AIVARS GEDROICS - Komentāri

VAI LATVIEŠIEM IR JĀMĀCĀS KRIEVU VALODA ?
Pēdējā laikā daudzos pseidonacionālos saziņas līdzekļos (piem., Latvijas Avīzē) tiek propagandēts uzskats, ka tā dēvēto „integrācijas procesu” ļoti kavējot tas, ka daudzi latvieši joprojām aktīvi mācoties un lietojot krievu valodu. Ja viņi to nedarītu, tad krievvalodīgie ļaudis būtu spiesti mācīties latviešu valodu, jo citādāk šie nespētu ar saviem līdzcilvēkiem – latviešiem sazināties. Šī ideja nav nekas jauns, pirmais šādu „gudrību”, šķiet, jau pirms gadiem piecpadsmit bija sācis propagandēt kosmopolītiskais izdzimtenis, nožēlojamais zemcilvēks K.Streips. Acīmredzot pidaram tobrīd skauda, ka viņš kaut kādā veidā ir mazspējīgāks par tiem, kas šo valodu prot, un tādēļ centās pierunāt tautiešus nolaisties līdz viņa līmenim. Lai gan, iespējams, ka viņš jau tad pildīja kādu viņam dotu uzdevumu, kas ietilpa cionistu-masonu-pederastu režīma izstrādātā latviešu tautas iznīcības plāna ķēdē…
Patiesībā šāds risinājums, protams, neko būtisku Latvijas un Latviešu tautas dzīvē nemainītu. Izteikti krieviskajos apgabalos, ka, piemēram, Daugavpilī, kur ir krievu valodas pašpietiekamība, krievvalodīgie vienkārši pārstātu ar latviešiem kontaktēties, paši tādejādi nekādu jūtamu ļaunumu neciešot. Savukārt, tajās nedaudzajās vēl Latvijas teritorijā esošajās Latviskuma saliņās (piemēram, Rūjienā), tāpat absolūtais vairums krieviski runājošo latviešu valodu jau ir apguvuši (tas gan, protams, automātiski nenozīmē, ka viņi tādēļ ir kļuvuši Latvijai un Latviešiem lojāli). Tiesa, tajos Latvijas novados, kur latviešu un krievvalodīgo īpatsvars ir apmēram puse uz pusi, šis fakts varētu veicināt latviešu valodas apgūšanu sveštautiešu vidū. Tikai jājautā, vai mūsu tautai no tā būtu kāds labums? Kā es jau regulāri mēdzu uzsvērt – valodas apgūšana ir tikai nepieciešamais, bet ne tuvu ne pietiekamais kritērijs sveštautieša lojalitātei. Ja kāds cittautietis ir naidīgs pret Latviskumu, viņš nekļūs draudzīgāks, mūsu valodu apguvis. Drīzāk otrādi, izmantos šo savu prasmi, lai vērstos pret mūsu valsti un tautu, kā jau mēs to redzam no bēdīgi slaveno interfrontiešu Ždanokas, Plinera, Kabanova, Mirska un daudziem citiem piemēriem. Savukārt, pret mums draudzīgi noskaņotajiem nelatviešiem nav nepieciešams spaidu kārtā likt apgūt mūsu valodu – tie tāpat to jau ir izdarījuši, daudziem latviešu valoda pat ir kļuvusi teju par otro dzimto.
Taču kā ir ar latviešiem, vai tie daudz zaudē, klausīdami streipulim un līdzīgiem demagogiem, un izvēlēdamies nemācīties un neprast krievu valodu. Manuprāt, jā, un esmu gatavs arī paskaidrot, kāpēc. Pirmkārt, šie cilvēki nenoliedzami zaudē konkurētspēju darba tirgū, īpaši sfērās, kas saistītas ar cilvēku apkalpošanu. Kā zināms, darba devēji mūsu valstī nospiedošā pārsvarā ir izteikti kosmopolīti, kuriem interesē tikai un vienīgi peļņa, bet nacionālais pašlepnums viņiem ir svešs un nesaprotams jēdziens. Un peļņu šiem, savukārt, nodrošina klientu apmierinātība ar sniegtajiem pakalpojumiem, bet, lai to panāktu, ar klientu jārunā viņam saprotamā un tīkamā valodā. Tāpēc vismaz deviņos gadījumos no desmit darba devējs labāk izvēlēsies pieņemt savā uzņēmumā krievu skolu beigušu sveštautieti, kas buldurē puslīdz ciešamā latviešu valodā (kas par to, ka ar akcentu un ne vienmēr gramatiski pareizi. Tagad šādi ļaudis strādā pat Valsts televīzijā, un teju nevienu ne no varturu, ne t.s. vienkāršās tautas puses šis fakts īpaši neuztrauc), prot savu dzimto krievu un arī angļu valodu - uz pēdējās mācīšanos parasti Latvijas sveštautiešus skubināt nevajag, nekā Latviešu skolas absolventu ar perfektām valsts valodas (bet kur gan tās praksē ir vajadzīgas?), normālām angļu un tīri ciešamām zviedru vai spāņu valodas zināšanām. Šis cilvēks labi saprot, ka viņa klients parasti runās vai nu latviski, vai krieviski, retu reizi varbūt angliski, bet vācu, spāņu, zviedru…un citas tamlīdzīgas valodas nāksies likt lietā labi, ja 10-15 gados vienu reizi. Un, tā kā klientam, kā zināms, vienmēr ir taisnība, tad, domājot par viņa interesēm, latvietim, kurš slikti pārzina vai nemaz nepārzina krievu valodu, darbs apkalpojošajā sfērā praktiski nespīd, tāda nu ir tā mūsu pašreizējā Latvijas realitāte.
Otrkārt, krievu valodas zināšanas nepieciešamas, lai cīnītos ar krievvalodīgajiem bandītiem un huligāniem, un šeit es nedomāju tikai policijā un tamlīdzīgās iestādēs strādājošos ļaudis. Jebkuram latviešu puisim vai meitenei var sanākt, piemēram, braukt tramvajā, kurā šim cilvēkam aizmugurē sēdošie krievvalodīgie klusībā savā starpā apspriežas, kā pie pirmās izdevības viņu apzagt, aplaupīt, varbūt pat izvarot vai noslepkavot… Ja šis cilvēks saprot, par ko bandīti runā un ko plāno, viņš var sākt aizstāvēties – saukt palīgā, zvanīt policijai, mēģināt fiziski pretoties, sliktākā gadījumā kaut vai nākamā pieturā izlēkt no transporta līdzekļa un laisties lapās. Savukārt, krievu valodu neprotošs indivīds laimīgā neziņā var domāt, ka līdzbraucēji laikam apspriež laika apstākļus vai nesen redzēto spēlfilmu, un nekādā veidā nereaģēt uz viņam draudošajām briesmām līdz brīdim, kad diemžēl var jau izrādīties par vēlu kaut ko iesākt sevis glābšanai. Kā liecina statistika, tad apmēram divas trešdaļas cietumos sēdošo cilvēku ir nelatvieši, tātad varbūtība, ka kriminālnoziedznieks, kas uzbruks savam upurim, būs krievvalodīgais, ir visai jūtami liela. Tādēļ, lai cīnītos ar saviem ienaidniekiem, ir jāapgūst viņu valodu – šo faktu lieliski saprata vācu nacisti, kuri laikā, kad Latvija atradās viņu varā, gan paši mācījās, gan vietējiem iedzīvotājiem spieda apgūt ne vien vācu, bet arī krievu valodu, lai gan pret krieviem kā tautu viņi nejuta ne mazākās simpātijas, un daļa no viņiem krievus pat par pilnvērtīgiem cilvēkiem neuzskatīja. Lai paturam prātā šo faktu katrreiz, kad ceram ieriebt krieviski runājošajiem, negribot apgūt un prast viņu valodu, un padomājam, vai tādejādi neriebjam drīzāk gan paši sev. It īpaši tas attiecas uz Latviešu Patriotiem, kuru pienākums būtu regulāri pētīt, ko par viņiem raksta okupantu prese (lai redzētu, vai darbojas pareizā virzienā, ko vislabāk apliecina, okupantu viņiem veltītās lamas), bet kā gan to var darīt, neprotot krievu valodu?
Treškārt, ne jau visi krievi un krieviski runājošie ir mūsu tautas ienaidnieki. Lai gan relatīvi nelielā skaitā, tomēr ir starp viņiem sastopami arī mūsu draugi un atbalstītāji, turklāt, daudzi no tiem nedzīvo Latvijā, kas ir arī loģiski, jo tikai tas cilvēks var cienīt citas tautas, kurš ciena savējo, bet to vislabāk var darīt, dzīvojot savā etniskajā Dzimtenē. Piemēram, ir tāds cilvēks Boriss Stomahins, kurš par publisku līdzjūtības paušanu lielkrievu šovinistu apspiestajām tautām tagad Krievijā sēž cietumā. Dabiski, ka viņš nevar prast visu to tautu valodas (t.sk., Latviešu), kuras viņš aizstāv un atbalsta, to no viņa būtu arī neloģiski prasīt. Toties mēs varam gan uzturēt ar viņu kontaktus, ja protam viņa valodu. Nedomāju, ka mēs sevi tādejādi pazemojam, vēršoties pie sava atbalstītāja tajā valodā, kura ir viņa dzimtā un kurā viņš savukārt pauž atbalstu mums, par to izciešot no saviem tautiešiem-šovinistiem nežēlīgas represijas. Tāpat nenoliedzamu mūsu atbalstu ir pelnījis arī Krievu Katakombu baznīcas vadītājs mūks Dionīsijs, kurš tāpat jūt līdzi mūsu tautas skarbajam liktenim un saprot mūsu vēlmes un ciešanas. Lūk, šādi cilvēki krievvalodīgo vidū ir sastopami, mums tos jāprot sameklēt un uzņemt ar viņiem kontaktus, bet šim nolūkam atkal mums ir nepieciešama krievu valodas prasme.
Visbeidzot, ceturtkārt, krievu valodā ir iespiesta ievērojama pasaules garīgā mantojuma daļa – gan daiļliteratūra, gan zinātniskie darbi, gan reliģiski-filozofiskie traktāti (kaut vai tā pati Dzīvās Ētikas Mācība). Domāju, ka mēs kļūstam ievērojami garīgi bagātāki, ja spējam apgūt šīs zināšanas oriģinālvalodā, jo ne jau visu var iztulkot, turklāt tulkojums, kā pieredze rāda, parasti nav tik kvalitatīvs kā pirmavots. Bez tam, nedrīkstam aizmirst savas zemes ģeogrāfisko stāvokli, to, ka Krievija vienmēr būs mums blakus, un arī tad, kad (es ticu un ceru, ka tā kādreiz tomēr notiks!) būs panākta Latvijas dekolonizācija, mūsu valsts teritorijā arvien dzīvos pietiekami liela krieviski runājošu ļaužu grupa, kuras darbību un rīcību mēs nevarēsim pienācīgi kontrolēt, neprotot un neapgūstot viņu dzimto valodu. Lūk, šo apstākļu dēļ krievu valoda arī turpmāk ieņems vismaz otro nozīmīgākās svešvalodas lomu, ja pirmo nolemjam likumsakarīgi atdot angļu valodai, tādēļ no praktiskās lietderības viedokļa mūsu bērniem daudz loģiskāk būtu izvēlēties kā otro svešvalodu apgūt krievu, nevis vācu, spāņu, franču vai kādu citu valodu.
Nobeigumā vēlos novērst iespējamus pārpratumus – šī raksta mērķis nav aicināt latviešus vienmēr un visur demonstrēt savas krievu valodas zināšanas, sarunājoties ar sveštautiešiem krieviski, kā to regulāri saziņas līdzekļu kameru priekšā dara vairums mūsu varturu. Lai arī praktiska valodas lietošana ir nepieciešama, lai attīstītu un nezaudētu tās prasmi, atstāsim šo prieku lielākoties tam, lai kontaktētos ar tūristiem un sadarbības partneriem no Krievijas un citām NVS republikām. Ar mūsu zemē runājošajiem cittautiešiem, protams, pamatā var un vajag sarunāties valsts valodā, izņemot varbūt atsevišķus gadījumus, piemēram, sniedzot medicīnisko palīdzību nelaimēm nokļuvušam cilvēkam, kurš uztraukumā varbūt nespēj parunāt un saprast latviski, vai arī pretēji – sūtot simt mājas tālāk kādu īpaši agresīvi noskaņotu okupantu, kurš tāpat nespēj uztvert „suņu” valodā teikto. Tomēr domāju, ka vairums latviešu ļaužu piekritīs, ka mēs tikai iegūsim, ja spēsim saprast to, ko mūsu klātbūtnē runā teju puse mūsu zemes iedzīvotāju, kam dzimtā valoda ir krievu valoda. Un reizēm ir ļoti izdevīgi izlikties nesaprotam pēdējo, ļaujot mūsu klātbūtnē krievvalodīgajiem izteikt visu, kas uz sirds, paliekot naivā cerībā, ka mēs nekā no tā nebūsim sapratuši, lai gan patiesībā mēs uztversim un sapratīsim visu, ko būsim dzirdējuši. Lai atceramies R.Blaumaņa lugu Īsa pamācība mīlēšanā, kurā tās galvenajam varonim Viļņu Jānim nācās izliekties par kurlu, lai noskaidrotu, ko tad ciema jaunkundzes par šo patiesībā domā. Lūk, šādus Štirlica cienīgus gājienus arī mums, Patriotiem, ikdienā var nākties demonstrēt, taču atkal – lai to darītu, krievu valoda vismaz sarunvalodas līmenī ir jāprot!
Padomāsim par augstāk minētajiem faktiem, sūtot skolā mūsu jauno paaudzi un domājot par tās nākotni, kas nenoliedzami ietver sevī arī Latvijā lietojamo valodu apgūšanu!
PAR LATVIEŠU NĀCIJAS NĀKOTNI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

26.06.2010. Aivars Gedroics