AIVARS GEDROICS - Komentāri

Fragments no intervijas ar Viesturu Rēķi, adventistu bīskapu, 27.12.2007.:

V. Krustiņš: – Te ir tas jautājums – ja reiz cilvēks ir homoseksuāli orientēts, tad baznīca, izrādās, ir tik "nežēlīga", ka izdzen no dievnama, bet vecos laikos būtu droši vien nomētājuši ar akmeņiem. Ja arī seksuālas minoritātes cilvēks grib iet pie Dieva, vai viņam ir šīs tiesības vai jūs to liedzat?

– Neliedzam. Pie Dieva iet ir tiesības ikvienam. Bibliski skatoties, Dievs vispirms iet pie cilvēka, jo pats neviens neraujas pie Dieva. Tā ir sava veida atbilde dievišķajam, tai gara saknei. Katram ir iespēja veidot šīs attiecības. Baznīca ir sava veida ticīgo kopa, lai sajustu, cik mēs esam vienoti doktrinālajās atklāsmēs. Ja pavisam katrs pa savam sāksim traktēt Svētos Rakstus, grūti teikt, ar ko tas beigsies. Bet, ja tu esi iekšā kādā organizācijā, tad tev jādzīvo pēc pieņemtiem "kārtības ruļļiem" un likumiem. To, kā kura baznīca un cik strikti noteic piederības robežas, nevar novienādot. Dažās baznīcās pat jautā par tavām nosliecēm, bet mūsu baznīcas pieņēmums ir manis minētais – pret praksi un pret propagandu. Mēs ļaujam ikvienam cilvēkam būt mūsu vidē, pie durvīm nejautājot: vai esi laulības pārkāpējs? Vai esi homoseksuāls? Vai esi cietumā sēdējis? Tā nenotiek, dievkalpojums ir atvērts. Grēcinieks nāk pie Dieva un meklē piedošanu. Tur mēs saskatām savu uzdevumu – parādīt cilvēkam viņa iespēju. Bet teikšu pavisam godīgi – es negribu, ka maniem bērniem vai mazbērniem uzspiestu un klaji propagandētu šādu ideoloģisku "brīvā seksa" virzienu.

– Tomēr baznīckungiem laiku pa laikam pārmet "cietsirdību", ka viņi uzņemoties "sijātāju" lomu, kam tikt pie Dieva. Otra lieta, ka mūsu valstī esot "konservatīvākās un nemodernākās" baznīcas, kuras nemaz neievērojot jaunos vējus.

– Es arī nesu bīskapa amata nosaukumu. Bīskaps ir, sacīsim, baznīcas pārraugs. Tātad jau pēc definīcijas visai nepopulārs vīrs. Visi mēs esam cilvēki, turklāt grēcīgi. Droši vien arī bīskapi un mācītāji. Tomēr es domāju, ka viņi vēlas pildīt savus amata pienākumus pēc labākās sirdsapziņas. Svētie Raksti aicina bīskapu būt ļoti uzmanīgam, pārraugot savu draudzi, un mācīt tai lielās Kristus atstātās garīgās vērtības. Vienmēr klāt gan nāk cilvēciskais moments, un baznīca galu galā ir sabiedrības daļa. Reizēm varbūt arī izpaužas šī "sijāšana", kad es nespēju cilvēku atdalīt no kāda netikuma vai pārkāpuma, bet es vienalga cenšos būt lēns tiesāt un izsacīt spriedumus. Tas ne vienmēr ir vienkārši. Tu es atbildīgs par savu organizāciju. Tajā ir zināmi standarti. Tavi ļaudis var pārmest – kāpēc tu neskatījies? Kāpēc tu atļāvi? Kāpēc nebiji strikts un principiāls? Tas ir spiediens no divām pusēm, un ne vienmēr ir iespēja būt iecietīgam un visu piedodošam.

Tagad atliek izsecināt - kas ir pats V.Krustiņš?