AIVARS GEDROICS - Komentāri

UN ATKAL PAR TO, KAS NOTIEK UKRAINĀ...
Pirms 7,5 gadiem es jau biju rakstījis par to, kā redzu un saprotu notikumus Ukrainā (skat. http://klab.lv/users/aivars_666/85998.html?mode=reply). Nu ir pienācis laiks atkal pievērsties šai tēmai un izvērtēt notikumus šai zemē no Nacionālpatriotu viedokļa.
Tātad, Ukrainā šobrīd notiek tiešām īsts karš, un vismaz no moskaļu puses tas ir gana nikns un nežēlīgs. Kas noveda līdz tam, kā to izbeigt un kādas ir Ukrainas perspektīvas nākotnē – šīs lietas vēlētos iztirzāt un izanalizēt savā publikācijā.
Uzreiz pēc neatkarības pasludināšanas 1991.gada 24.augustā (starp citu, diezgan spontānas un neplānotas, atšķirībā no Baltijas valstīm), sākās Ukrainas varturu cīņa par virzienu, kurā jaundibinātajai valstij doties – uz Austrumiem vai Rietumiem. Jāatzīmē, ka par iespēju 2.Eiropas lielākajai valstij pastāvēt pašai par sevi, kas tai gan iedzīvotāju skaita, gan esošo dabas resursu dēļ būtu nesalīdzināmi vieglāk, kā mums, baltiešiem (cik gan reižu nav gadījies dzirdēt un arī lasīt gaudas: nu, ko mēs vispār varam, mēs esam tik sīki un maziņi, mazs puteklītis uz pasaules kartes!; par Ukrainu un tās iedzīvotājiem tā teikt nebūtu nekāda pamata), praktiski neviens vadošais ukraiņu politiķis nekad nav runājis. Un, lūk, rietumniecisko prezidentu Kravčuku pēc laika nomaina promaskaviskais Kučma, pēcāk ar gana lielu skandālu pie varas nāk ES fans Juščenko, taču tauta drīz vien viņā viļas, un vietā tiek ievēlēts izteikti promaskaviskais Janukovičs, ko savukārt ne bez vardarbības tauta gāž t.s. “Maidana revolūcijā” 2014.gadā. Valsts vadību pārņem uzņēmējs žīds Pjotrs Porošenko (viņa tēva uzvārds esot bijis Valcmans, ko viņš precoties nomainījis pret sievas uzvārdu Porošenko), kurš solās aktīvi aizstāvēt ukraiņu intereses un izraut tos no krievu lāča ķetnām, bet realitātē grib būt labs visiem, kā jau vairums torgašu. Un, lūk, Putins saprot, ka nu Ukraina ir kļuvusi vāja, nestabila un sašķelta, ir pienācis laiks to sākt skaldīt.
Un, akurāt kā Baltiju 1940.gadā, Krievija bez neviena šāviena pievāc sev Krimu, tajā esošais ukraiņu garnizons nav gatavs karam ne fiziski, ne morāli… Vēlāk tur tiek sarīkots fiktīvs referendums, kurā krietni virs 90% balsotāju atbalsta okupāciju… Protams, balsu skaitīšana nebija godīga, un vispār, kāds referendums var būt apstākļos, kad visu nosaka okupācijas karaspēks? Tomēr uzdrošināšos piebilst, ka arī pie godīgas balsošanas vairums Krimas iedzīvotāju būtu par pievienošanos Krievijai, jo šī pussala PSRS pastāvēšanas laikā tika briesmīgi kolonizēta un rusificēta, pamatiedzīvotāji no tās tika izstumti un izsūtīti… Un, kā paruna saka: vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro…
Vēl vairāk – Austrumukrainā parādās t.s. zaļie cilvēciņi – it kā nevienam nepiederoši bruņoti formējumi, kas acīmredzami nāk no Krievijas, bet Krievija šo faktu noliedz. Šie radījumi pilnībā pārņem varu Doņeckas un Luganskas apgabalā, pasludina autonomiju no Ukrainas, sāk karu ar Ukrainas armiju, ieņemtajos apgabalos uzstāda robežkontroles punktus… Un atkal – Ukrainas armija pretojas pavāji, Porošenko iesaistās spēlē ar Putinu, izliekoties, ka neredz, kurš sūta viņam virsū t.s. separus, nepasludina kara stāvokli ar Krieviju. Situāciju glābj t.s. “brīvprātīgo bataljoni”, kas pamatā nāk no nacionālpatriotu organizācijas “Labējais sektors”, vāji apbruņoti, bet toties augsti motivēti cīnīties. Viņi, sevi netaupot, dod smagus triecienus Putina iesūtītajiem un apbruņotajiem separiem, taču piebeigt šos draņķus līdz galam neļauj aizmuguriski noslēgtā, nodevīgā t.s. Minskas vienošanās, kura aizliedz turpināt karu pret zaļajiem un faktiski leģitimē viņu izveidoto kārtību iekarotajās teritorijās Doņeckā, Luganskā un ap tām. Nacionālpatriotus tas sadusmo, daļa no viņiem ir pat gatavi vardarbīgi gāzt Porošenko un viņa kliķi, bet beigās tomēr prevalē viedoklis, ka nav īstais laiks savstarpējiem kašķiem, jāsolidarizējas cīņā pret kopējo ienaidnieku. Un tā nu Krima un daļa Donbasa paliek okupantu rokās, Krimu oficiāli pievieno Krievijai, okupēto Donbasa teritoriju statuss paliek karājoties gaisā. Ukraina apgādā Krimu ar elektrību un ūdeni, Donbasa separiem maksā pabalstus un pensijas, par ko tie stutē bruņotās bandas, kurām ne prāta nenāk ievērot kaut kādus tur “pamierus”, savukārt Ukrainas armija konsekventi turas pie principa – iesita tev pa vienu vaigu, pagriez otru!
Normāla valsts šādā situācijā sāktu vismaz partizānu karu – iesūtītu okupētajās teritorijās diversantus, kas spridzinātu dzelzceļu, naftas un gāzes vadus, saindētu ūdeni…nu, vārdu sakot, darītu visu to pašu, ko 2.pasaules karā vāciešu ieņemtajās teritorijās darīja t.s. sarkanie partizāni. Kur nu! Netiek pat dota komanda ar artilērijas viesuļuguni iznīcināt separu patvaļīgi uzstādītos KPP. Tā vietā ukraiņi to otrā pusē noliek savu Nacionālo gvardi un vēl lielās – tie nav robežsargi, mēs de iure Doņecku neatzīstam. Ka būtībā ir sen jau atzinuši de facto, par to viņiem nospļauties. Pēc Putina pavēles tiek uzbūvēti divi tilti, kas savieno okupēto Krimu ar Krievijas cietzemi, pats fīrers divas reizes ierodas uz to svinīgo atklāšanu. Ukrainas bruņotajiem spēkiem ir ne vien tiesības, bet pat svēts pienākums okupētājvalsts nekaunīgo vadoni iznīcināt rūpīgi plānotā rakeštriecienā, lai iet gaisā ar visu jaunatklājamo tiltu, bet kurš gan dos tādu pavēli? Tā vietā top kārtējā rezolūcija, kurā Ukrainas vadība “kategoriski nosoda…”, kas valsts ienaidniekos izsauc vien nicīgu smieklu lēkmi… Tā tas turpinās apmēram 8 gadus. Žīdu Porosjonku grib nomainīt cits žīds Zeļenskis, pat vēl prokrieviskāks par priekšgājēju. Viņš sola tautai gan tikt galā ar korupciju, gan ar Putinu sarunāt, ka tas okupētās teritorijas atdod ar labu atpakaļ Ukrainai. Netrūkst naivu ļautiņu, kas notic šādam nožēlojamam populismam… Zeļenskis uzvar vēlēšanās, un visas nejēdzības joprojām turpinās. Putins, viņa kliķe un to stutētie separi redz Ukrainas vadības gļēvumu, un viņu nekaunība no tā tikai aug. Tiek izvērsts informatīvais karš pret Ukrainu, stāstīts saziņas līdzekļos, cik nežēlīgi ukraiņi izturoties pret Donbasa iedzīvotājiem, kā tos apšaudot un visādi apkarojot, lai gan nekas tāds reāli netiek darīts, kaut arī vajadzētu, jo šie paši ļaudis apzināti ir nostājušies Ukrainas valsts un pamattautas ienaidnieku pusē. Ne velti kāds gudrais ir teicis – lai zinātu, kas ir labs tavai zemei un tautai, paklausies, par ko tiekat lamāti no savu ienaidnieku puses. Un Putins pārmet ukraiņiem gan reāli neesošas diversijas, gan plānus ar spēku atgūt okupētās teritorijas (kas sen jau bija jāizdara!), gan arī darbu pie kodolarsenāla radīšanas, kas Kučmas laikā pārsteidzīgi tika atdots Krievijai, pretī solot kaut kādas mītiskas “drošības garantijas”. Būtu tiešām kaut kas tāds darīts, tad vismaz zinātu, ka pārmetumi ir pelnīti (po ģelu – kā krievi saka), bet patlaban Ukrainas varturi laikam jūtas līdzīgi kā Sarkanās armijas komandieri 20.gadsimta 30.gados, kuri lēca no biksēm laukā, lai stiprinātu PSRS ietekmi pasaulē, bet Staļins šos apsūdzēja kontrevolucionārā darbībā, spīdzināja un nošāva.
Arī Zeļenskis līdz pēdējam neticēja, ka Putins, ar kuru viņš taču uzturēja tik draudzīgas attiecības, regulāri sazvanījās, varētu uzbrukt viņa valstij un mēģināt vardarbīgi gāzt tās varu. Kaut arī daudzu valstu vadītāji (ieskaitot pat ASV prezidentu) brīdināja, ka Krievija savākusi milzīgu karaspēka daudzumu un ielenkusi Ukrainu no visām pusēm, ka karš (Krievijas uzbrukums) ir faktiski nenovēršams, turpināja pūst miglu acīs (un laikam arī pats šīm pasakām ticēja), ka nekāda kara nebūšot, ka ar Putinu visu varot draudzīgi sarunāt, un par nosodīja ārvalstu diplomātus, kas pameta Kijevu vai pat vispār evakuējās no Ukrainas. Daudzi analītiķi un politoloģi (tai skaitā Ukrainā politisko patvērumu ieguvušais no Krievijas aizbēgušais disidents, Zeļenska tautietis Boriss Stomahins) pat ieteica Ukrainas armijai preventīvi uzbrukt pirmajai, izdzenot beidzot separus no Donbasa (atceroties klasisko šaha principu – baltie sāk un vinnē!), līdzīgi kā to 1941.gada 22.jūnijā izdarīja Hitlers, apsteidzot Staļina plānoto uzbrukumu Eiropai par 1-2 nedēļām, upurējot sevi un daļu Vācijas, bet neļaujot tomēr PSRS iegūt visu Eiropu līdz Atlantijas okeānam, kā to bija iecerējis Staļins. Nē, Zeļenskis atbildēja – mēs stingri ievērojam 2014.gadā parakstīto Minskas vienošanos. Un, lūk, 2022.gada 24.februārī Putins ar šo vienošanos noslaucīja sev pakaļu, kā pamatu, protams, minot, ka ukraiņi to neesot pienācīgi pildījuši… Zeļenskis bija spiests atzīt, ka visas viņa optimistiskās prognozes nav piepildījušās, un karš tomēr ir sācies, tāpēc tautai nākas vien ņemt ieročus rokā un pretoties…
Jāsecina, ka tautas vairums (ieskaitot arī krievvalodīgos ukraiņus) tiešām cīnās varonīgi, un Krievijas armijas zaudējumi nav samērojami ar ieguvumiem, no kuriem lielākais varētu būt nestrādājošā Černobiļas AES un darbojošās Zaporožjes AES, par kurām ukraiņu bruņotie spēki neriskēja sākt cīņu, un kas faktiski bez pretošanās nonāca moskaļu rokās. Visādi citādi Putina kliķes izstrādātie plāni “buksē”, neskatoties uz barbarisko civilo objektu bumbošanu un apšaudi ar artilēriju un tankiem, tauta tomēr masveidā neizsaka vēlmi padoties, bet gan gatavojas arvien aktīvāk pretoties, vāc ieročus, paši gatavo desmitiem pudeļu ar degmaisījumu… Uzskatu, ka, neskatoties uz to, ka ES un NATO valstis Ukrainai palīdz diezgan pavāji, un jau ir kategoriski paziņojušas, ka bruņotā konfliktā ar Krieviju Ukrainas teritorijā neiesaistīsies, jo Putinam tak ir atomraķešu palaišanas podziņa, tās tautai, kaut arī ciešot smagus zaudējumus, ir reālas izredzes sakaut un patriekt no savas zemes ienaidniekus, atgūstot Donbasu, bet pie labas veiksmes varbūt pat arī Krimu, ja vien… ja nesenā vēsture neatkārtosies…
Prezītis Zeļenskis, žēlabainā balsī lūgdamies, panāca beidzot, ka Krievijas vadība ir uzsākusi t.s. “miera sarunas” ar Ukrainas pārstāvjiem. Un ar ko tās var beigties, ir apmēram zināms – vai nu Ukraina tiks pasūtīta tālu tālu (vēl tālāk, kā to ukraiņu jūrnieki mēģināja izdarīt ar krievu kuģi, lai gan diemžēl paši nonāca tā komandas gūstā), vai nu tai nāksies okupantiem atdot vismaz trešdaļu (varbūt pat pusi) tās teritorijas, ko pēc nelielas atpūtas (varbūt dažiem mēnešiem vai pāris gadiem) PaRaša atkal mēģinās paplašināt – soli pa solim, gabaliņu pa gabaliņam (kā tam fabulas nabaga kaķītim ar astes ciršanu), līdz beigās tik un tā tomēr pievāks sev visu Ukrainas teritoriju. Un daudzu tūkstošu drosmīgo ukraiņu upurētās dzīvības nu būs, klasiski runājot, “kaķim zem astes”. Latvijas sorosiskie saziņas līdzekļi sacēla lielu trobeli, kad no cietuma nesen izlaistais Lembergs (kuru Ukrainā laikam neviens nepazīst) izteica varbūtību, ka vajadzētu mēģināt ukraiņiem kaut ko sarunāt ar Putinu (kāds nelietis !!! aicina uz nodevību !!!), bet, kad Ukrainas prezidents reāli pazemojas agresorvalsts vadoņa priekšā, kurš savukārt regulāri sūta zonderkomandas ar mērķi viņu iznīcināt (pagaidām gan neveiksmīgi), tad tas esot uzslavas vērts mēģinājums panākt pamieru un glābt no iznīcības civiliedzīvotājus.
Manuprāt, sevi cienošam Ukrainas valsts vadonim būtu publiski jāpaziņo šāda nostāja: “Putins ir bandīts, nelietis un slepkava, agresors, kas grib iznīcināt ne tikai mani personīgi, bet arī manu valsti un manu tautu !!! Kamēr viņš būs dzīvs un vadīs Krieviju, nav un nevar būt nekādu “miera sarunu”! Cīnīsimies ar viņu uz dzīvību vai nāvi !!! Paskatīsimies, kam labāk veiksies – viņa komandai iznīcināt mani vai manai komandai - viņu (pat, ja Zeļenskim tādas komandas nav, padraudēt taču var tik un tā) !!!”. Zeļenskim ļoti patīk salīdzināt Putinu ar Hitleru, nu tad lai viņš atceras, ko angļi izdarīja 1940.gadā ar Hitlera vietnieku Hesu, kurš nolaidās ar izpletni Anglijas teritorijā, lai fīrera vārdā uzsāktu ar Čērčilu “miera sarunas”. Atbilde bija skaidra: “… miers būs tad, kad Hitlers būs beigts un Vācija bez ierunām kapitulējusi. Bet tu, miera sūtni, marš uz gūstekņu nometni līdz tam laikam!”. Vēl nebūtu slikti atcerēties arī vēstuli, ko viduslaikos Zaporožjes kazaki (tagadējo ukraiņu senči) rakstīja turku sultānam, atbildot uz viņa aicinājumu “mīļā miera labad bez ierunām padoties viņa karaspēkam!”. Daudzo augstajai amatpersonai adresēto lamuvārdu starpā bija arī tāds apgalvojums: “…mēs nebaidāmies no tava karaspēka, draņķi, gan uz zemes, gan ūdenī (tagad teiktu – arī gaisā) sitīsim to no visa spēka, kamēr pilnībā nelikvidēsim! Pat mūsu cūkas tu neganīsi (musulmanim sevišķi pazemojošs darbs!), kur nu vēl pār mūsu zemi un tautu tu valdīsi!”. Lūk, tā būtu jārunā ar Putinu, Lavrovu un citiem tagadējās Krievijas vadoņiem (ja vispār to darīt, protams!). Bet Zeļenskis kā īsts traģisko lomu aktieris tik slauka asariņas ekrāna priekšā un laikam tiešām cer, ka tas Ukrainas tautai ko varēs līdzēt…
Ir jau tāds teiciens, ka uz pārceltuves zirgus nemaina, bet domāju - kā tikai militārais stāvoklis Ukrainā nostabilizēsies, Zeļenskis būtu ukraiņiem gan jānomaina ar kādu tiešām drosmīgu vīru no “Labējā sektora” (savulaik slavēju D.Jarošu, tagad neko vairs par viņu nedzird, varbūt nav vairs dzīvs?). Tādu, kurš ne tikai nezemosies Putina priekšā, bet arī neteiks, ka savulaik Harkovu kopā ar varonīgajiem krievu biedriem sekmīgi aizstāvējuši no ļaunajiem hitleriešiem, bet nu to vēl vairāk ir saārdījuši putinisti. Tādu, kurš salīdzinās patlaban badā mirstošos ukraiņu bērnus nevis ar vācu laiku (protams, arī toreiz gan jau kāds bērnelis tiešām arī nomira badā), bet ar Staļina īstenoto Golodomoru, par kuru, šķiet, vismaz šobrīd Zeļenka ir aizmirsis. Tādu, kurš neteiks, ka 9.maijs ir sveščennij prazdņik (starp citu, joprojām sarkans datums Ukrainas kalendārā), kas atnesis Ukrainai “atbrīvošanu”, bet gan sapratīs, ka tas nostiprināja jaunu moskaļu okupāciju. Pat žīds Stomahins uzskata, ka tad jau drīzāk svinams būtu 22.jūnijs, kad Vācija uzbruka PSRS. Tādu, kurš varbūt arī neuzskata Hitleru par draugu un atbrīvotāju, bet vismaz saprot, ka viņš bija sabiedrotais cīņā pret moskaļu impēriju, kas ukraiņus verdzinājusi jau gadsimtiem ilgi, bet vāci vien pāris gadus Ukrainā valdīja… un viņi nepārtraukti tiek pieminēti negatīvā nozīmē un pat zākāti. Labi, cilvēciski var saprast Zeļenski, viņš nevar piedot Holokaustu, kurā aizgāja bojā arī daudzi viņa tuvinieki, bet viņš tomēr ir Ukrainas, nevis Izraēlas prezidents… Un pirmkārt no ukraiņu tautas viedokļa būtu jāvērtē notikumi, kas norisinājušies tās teritorijā.
Kā arī tādu prezidentu, kurš atzīs, ka Bandera bija ukraiņu tautas VARONIS, kuram katram ukrainim ir pienākums līdzināties, nevis gļēvi taisnoties – ja ņe banderovec… Un visbeidzot, saucot “Slava Ukrainai !!!” būtu jāizstiepj labā roka sveicienā “no sirds uz Sauli”, kā to dara praktiski visi Īstie Nacionālisti Eiropā, jā, arī Krievijā, saucot “Slava Rossiji!” (starp citu, šie ļaudis neieredz Putinu un tīko viņu nogalināt!). Un jābeidz baidīties, ka Eiropā vai kur citur kādam tas nepatiks. Starp citu, Putins apgalvo, ka Ukrainā pie varas šobrīd esot nac(ionāl)isti. Diemžēl tā nav taisnība, ja tas tā būtu, moskaļu karaspēks saņemtu vel krietni lielāku pretsparu, nekā tagad to izbaudīja. Visticamāk, ka parašņiki tad nemaz neuzdrošinātos Ukrainai uzbrukt. Taču ukraiņiem ir jātiecas, lai ar laiku tiešām tā tur arī būtu…
Kā mēs šobrīd varam palīdzēt Ukrainai? Varam, protams, doties uz turieni karot (pat mūsu varturi mums to atļauj), bet racionālāk būtu gādāt par kara un sadzīves materiālu piegādi cīnītājiem. Kā izteicies viens otrs Ukrainas kara veterāns jau no 2014.gada: “Moskaļu sitēju mums pietiek, ļaudis rindā stāv, nevar sagaidīt, kad beidzot varēs ķerties pie darba! Automātu mums trūkst un patronu tiem, lūk, kur mūsu nelaime…”. Es piekrītu Viktoram Birzem, kurš tā vietā, lai stātos Ukrainas ārzemnieku leģionā, izlēma nodarboties ar loģistiku, piegādājot labdarības akcijā savāktās Ukrainai steidzami vajadzīgās preces. Mūsu dzīvības mums noderēs vēl tepat Latvijā.
Par Ukrainas bēgļiem – ar retiem izņēmumiem tie tiešām ir nelaimīgi cilvēki, kas reāli bēg no kara šausmām, tomēr tas nenozīmē, ka mēs pēc Merkeles parauga varam lielīgi apgalvot, ka spēsim uzņemt visus, kas vien to gribēs. Mēs esam maza (ar Ukrainu salīdzinot) nabadzīga valsts, pie tam jau ar tā gana rusificētu nacionālo sastāvu. Būtu jānosaka stingras bēgļu kvotas, tāpat kā zvēru medībām (lai nu piedod man šo salīdzinājumu!), kuras pārsniedzot, jādalās ar citām “brālīgajām” ES valstīm. Un vēl – šos cilvēkus nav jācenšas “integrēt”, tieši otrādi, jāgādā, lai viņi nezaudē saikni ar savu mītnes zemi un pie pirmās iespējas atgriežas to celt un atjaunot !!!
Tādas, lūk, ir manas pārdomas par Ukrainu un Latviju saistībā ar to, kas šobrīd notiek pasaulē !!!
SLAVA UKRAIŅIEM !!! VAROŅIEM SLAVA !!! NĀVI SLEPKAVĀM – MOSKAĻIEM !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

20.03.2022. Aivars Gedroics