| Kaut kas par vakardienu |
6. Jul 2007|22:57 |
|
Es jums nepastāstīju par vakardienu. Vakar bija grūti. Maz gulēts (vēl mazāk kā Jāņu naktī), acis no ekseļa rūtainas. Viss čakarējas. No darba aizbraucu tā, lai 18:00 paspētu uz savu dievkalpojumu. Tramvajā aizmiegu, bet nu izkāpju pareizajā pieturā, kaut gan jūtu, ka nejēgā nāk miegs un es esmu tuvu spēku izsīkumam. Ieeju baznīcā, esmu nedaudz nokavējusi sākumu. Apsēžos un saprotu, ka man ir neērti, bet es sev neko nevaru izdarīt, lai neklanītos. Un smagi nožēloju, ka atnācu. Kaut kā noturējos sprediķi klausoties - nu tas ir - krākt nesāku un horizontālu stāvokli uz baznīcas sola neieņēmu. Bet lielās lūgšanas laikā esot uz ceļiem - pasaulē viena no neērtākajām pozīcijām - es aizmigu. Nē, nesašļuku pavisam zemē, un uz "Āmen!" pamodos, bet tad viss noteikti izskatījās briesmīgi. Un tad es sapratu, ka ir jāiet prom. Nu es neko labāku izdomāt nevarēju. Un aizgāju. Pa ceļam uz tramvaju satiku vienu cibiņu. Apmainījāmies ar dažiem vārdiem. Bet sajutos baigi traki - izskatos saburzīta, rūtainām un sarkanām acīm, bet par visām varītēm gribēju sevi noprezentēt lieliski. Man liekas, ka uz to brīdi pat neloģiski runāju. Un ko pēc tam? Loģiski būtu doties uzreiz mājās gulēt. Bet Zuzanna vēl izstaigāja 2 grāmatu veikalus, 3 apģērbu veikalus un vēl Stockmann teju visus stāvus. Tad ap 21:30 ar dažiem svarīgiem pirkumiem (lietvedības grāmatu un cukurgraudu standziņām) un apziņu, ka leopardkleitiņa pat viņai labi izskatās, beidzot bija sasniegtas mājas. Kur diezgan bezpalīdzīgi tika iekrists gultā, uzlikts modinātājs un aizmirsts par apkopējas darba līgumu, cepumiem un drošības kodiem. Un tad 15 min pirms modinātāja zvana viņa laimīgi pamodās, konstatēja, ka ir siltais ūdens un atkal viena laba diena varēja sākties. Bet ziniet, kas nav godīgi? Godīgi nav tas, ka man tagad jāceļas vēl agrāk, nekā tad, kad strādāju 16 km no savām mājām. Tagad tas attālums ir 8-9 km. Bet nu - dzīve ir nežēlīga, nē, interesanta. |
|