|
13. Maijs 2007|12:58 |
Vispār baigi gribas ēst, bet kamēr neesmu aizmirsusi, jāpieraksta.
Pēc Ģimenes dienas dievkalpojuma devos uz Origo RIMI kaut ko ēdamu sagādāt. Vēl ejot piezvanīju kolēģei un noskaidroju, ka man vienīgajai nav nauda ieskaitīta. Līdz rītdienai es domāšu, ka kāda cita kontā nauda ir nonākusi. Bet tas nav svarīgi.
Viskaut ko garšīgu paņēmu brīnišķīgām ģimenes dienas pusdienām un vakariņām vienatnē un vēl domāju, ka baigā rinda - jāpaņem Diena un līdz izstāvēšanai jāizdomā, vai tur ir kaut kas interesants, ko man gribēsies izlasīt. Iestājos rindā aiz jaunēkļa, kas izskatījās, ka pagājušā naktī nav mājās nakšņojis, pēc muskuļiem varētu domāt, ka strādā fizisku darbu, varbūt celtniecībā. Vienīgais viņa pirkums bija lielais Martini Bianco. Bet arī tas nav svarīgi. Viņš centās ar mani iepazīties. Un šeit es sev glaimoju, jo visticamāk tas tomēr tā nebija un neviens ar mani iepazīties negrib. Viņš redzēja, ka es skatos Dienu un jautāja, kas tai avīzei par pielikumu, jau sākdams vilkt no skaisti ielocītās lielās avīzes ārā Sestdienu. Es pieturēju Sestdienu un teicu, ka pielikums ir Sestdiena. Ar to mūsu komunikācija beidzās. Ja es būtu bijusi kaut nedaudz laipnāka, varbūt viņš:
1. variants: jautātu, vai es negribu viņam atdot pielikumu, jo acīmredzami mani vairāk interesē lielā avīze;
2. variants: pastāstītu, ka ja es gribu tikai pielikumu, tad nevajag ņemt lielo avīzi, bet pielikumu iestūķēt somā, jo uz tā esošais svītru kods nav aktīvs;
3. variants: viņš vienkārši gribēja paskatīties, kas tajā pielikumā ir, un varbūt arī pats nopirktu avīzi.
1. un 3. variantā es liedzu viņam iespēju lasīt un garīgi bagātināties. 2. variantā - es varbūt neuzzināju ļoti svarīgu kapitālismu graujošu informāciju.
Nu labi - vispār jau man vajag ārstēties, jo tas viss ir manā galvā. |
|