| Kāds prieks |
20. Mar 2005|12:56 |
Šodien no rīta biju nolēmusi dienu sākt, apmeklējot katoļu dievkalpojumu. Bet no rīta pamostoties, sapratu, ka baigās iesnas, nekur iet negribās un vēl - katoļu baznīcā es arī nevarētu saņemt Svēto Vakarēdienu. Tad jau samierinājos ar domu, ka - ja nu man nebūs temperatūra, tad labākajā gadījumā aiziešu līdz Doma baznīcai, kur ir man visdraudzīgākie dievkalpojumi, jo tie sākas 12.00 (svētdienās).
Bet - ap deviņiem mani pārņēma tāda vēlme aiziet tieši uz savas draudzes dievkalpojumu, ka kājas pašas mani aiznesa līdz baznīcai. Sajūta tāda - tur laikam ir kaut kas tieši priekš manis - kaut kas mani sagaida.
Nekā ārkārtēja nebija (ja neskaita, ka Baznīca bija ļaužu pārpildīta un man ierodoties vairs nebija neviena dziesmu grāmata), bet bija ļoti jauks sprediķis (vismaz viena daļa mani īpaši uzrunāja) - doma par pateicību Kristum par tām ciešanām, ko viņš ir piedzīvojis, un tad arī manas ciešanas vairs neliekas ārkārtējas - jo man ir atlicis tikai tas, ko varu panest pati. Tā nu es arī sāku šo Kluso nedēļu - ar pateicību par Kristus ciešanām, kuru dēļ man ir iespēja iegūt mūžīgo dzīvību.
Šī vēl ir ciešanu nedēļa, bet mani jau ir pārņēmis prieks - prieks par glābšanu! |
|