| Svētdienas domas |
28. Aug 2005|17:41 |
Šodien atkal vēroju cilvēkus.
Dievkalpojumā bija interesanti sēdēt blakus vienam pensionētam pārim, kuri ne pārāk labi dzird un tad sprediķa laikā cenšas sačukstēties. Tad vēl bērni bija ļoti nemierīgi šajā dievkalpojumā. Un tad bija grupa cilvēku, kuri šo bērnu ālēšanos ļoti ņēma pie sirds - burtiski un pārnestā nozīmē.
Nezinu kāpēc, bet pēdējā laikā dievkalpojumā es izdomāju, ka varētu iet ātrāk prom - uzreiz pēc sprediķa un nepalikt uz svēto vakarēdienu. Prātā ir visādi 117 iemesli, kāpēc man vajadzētu iet ātrāk prom, lai gan svētais vakarēdiens ir vienīgā lieta dievkalpojumā, kuru nevaru piedzīvot citur. Dīvaini. Vai tā būtu kāda garīgā cīņa, kurā kāds grib, lai es zaudēju? Varbūt. Nu katrā ziņā šodien tos 117 iemeslus atliku un paliku līdz beigām, kā pienākas.
Tad vēl šodien redzēju, kā cilvēki draudzē atrod viens otru. Viņi jau gadiem ir pazīstami, bet tikai tagad viņi ir ieraudzījuši viens otru un veidojas jauni pāri, ģimenes. Tas priecē. Viņi droši vien nodomāja, ka es ļoti nepieklājīgi blenžu uz viņiem, bet es tikai priecājos. Patiesi. |
|