| Muzeju nakts |
20. Maijs 2007|01:45 |
Tikai dažas lietas, kas noteikti atkal izvērsīes daudzu lieku vārdu savirknējumā.
Par labo - biju Muzeju naktī, ar draugiem.
Par savādo - pie Arsenāla kaut kādi jaunieši veidoja baigo performanci ar lielu dinozaura veidojumu, kas bija uzbūvēts uz žigulīša un tajā augstajā konstrukcijā sēdēja puiši, kas ar slīpzāģiem/ ripzāģiem (nu vienalga, kā tos sauc) taisīja dzirksteles. Un viestrādnieki (no Polijas vai Baltkrievijas, vai pavisam no citas tālienes), kas strādā stroikā "Augstceltne" - nu tur pie Zemkopības ministrijas, kur tā autostāvieta tiek pārbūvēta par banku, un tur pat vagoniņos arī dzīvo, arī bija atnākuši paskatīties Muzeju nakts pasākumus. Es ceru, ka viņiem patika. Es nezinu, vai viņi saprata tādas ubermodernas performances. Viņiem mugurā bija nedaudz netīras, bet tomēr savas, privātās drēbes, kuras viņi nākamreiz uzvilks nez kad. Varbūt braucot mājās. Varbūt algas dienā, kad ar večiem aizies uz krogu. Viņiem nav sestdienas vai svētdienas. Viņiem nav ģimenes un draugu. Viņu ģimene un draugi ir biedri un priekšnieks. Viņi nevar dzīvot mājās. Un viņi nekad nedzīvos mājās, ko paši ceļ. Es nezinu, uz cik ilgu termiņu viņi paraksta līgumu un es arī nezinu, vai viņiem ir līgumi. Es nezinu, cik ļoti viņi grib būt mājās. Cik ļoti viņi grib strādāt kaut kur māju tuvumā. Cik ļoti viņiem ir apnikuši tie pron žurnāli vai biedri, kas ir liberālāki seksuālajos uzskatos vai tie, kurus tikko darbā iekārtojis probācijas dienests. Un es nezinu, cik ļoti daudz pret to visu viņi nopelna naudu un kā viņi šo naudu izmanto savai laimei. Vai tā nauda ir tik laimīga? Tie visi ir absurdi jautājumi un domas. Es varbūt kādā milisekundē iedomājos par mūsdienu verdzību, bet tā tomēr ir viņu izvēle.
Kāds to lasot teiks, bet mūsējiem Īrijā arī nav nekāda medus maize. Droši vien. Es nezinu, jo nekad neesmu strādājusi Īrijā. Pagaidām ne, bet varbūt rudenī to izmēģināšu. Un gan jau ne piedzīvojumu meklēšanas nolūkos, bet peļņas nolūkos.
Bet ko gan es stulba sieviete, kas neatšķir zāģus, varu spriest par vīriešiem, kuri strādā stroikā un dzīvo vagoniņos.
Tomēr tas iespaids, kas palika tos vīrus redzot, ir spēcīgāks par visu skaisto, ko es šodien redzēju Foto muzejā un Andrejostā. |
|