| Pateicības pilna sirds |
14. Nov 2008|10:25 |
Es nezināju, ka tā kādreiz būs. Kad ir tik smagi kā šonedēļ, man ir arī vislielākā pateicība par visu labo, kas tomēr blakus gūzmai šausmu notiek.
Man vecmāmiņa ieguļas gultā, kas nozīmē vai nu viņas sūtīšanu uz aprūpes namu, vai arī mājās tiks lauzti šķēpi par to, vai mammas mamma ir cienīga dzīvot zem mana tēva jumta. Mamma gaida arī manu iejaukšanos, bet es varu tikai uzklausīt.
Viens radinieks ir ticis līdz kārtīgam C hepatītam, ka pat komā nokļuvis.
Darbā visu laiku saņemu jaunus mission impossible, ja ņem vērā time frame. Es gruzos un satraucos, atslābstu tikai tad, ja kāds manu darbu ir atzinis par labu.
Nauda paliek mazāk un mazāk, un ir zināms, ka uzņēmuma menedžmenta vēl apgraizīs algas - tas ir arī man.
Bet es nevaru izstāstīt, cik pateicīga Dievam es esmu par dažiem sīkumiem, kā, piemēram, ka tajā dzīvoklī, kur uzturējos Brēmenē, bija labs interneta pieslēgums un tās 6 stundas es varēju strādāt bez aizķeršanās. Tāpat arī esmu pateicīga, ka Ryanairs vakar ielidoja Rīgā nevis veica ārkārtes nosēšanos Helsinkos - tā nav fantāzija, pieredze (kaut arī ne personīgā) to rāda un es biju laikā darbā.
Man mājās ir silti un ir vēl daudz pārtikas. Man ir drēbes, kuras vēl izskatās labi, un nav jādomā, kur dabūt naudu jaunu iegādei. Nu jā - pie viena es atskārtu, ka shoe shoppings ir beidzies vismaz līdz pavasarim. Vairāk brīvas naudas kurpēm nebūs.
Jūs visticamāk mani nesaprotat, bet tas nekas. Kā jau teicu, man ir pateicības pilna sirds un varbūt tā pateicība nāk tāpēc, ka zinu, kā ir bez tā visa.
Esiet svētīti. |
|