AIVARS GEDROICS - Komentāri

KAS TĀS TĀDAS - ŽĪDU CŪKAS ?

28.10.2005. man piezvanīja Daugavpils Drošības policijas (DP) nodaļas vadītājs E.Bula kungs un lūdza ierasties pie viņa. Kad to izdarīju, viņš man pasniedza pavēsti, kurā bija norādīts otrdien, 1.11.2005. atbraukt uz Rīgu Kr.Barona ielā 99a uz pratināšanu pie Sevišķi Svarīgu lietu (!-A.G.) izmeklētāja A.Višņevska. Kad jautāju, ko šim kungam, kas jau ir ieguvis skandalozu atpazīstamību ar Latviešu Patriotu vajāšanām, no manis vajag, E.Buls tik noplātīja rokas – nezinu, vecīt, tie jautājumi nav manā kompetencē. “Bet ceļu tev apmaksās, par to tu neuztraucies!…”, viņš beigās piebilda. Piezvanīju uz pavēstē norādīto tālruņa numuru un noskaidroju, ka modrais drošības sargs grib aprunāties par komentāriem, kas ar iniciāļiem “A.G.” parādās internetprotālā “latvians.lv”. Uzzinot šo faktu, es sākotnēji pat nopriecājos. Tiem, kas regulāri apmeklē šo portālu, ir zināms, ka pēdējā laikā tur regulāri un bieži parādās manā vārdā rakstītas stulbības, kam ar manu personu nav nekāda sakara. “Tas taču būs lieliski, ja beidzot tie kretīni, kam prātiņš aizkavējies 5.klases skolēna līmenī, tiks saukti pie atbildības!”, nodomāju, un visai labā omā norādītajā laikā ierados norādītajā adresē. Izgājis sarežģīto pārbaudes procedūru caurlaižu telpā, kuras laikā man gribēja pat likt atdot glabāšanā metāla monētas naudasmakā, satikos ar A.Višņevska kungu un iegājām abi t.s. “pārrunu istabā”. Te nu mani sagaidīja pirmais pārsteigums – ne par kādu ceļa naudas apmaksu drošībnieks negribēja ne dzirdēt. “Es jums neko nesolīju un Kriminālprocesa kodekss ceļa naudas apmaksu neparedz!”, viņš atcirta, “ja jums kaut ko solīja Bula kungs, tad prasiet naudu viņam!”. Es, savukārt, neslēpu savu sarūgtinājumu un atbildēju, ka turpmāk uz tamlīdzīgiem aicinājumiem vairs nereaģēšu, lai tad mani ved uz Rīgu roku dzelžos “melnajā Bertā”, ja vēlreiz radīsies vajadzība ar mani aprunāties, jo man kā bezdarbniekam 7 Ls ir pietiekami liela nauda, ko nevaru ar vieglu roku izmest, izdabājot katra DP inspektora iegribām. “Nu, kāpēc uzreiz tad “roku dzelžus””, Višņevska kungs iebilda, “varam taču to lietu nokārtot civilizēti”. Pēdīgi sākās mūsu saruna attiecībā uz komentāriem minētajā portālā. Izrādās, DP inspektora interesi nav izraisījušas jēlības un muļķības, ko nezināmi stulbeņi raksta manā vārdā, bet gan divi tiešām mani komentāri – viens par pazīstamā “nacistu mednieka” Vīzentāla nāvi, ko es biju komentējis vārdiem: “SUNIM SUŅA NĀVE !” un vēl kāds – vairāk nekā gadu vecs komentārs pie raksta “Drīz cilvēkus tiesās pat par domām” (adrese: http://latvians.lv/modules.php?name=zinjas&file=article&sid=564), kurā daži žīdu tautai piederīgi cilvēki izsaka neapmierinātību ar to, ka Latvijā radikāli noskaņotus Patriotus esot pārāk grūti (!!!-A.G.) notiesāt par nacionālā vai rasu naida kurināšanu, un, kas, savukārt, izsauca šādu manu reakciju komentārā: “LAI TIE ŽĪDU CŪKAS IESKRIENAS, NEKAS VIŅIEM NESANĀKS!”. Es paguvu pamanīt, ka pirmā dokumenta apakšā redzama rindiņa “Vai tā drīkst rakstīt?” un paraksts “Kārlis Streips”. “Ak, tad redz, kurš te nodarbojas ar štucīšanu!”, es noteicu, “Un kas tad ir rakstījis jums sūdzību par manu otro komentāru?”. “Tas jums nav jāzina”, inspektors atteica, “pieņemsim, ka mēs paši to ieraudzījām”. “Nu labi”, es atbildēju, “komentāri tiešām ir mani, bet kas tad tajos ir krimināls?”. Višņevska kungs atbildēja, ka komentārā par Zurofu viņš nekā noziedzīga nesaskatot, lai gan vispār par cilvēka nāvi priecāties neklājoties (skatoties kāda cilvēka! – es iebildu), bet, lūk, par “žīdu cūkām” gan nākšoties ilgāk parunāt, kā arī pierakstīt manu paskaidrojumu šai sakarā. Viņam esot kaut kāds ekspertu slēdziens, ka es ar šiem vārdiem esot domājis aizskart visu ebreju tautu. Es šādam interpretējumam kategoriski iebildu un teicu, ka draņķi, nelieši un noziedznieki ir visās rasēs un tautās (t.sk. latviešu), ko mūsu un daudzu citu tautu sarunvalodās nereti apzīmē ar jēdzienu “cūkas” un tautības apzīmējumu es pieminēju tikai kā šo personu raksturlielumu, nekādā ziņā nevēloties mest ēnu uz visu tautu kā tādu. “Tad kāpēc jūs lietojat vārdu “žīds”? Vai nezināt, ka tas šiem tautas pārstāvjiem ir aizvainojošs?”, vaicāja izmeklētājs. Es iebildu, ka tas ir aizvainojošs daļai šīs tautas pārstāvju, pārsvarā tiem, kas nelegāli apmetās uz dzīvi Latvijā padomju okupācijas laikā. Skaidroju, ka tas ir sens jūdu tautas apzīmējums, ko Latvieši lieto jau vairākus gadsimtus, ko ir lietojuši mūsu rakstniecības klasiķi (pat komunists A.Upīts!), kas bija oficiāls šīs tautas apzīmējums 1.brīvvalsts laikā, ka mums radniecīgā baltu tauta – lietuvieši – to joprojām oficiāli lieto, ka bija jau laiks sen atbrīvoties no krievvalodīgo komunistu uzspiestā vārda “ebreji”…utt., u.tjp. Sarunas biedrs it kā man piekrita, bet tad sāka iebilst – ja jau eksperti to esot atzinuši par nevēlamu, tad to labāk esot nelietot, jo vairumam ebreju tas nepatīkot (vai tad ir bijis referendums šai jautājumā, ka mēs zinām vairuma nostāju? – es atkal iebildu), ka viņi to uztverot nicinoši… Es atteicu, ka vienam otram latvietim varbūt nicinošs liekas apzīmējums “latvis”, bet plānprātiņiem man nav jāpieskaņojas. Teicu arī, ka netaisos pakļauties kaut kādiem mistiskiem ekspertiem, kuri pēc izcelsmes varbūt ir okupanti un nekā nesajēdz no latviešu valodniecības. “Bet, ja notikusi slepkavība, tad taču mēs uzticamies ballistiskajai ekspertīzei”, Višņevskis iebilda. “Tās ir pavisam dažādas lietas!”, es paskaidroju, “patronu čaulītes mēs varam izmērīt ar mikrometru un visu precīzi izskaitļot, bet šeit taču pirmām kārtām jāņem vērā emocionālais moments! Tie “eksperti” nezina, kādas somas bija manā galvā, kad es šos vārdus rakstīju!”. “Jā, tas nu gan ir tiesa!”, DP darbinieks negribīgi piekrita. Tādā garā runājāmies apmēram stundu, un es jutos apmēram kā tā padomju laiku slaucēja, kura bija nosaukusi nesmukā vārdā kolhoza govi, un, kurai nu nācās taisnoties čekā, ka ar to nav gribējusi aizskart kolhozu sistēmu kopumā – ja kāds nezin, Staļina laikos par to draudēja nokļūšana Sibīrijā. Beigās, šķiet, ka pārliecināju Višņevska kungu, ka nekāda naida pret žīdu tautu manī nav un mans nolūks nav bijis izraisīt Latviešos nepatiku pret VISIEM žīdiem. “Jums vajag labi pārdomāt, ko rakstāt komentāros. Un vārdu “žīds” tomēr labāk nelietot!”. “Es vienmēr domāju, ko rakstu”, atbildēju, “bet vārdu “žīds” nelietošu tikai tad, kad tas tiks aizliegts krimināllikumā. Jo demokrātiskā valstī, viss, kas nav aizliegts, ir atļauts, vai ne?”. “Nu, pilnīgi visu jau likumā ierakstīt nav iespējams”, Višņevskis iebilda, “bet attiecībā uz jēdzienu “žīds” – tur punktu pieliks spriedums laikraksta “DDD” lietā, ja tas atzīs, ka šis vārds ir aizvainojošs, tad būs precedents arī citām tiesas prāvām”. “Ļoti ceru, ka tā nenotiks!”, es atteicu, “bet vispār, līdz tam paies kādi gadi pieci – un šinī laika posmā daudz kas var mainīties gan mūsu valsts vadībā, gan likumdošanā”. “Jā, man jau daudzi ir draudējuši, ka mani atlaidīs no darba!”, Višņevskis pasmīnēja. “Es nedraudu, taču neizslēdzu šādu iespēju, ja par Iekšlietu ministru kļūs, piemēram, Aivars Garda”, es atbildēju. “Jā, sapņot jau nav aizliegts”, sarunas biedrs atteica. Vēl es uzzināju, ka mūsu valstī viss būtu kārtībā, ja nedarbotos tādi gaisa maitātāji kā nacboli no vienas puses, un Latviešu radikāļi, kā, piemēram, gardisti, no otras puses. Es nesāku šim cilvēkam skaidrot, ka Latvijā nestabilitāti rada pirmām kārtām nelikvidētās okupācijas sekas, jeb dekolonizācijas neveikšana, jo man šis riņķa dancis jau sāka apnikt, turklāt, diez vai Višņevskis būtu tas cilvēks, kas spētu to saprast. Beigās vēl noprasīju: “Ja Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs nodarbojas ar internetkomentāru pētīšanu, ko tad dara Mazāksvarīgu lietu izmeklētāji?”. “Mums nav stingras darba dalīšanas, katras ķeras pie tās lietas, kas tajā brīdī ir steidzamāka”, inspektors atcirta. “Manu lietu gan esat pētījuši vairāk kā gadu!” “Tas nekas, noilgums tādām lietām ir 5 gadi”, saņēmu atbildi. Manu liecību Višņevska k-gs, gods kam gods, pierakstīja diezgan precīzi, vienīgi nepiekritu pēdējam teikumam par to, ka man, A.Gedroicam, esot izskaidrota vārda “žīds” nievājošā nozīme, jo, par spīti mistisku “ekspertu” domām, es to tā neuztveru. DP inspektors laipni ļāva to pašrocīgi papildināt protokolā. Līdz ar to mūsu saruna beidzās. Uz atvadām vēlreiz noprasīju, vai tiešām man nepienākas ceļa izdevumu kompensācija. “Nu, tas būtu labas gribas žests!”, Višņevskis atteica, “ja jūs palīdzētu mums, tad mēs savukārt – jums. Lūk, vai nezināt, kas ir šis cilvēks?”. Viņš parādīja kādu komentāru “šaujiet nost tos žīdus!” ar parakstu Wolkemord. “Diemžēl, nezinu gan”, es godīgi atbildēju. “Nu, tad nekas nesanāks!”, izmeklētājs atteica. Caurlaižu telpā viņam jautāju: “Tad uz redzēšanos vai neredzēšanos?”. “Lai nu būtu – uz neredzēšanos!”, Višņevskis pasmējās, tā liekot saprast, ka laikam lietu par žīdu cūkām uz prokuratūru un tiesu tālāk nevirzīs. Vispār, kā man radās iespaids, tad īstais manis uzaicināšanas iemesls bija iepazīties ar radikāli A.Gedroicu un viņu nedaudz iebaidīt. Pēdējais, protams, neizdevās, jo savus politiskos uzskatus mainīt un pārtraukt sabiedriski aktīvi darboties netaisos. Un vispār, gribētos aicināt Latvju Patriotus, lai katrs tāds pratināšanas gadījums mūs vēl ciešāk saliedē cīņā par mūsu mērķi – Latvisku Latviešu Latviju. Bet vārdu “žīds” būtu jāsāk lietot arvien vairāk tautiešiem, arī oficiālos dokumentos. Tad vienkārši fiziski nebūs iespējams nopratināt visus, kas to dara, un drīzumā šis vārds atgūs savu pirmskara nozīmi, kad ne prātā nenāca kādam tur meklēt kaut ko šai tautai aizvainojošu. Starp citu, tas pats attiecas uz vārdu “nēģeris”, ko tagad pat daži ļoti patriotiski izdevumi nereti nevajadzīgi aizstāj ar apzīmējumu melnais vai afrikānis.

NĀCIJA PĀRI VISAM !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

5.11.2005. Aivars Gedroics,
par spīti visam – joprojām LATVIETIS