| Piedošana |
21. Jan 2008|23:44 |
Biju uz filmu "Piedošana". Ar 3 medmāsām, kas kādā Maskavas hospitālī rūpējās par Čečenijas kara sakropļotajiem krievu puišiem laikā no 2000. līdz 2003. gadam. Man tad viss viens - kečups un sarkana krāsa, plastmasas apdegums un tā tālāk kā jebkurā līdzīgā filmā. Viņām tas bišķiņ īstas asinis, brūces, amputētus locekļus, kliedzienus un vaidus atsita.
Atziņas - dažreiz ir labi nebūt lieciniekam. Dažreiz nevajag cietušo iedrošināt. Dažreiz nevajag būt tik pārliecinātam par sevi. Un svešas vēstules lasīt nevajag. Dažreiz par bērnībā sastrādāto jācieš līdz mūža galam. Jo nav no kā sagaidīt piedošanu. |
|