērtēt viņu rīcības atbilstību LKL 289.p.1.d., uzsākt pret viņiem kriminālprocesu pēc šī panta, kā arī atzīt mani par cietušo minētajā kriminālprocesā.

Pielikumā: 1) tiesas sēdes protokola kopija uz ___ lpp.;
2) manas apelācijas sūdzības kopija uz ___ lpp.


22.06.2011. Aivars Gedroics
4. Jul 2011 @ 18:31
» Sūdzība ECT
The Registrar
European Court of Human Rights
Council of Europe
F-67075 STRASBOURG CEDEX

EIROPAS CILVĒKTIESĪBU TIESAI
LATVIJAS REPUBLIKAS pilsoņa AIVARA GEDROICA,
personas kods: 081274-10215, dzīves vietas adrese:
Latvija, Daugavpils, Teātra iela 34-35,
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālruņi +37165428660; +37128229894,

S Ū D Z Ī B A

Esmu spiests vērsties ar sūdzību Jūsu instancē sakarā ar to, ka pret mani ir pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6.pants par tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā.
2009.gada 30.aprīlī pie mana dzīvokļa durvīm zvanīja vairāki Daugavpils pašvaldību policijas tērpos ģērbušies cilvēki, kuri lūdzu novākt manu mašīnu, kas atrodoties uz t.s. zaļās zonas. Es atbildēju, ka mašīna neatrodas uz zaļās zonas, bet gan laukuma, kas sastāv no akmens, cementa un smiltīm, uz kura neaug zāle, un atteicos pildīt policistu nelikumīgo prasību. Policisti man sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu un lika ierasties uz Daugavpils Domes Administratīvās komisijas sēdi 2009.gada 12.maijā. Kad es norādītajā laikā ierados uz šo sēdi, attiecība pret mani tika izdarīti vairāki Administratīvā procesa likuma pārkāpumi, kuru būtību esmu aprakstījis sūdzībās tiesu instancēm. Sēde beidzās ar solījumu sūtīt manu lietu uz tiesu (neprecizējot, kādu), jo es kategoriski atteicos atzīt savu vainu it kā izdarītajā pārkāpumā. Nedēļu vēlāk, 2009.gada 19.maijā, saņēmu atkārtotu pavēsti ierasties uz Administratīvās komisijas sēdi 2006.gada 26.maijā. Šo aicinājumu es ignorēju, jo visu, kas man sakāms, jau biju pateicis iepriekšējā sēdē, kas notika 12.05.2009, turklāt nevēlējos kontaktēties ar cilvēkiem, kas bija ārkārtīgi nelaipni un, manā izpratnē, juridiski nekompetenti. Man aizmuguriski tika piemērots naudas sods 25 Ls apmērā, ko es pārsūdzēju Administratīvajā rajona tiesā Rēzeknē. Pretēji likumā noteiktajam, Daugavpils Domes Administratīvās komisijas amatpersona nepārsūtīja visus lietas materiālus, ka saistās ar manu tā dēvēto „administratīvo pārkāpumu”, bet tikai manu sūdzību tiesai, tā radot man likumā neparedzētus papildus izdevumus, liekot pašam tos sūtīt. Tiesai netika iesniegts 2009.gada 12.maijā notikušās Administratīvās komisijas sēdes protokols, visticamāk, tas vispār netika uzrakstīts. Tiesai tika iesniegta melīga informācija par to, kas tika runāts iepriekšminētajā datumā notikušās Administratīvās komisijas sēdes laikā. Administratīvā komisija nepamatoti piemēroja man LAPK 34.pantu par vainu pastiprinošiem apstākļiem manā nodarījumā.
2010.gada 4.martā Administratīvās rajona tiesas sēdes laikā tika noraidīts mans lūgums nopratināt lieciniekus, zemes gabala, uz kura stāvēja mana automašīna, īpašniekus, kuriem saskaņā ar Latvijas Civillikuma 1036.pantu vienīgajiem ir varas tiesības pār to. Tādejādi tika pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6.pants 3.daļas d) punkts. Tiesnese S.PUJĀTE uzskatāmi demonstrēja savu pazīšanos ar atbildētājas – Daugavpils Domes – pārstāvi I.KOKINU, draudzīgi sarunājoties savā starpā un vienlaicīgi abām ienākot tiesas zālē. Tiesas sēdes protokols tika noformēts ārkārtīgi pavirši, turklāt tajā, manuprāt, apzināti tika ierakstīta nepatiesa informācija, ka es tiesas sēdes laikā esot atzinis faktu, ka mana automašīna esot stāvējusi uz zālāja, lai gan ieraksts diktofonā ne par ko tādu neliecināja. Šādi būtībā tika izdarīts kriminālnoziegums. Gala rezultātā 2010.gada 25.martā tika pieņemts netaisnīgs lēmums mani neattaisnot, bet tikai samazināt man uzlikto sodu līdz 5 Ls. Šo lēmumu es pārsūdzēju Administratīvajā apgabaltiesā, precīzi norādot tajā visas iepriekšējās instances tiesas pieļautās nelikumības.
2011.gada 6.jūnijā, izskatot manu lietu Administratīvajā apgabaltiesā Rīgā, tika atkārtoti noraidīts mans lūgums uzaicināt uz nopratināšanu veselu rindu liecinieku, kuru teiktajam varētu būt bijusi būtiska nozīme sprieduma pasludināšanas gaitā. Vienīgo esošo liecinieci – Domes pārstāvi Ingu Kokinu, kura nepārtraukti izvairījās no manis uzdotajiem jautājumiem, sniedzot uz tiem nekonkrētas un ar jautājuma tēmu nesaistītas atbildes, tiesnesis V.Poķis neļāva nopratināt līdz galam, vairakkārt mani pārtraucot, kā man redzams no atbilstošās tiesas sēdes protokola. Līdz ar to atkal tika pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6.pants 3.daļas d) punkts. Bez tam, tika pieļauta rupja kļūda uzvārdu rakstībā, līdzīgi kā tas notika arī iepriekšējās instances tiesā (uz ko es norādīju savā sūdzībā apgabaltiesai), šoreiz tā izpaudās potenciālo liecinieci E.Buli nodēvējot par E.Poli. Tāpat tika noraidīts mans lūgums veikt zemes gabala, uz kura atradās mans automobilis, bioķīmiski-ekoloģisko ekspertīzi, lai noteiktu, kāpēc uz norādītās vietas neaug zāle – vai tas ir zemes struktūras dēļ, vai tāpēc, ka to nobraukā automašīnas.
Uzskatu, ka šie manu lūgumu noraidījumi liedza man iespēju aizstāvēt savas tiesības tiesā un noveda pie tā, ka atkārtoti tika pieņemts netaisnīgs lēmums – neattaisnot mani, bet saglabāt man uzlikto 5 Ls naudas sodu. Turklāt, tiesas sastāvu neuztrauca ne manis norādītā 2010.gada 4.marta tiesas sēdes protokola viltošana, ne arī 2009.gada 12.maija administratīvās komisijas sēdes protokola neesamība. Tās atzinumā [5.7] (skat. sprieduma 5.lpp.) rakstīts: „…zāle var neaugt [izcēlums mans – A.G.] arī tādēļ, ka zāliens visu laiku tiek bojāts, novietojot tajā automašīnas…”, par pamatojumu izmantojot nevis faktu, bet pieņēmumu, ignorējot vispārpieņemto juridisko praksi, ka jebkuras šaubas jātulko par labu tiesājamajam, nevis apsūdzētājam.
Saskaņā ar LR likumdošanu, 2011.gada 16.jūnija Administratīvās apgabaltiesas spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā pasludināšanas dienā. Līdz ar to man vairs nav iespēju aizstāvēt savas tiesības savādāk, kā vien vēršoties Eiropas Cilvēktiesību Tiesā.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
lūdzu tiesu:
1. Atzīt, ka attiecībā pret mani no Latvijas Republikas puses ir pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6.pants.
2. Uzlikt par pienākumu Latvijas Republikai novērst šī pārkāpuma rezultātā radušās sekas.
3. Izmaksāt no LR budžeta man kompensāciju par nodarīto materiālo un morālo kaitējumu 100 000 (simt tūkstošu) eiro apmērā.
Pielikumā:
1) Daugavpils Domes Administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmuma kopija uz ___ lpp.;
2) Mana sūdzības Administratīvajai rajona tiesai kopija uz ___ lpp.;
3) Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 4.marta sēdes protokola kopija uz ___lpp.;
4) Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 25.marta sprieduma kopija uz ____lpp.;
5) Manas sūdzības Administratīvajai apgabaltiesai kopija uz ___lpp.;
6) Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 6.jūnija sēdes protokola kopija uz ____ lpp.;
7) Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 16.jūnija sprieduma kopija uz ___ lpp.:
8) Piecas fotokartiņas, kas uzņemtas 2009.gada 30.aprīlī vietā, kur stāvēja mana automašīna.

25.06.2011. Aivars Gedroics
2. Jul 2011 @ 12:31
» Pateicība
Godātie Latviešu Patrioti!

Izsaku sirsnīgi pateicību visiem, kas šā gada 6.jūnijā veltīja man savu laiku un piedalījās Administratīvās apgabaltiesas sēdē, kurā lūdzu noņemt sodu par manis it kā izdarīto administratīvo pārkāpumu 2009.gada 30.aprīlī. Diemžēl tiesas kolēģija priekšsēža V.Poķa un tiesnešu I.Amonas un S.Liniņas personā uzskatīja par pareizu atstāt spēkā iepriekšējās instances spriedumu, ar kuru es tiku nepamatoti atzīts par vainīgu un sodīts ar 5 latu naudas sodu. Šo spriedumu es diemžēl vairs nevaru pārsūdzēt augstākā instancē. Ticu un ceru, ka pienāks laiks, kad netaisnajiem tiesas spriedējiem nāksies par savu rīcību atbildēt Dieva un likuma priekšā. Tomēr arī patlaban netaisos padoties un mest plinti krūmos. Jau vistuvākajā laikā vērsīšos Eiropas Cilvēktiesību Tiesā (ECT) ar sūdzību par pieļautajiem pārkāpumiem manas līdzšinējās tiesāšanās gaitā, kas ir pretrunā ar Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6.pantu. Tāpat vērsīšos arī Satversmes tiesā ar lūgumu atcelt likuma normu, kas man neļāva pārsūdzēt spriedumu kasācijas kārtībā Augstākās Tiesas Senātā! Visbeidzot, vērsīšos Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi un tās palīgu, kuri viltoja manis teikto 2010.gada 4.martā notikušajā Administratīvās rajona tiesas sēdē Rēzeknē. Vārdu sakot, cīņa nebeidzas, tā joprojām turpinās! Būšu priecīgs arī turpmāk saņemt no Jums morālu un fizisku atbalstu!
BEZ CĪŅAS NAV UZVARAS !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

22.06.2011. Aivars Gedroics
22. Jun 2011 @ 17:28
Top of Page Powered by Sviesta Ciba