| Bērnu pašnāvības |
12. Aug 2005|15:39 |
Šeit šorīt izlasīju par bērnu domām par pašnāvību un skumji palika. Skumjš jau ir pats fakts, bet palasot lielisko līdzpilsoņu komentārus, palika vēl skumjāk. Piemēram,
"Petra, petra@cc.lv, 12.08.2005 09:02
Pašnāvība jebkurā gadījumā ir milzīgs grēks un, manuprāt, neeksistē tādi apstākļi vai situācijas, kuru dēļ pāsnāvībai varētu būt attaisnojums."
"Madame, 12.08.2005 11:09
Dabiskā izlase. Vārguļiem nebūs izdzīvot. Vienalga pēc 10-20 gadiem dzīvos psihenē un tērēs mūsu visu nodokļus.Vajag mīlēt (savus) bērnus, slavēt vairāk, lai viņiem nerodas sajūta, ka viņi nav nevienam vajadzīgi! Un pieaugušos tāpat. Bet visus jau nevienā sabiedrībā vēl nav varējuši saglabāt. Tā ka - dabiskā izlase!"
Nu jā - it kā viss pareizi augstākredzamajos komentāros, bet ne jau tas atklāj problēmas būtību. Tā Petra nezinu, ko domāja, bet ja man kaut ko tādu pateiktu, kad mans tuvinieks ir izšķīries par pašnāvību, es nožņaugtu viņu (mēģinātu).
"Mātes māsa, 12.08.2005 09:20
Knapi deviņus gadus vecs radinieks sāka runāt par dzīves apnikumu un gala padarīšanu pēc tam, kad mamma aizbrauca uz Īriju. Skolas sociālā skolotāja (vai darbiniece, kā tur viņu sauc) izskaidroja, ka nav ko uztraukties, jo ja jau runā, tad nedarīs. Mammai pietika prāta atgriezties."
Šitas jau parāda kādu daļu no sociālekonomiskajiem procesiem, no kā tie sīči štuko par dzīves galu.
Es arī 6-8 gadu vecumā gribēju mirt. Nebija doma par pašnāvību (lai gan metodes bija zināmas), bet es izdomāju, ka gribu iet karā. (Dzirdot Afganistānas kara šausmas, likās, ka tur ir 100% iespējamība aiziet no dzīves) Tagad smaidu, to atceroties, bet štuks bija nopietns. Galvenokārt tas bija domāts, lai vecākiem parādītu - vot, es varu vienā dienā arī nebūt. |
|