|
9. Maijs 2008|08:48 |
Lasu par krievu piedzīvojumiem Igaunijā, kur principiāli neviens nerunā "aizmirsto" krievu valodu. Pati arī to esmu piedzīvojusi, ka tantuks kioskā nepārdod tramvaja biļeti, ja jautāju krieviski. Un domāju, ko tie igauņi ir ar šādu attieksmi panākuši. Es tikai zinu, ka Igaunijas krievu jaunieši darba tirgū ir pieprasītāki, jo tie brīvi runā gan igauņu, gan krievu valodā. Tas gan nozīmīgi ir apkalpojošā sfērā.
Kamēr Latvijā es visu laiku sastopos ar sava vecuma jauniešiem un jaunākiem, kuri man mēģina pārdot reklāmas laukumus un citu šitu, bet viņi latviski runā drausmīgi, ka saprast neko nevar, vai arī vienkārši nesaprot. Pases gan es nevienam neesmu pārbaudījusi, un var jau būt, ka mani varoņi ir pirms 2 gadiem no Baltkrievijas vai Ukrainas atbraukuši. Tomēr draugu lokā ir arī krievu jaunieši, kuri latviski runā un raksta pareizāk par mani.
Pirms aizbraukšanas uz Maroku mani sadusmoja BTA darbiniece - tante uz gadiem 55. Man vajadzēja ceļojumu apdrošināšanu, bet tante pusi, ko es viņai saku, nesaprata. Centās runāt latviski, bet tas bija šausmīgi. Un es steidzos un tā skaidrošana vienu, otru un vēl trešo reizi mani kavēja ļoti. Gribējās pajautāt, kurš valsts valodas līmenis viņai ir, bet nu jau vairs nezinu, vai tas attiecas uz visiem pārdevējiem.
Ai, viss ir attieksmē - nevienam nevari iemācīt mīlēt valodu vai valsti. Tas ir jāizvēlas pašam. Un laikam jau nav pat jāmīl, vienkārši jāciena. Un šeit antiņi un auseklīši var teikt - ja jau paši latvieši neciena savu valodu, tad jau to nevar sagaidīt no citiem. Un sava taisnība arī viņiem ir. |
|