|
18. Aug 2005|22:42 |
Btw, tajās reizēs, kad sanāk braukt ar sabiedrisko transportu, man arī rodas aizdomas, ka pārapdzīvotība varētu būt problēma.
Labi, neņem par pilnu, es te muļķi laižu jau kopš komenta 19:55. Savukārt, nopietni runājot par visu:
- vardarbība kā uzmanības pievēršana. Man ir aizdomas, ka, piemēram, ģimenes ietvaros tas notiek nemitīgi, protams, ne tik ekstrēmās formās. Demonstratīvais suicīds varētu būt viena no galējām formām. Māte, kas uzkliedz bērniem, vai vīrs, kas uzkliedz sievai, jo normālā balsī teikto otra puse neņem pierē, ir otrā spektra galā. Un ko nu?
- okei, tad, kad man sabiedriskais transports nodrošinās nokļūšanu darbā nevis stundas laikā, kā šobrīd, bet 20 minūtēs, kā ar mašīnu, un kad man nevajadzēs aizsargāt savu privāto telpu no piedzērušiem/paģirainiem ļaužiem, es nopietni apsvēršu iespēju vismaz darbadienās pārsēsties uz sabiedrisko. Bet tikmēr - nu sōre, kamēr es varēšu atļauties, es braukšu ar mašīnu. Un, starp citu, esmu diezgan pārliecināts, ka Tu pie manā situācijā rīkotos līdzīgi.
Hau, esmu runājis :) |
|