Šodien čempionā bija Siņicins, tāpat kā pagājšotrdien, kad uzdzirdēju viņu dzīvē pirmo reizi. (tikai pagājšotrdien es parādīju sniegumu, ar ko lepojos)
Kad viņš aizgāja pīpēt, čalis no viņa blakusgalda teica, ka jau "dostalo slishatj golos Siņitsina" un Taņa Vasiļjeva iesmējās. Es pie sevis arī. Fakstiski viņš izteica skaļi sabiedrisko domu. Mēs ar Andreju jau nospriedām, ka viņš labi zina vēsturi un ar to prot ieinteresēt papildus auditoriju, taču ar saprašanu par praktisko daļu ir citādi.
Cik romantiski, ka atkal iedarbināts ir mans vecais, knapi dzīvais laptops, pie kurā šobrīd rakstu uz putekļiem aplipušās Agneses vecās bezvadu klaviatūras. Šo kompi pati baidos slēgt, jo nospiest ieslēgšanas pogu un patiešām ieslēgt ir dažādas lietas, tāpēc uzticu to Andrejam, tāpat kā rīsu nokāšanu, kad viņš paciņas veikli sakarina uz dakšiņas, lai notek. Jūtūbā es pārslēdzu dziesmas pa vienai, citādi klausos tikai Richard Hawley, kurš pēc pāris dienu klausīšanās kombinējumā ar visparastāko Spider solutaire two suits vairs nespiež no manis ārā asaras un jau kļūšt mazliet nospēlēts
Šodien pie čempiona iepazinos ar Dofusa Dairi. Siltās nedēļas uz brīdi ir rimušas un snūkera laikā lietus pamatīgi pakšķināja jumtu, Dairis mūs aizveda mājās ar auto kā solīja. Interesanti pieķert viņa Saldus zēna izteicienus, ar tālu dvesmu mazliet atgādināja manas tīņa gadu vasaras laukos, kad smalki mācēja izteikties tikai Visvaldis, turot bezfiltra cigaretes galu starp diviem sērkociņiem un, skatoties it kā caur pieri, un vienlaicīgi caur biezākajām brillēm, kādas esmu redzējusi, pie tam tonētām. Par spīti alkoholismam, prātu viņš asināja regulāri (ar kāršu spēlēm, šahu, grāmatu lasīšanu un tv komentēšanu), tāpat kā skaļi atraugājās. Mani bieži izbrīnīja, cik ļoti viņš spēj aizdomāties un daudzas man nezināmas lietas viņam šķitas jau sen kā pašsaprotamas.
Spaidu burbuļplēvi, Andrejs vakar saņēma savu jauno snūkera kiju. Uzspēlējām tikai šodien, jo uz vakardienu kopš Siguldas Grand Prix iznāca gulēt tikai trīs stundas un biju pārsteigta, cik labi izturēju dienu darbā. Vienreizīgais nogurums bija tikpat kā nemanāms. Un es domāju, ka esmu par vecu. Varbūt drīz arī sapratīšu, ka nevajag sevi par kaut ko sodīt un piedalīties, un ņemt pretī to, ko dzīve ieliek rokās. Piemēram, Dziesmusvētku vakarā es sevi sodīju ar domu par darbu plkst. 08.00 un devos mājup, kaut tik ļoti gribējās palikt, kad pirmo reizi apjautu, kas ir sadziedāšanās. Manai sodībai par labu piebalsoja mazliet aizkliegtā rīkle no pēdējā ģenerālmēģinājuma. Par nelaimi tramvajā uz mājām turpnājās dziedāšana un tikai dēļ konceptuālas atbalstīšanas un būdama tautastērpā, dziesdāju līdzi. Un nākamajā rītā Aigars teica, ka varu iet kaut vai 12. vai ātrāk, kā pati gribu, jo viņš tikai tad uzzināja, ka pienākas brīvdiena, savukārt es- piektdienas vakarā pēc darba laika un neko nesarunāju. Šī laikam tomēr izklausās pēc nožēlas.
Tā laiks iet, un es labāk iešu gulēt, tik daudz ko es neesmu uzrakstījusi pa vairākiem gadiem, bet varu vēl paspēt :) Ar labu nakti.
Kad viņš aizgāja pīpēt, čalis no viņa blakusgalda teica, ka jau "dostalo slishatj golos Siņitsina" un Taņa Vasiļjeva iesmējās. Es pie sevis arī. Fakstiski viņš izteica skaļi sabiedrisko domu. Mēs ar Andreju jau nospriedām, ka viņš labi zina vēsturi un ar to prot ieinteresēt papildus auditoriju, taču ar saprašanu par praktisko daļu ir citādi.
Cik romantiski, ka atkal iedarbināts ir mans vecais, knapi dzīvais laptops, pie kurā šobrīd rakstu uz putekļiem aplipušās Agneses vecās bezvadu klaviatūras. Šo kompi pati baidos slēgt, jo nospiest ieslēgšanas pogu un patiešām ieslēgt ir dažādas lietas, tāpēc uzticu to Andrejam, tāpat kā rīsu nokāšanu, kad viņš paciņas veikli sakarina uz dakšiņas, lai notek. Jūtūbā es pārslēdzu dziesmas pa vienai, citādi klausos tikai Richard Hawley, kurš pēc pāris dienu klausīšanās kombinējumā ar visparastāko Spider solutaire two suits vairs nespiež no manis ārā asaras un jau kļūšt mazliet nospēlēts
Šodien pie čempiona iepazinos ar Dofusa Dairi. Siltās nedēļas uz brīdi ir rimušas un snūkera laikā lietus pamatīgi pakšķināja jumtu, Dairis mūs aizveda mājās ar auto kā solīja. Interesanti pieķert viņa Saldus zēna izteicienus, ar tālu dvesmu mazliet atgādināja manas tīņa gadu vasaras laukos, kad smalki mācēja izteikties tikai Visvaldis, turot bezfiltra cigaretes galu starp diviem sērkociņiem un, skatoties it kā caur pieri, un vienlaicīgi caur biezākajām brillēm, kādas esmu redzējusi, pie tam tonētām. Par spīti alkoholismam, prātu viņš asināja regulāri (ar kāršu spēlēm, šahu, grāmatu lasīšanu un tv komentēšanu), tāpat kā skaļi atraugājās. Mani bieži izbrīnīja, cik ļoti viņš spēj aizdomāties un daudzas man nezināmas lietas viņam šķitas jau sen kā pašsaprotamas.
Spaidu burbuļplēvi, Andrejs vakar saņēma savu jauno snūkera kiju. Uzspēlējām tikai šodien, jo uz vakardienu kopš Siguldas Grand Prix iznāca gulēt tikai trīs stundas un biju pārsteigta, cik labi izturēju dienu darbā. Vienreizīgais nogurums bija tikpat kā nemanāms. Un es domāju, ka esmu par vecu. Varbūt drīz arī sapratīšu, ka nevajag sevi par kaut ko sodīt un piedalīties, un ņemt pretī to, ko dzīve ieliek rokās. Piemēram, Dziesmusvētku vakarā es sevi sodīju ar domu par darbu plkst. 08.00 un devos mājup, kaut tik ļoti gribējās palikt, kad pirmo reizi apjautu, kas ir sadziedāšanās. Manai sodībai par labu piebalsoja mazliet aizkliegtā rīkle no pēdējā ģenerālmēģinājuma. Par nelaimi tramvajā uz mājām turpnājās dziedāšana un tikai dēļ konceptuālas atbalstīšanas un būdama tautastērpā, dziesdāju līdzi. Un nākamajā rītā Aigars teica, ka varu iet kaut vai 12. vai ātrāk, kā pati gribu, jo viņš tikai tad uzzināja, ka pienākas brīvdiena, savukārt es- piektdienas vakarā pēc darba laika un neko nesarunāju. Šī laikam tomēr izklausās pēc nožēlas.
Tā laiks iet, un es labāk iešu gulēt, tik daudz ko es neesmu uzrakstījusi pa vairākiem gadiem, bet varu vēl paspēt :) Ar labu nakti.
