Salam. Pam. 3:27-31 |
[7. Maijs 2007|23:28] |
27 Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu. 28 Nesaki savam tuvākam:"Ej un nāc, rīt es tev došu!" - jo tev taču ir, ko dot tūlīt. 29 Nelolo nekādu ļaunu nodomu pret savu tuvāku, kas uzticībā pret tevi pie tevis dzīvo. 30 Neķildojies un nerājies ne ar vienu bez jebkāda pamata, ja viņš tev nav neko pāri darījis. 31 Nesacenties ne ar vienu ļaunu cilvēku un neizraugies par savējo nevienu no viņa ceļiem!
To es visu sev. |
|
|
Comments: |
Kā mēs varam zināt, vai darot labu, mēs patiesībā nenodaram ļaunu?
Arī bez Tava jautājuma tas tāpat ir sarežģīti.
Ko mēs vispār varam zināt? Nu patiesībā es domāju, tā zināšana ir saistīta ar uzticēšanos - saprātam, loģiskai rīcībai vai Dievam.
Visi tevis pieminētie faktori var pievilt vai vienkārši nebūt. Tu vari uzticēties it kā saprātam, it kā loģikai, it kā Dievam, bet pēc tam pēkšņi nāk sapratne, ka nekā jau tur nebija, ja neskaita tavas iedomas, ka kaut kas bija.
Manā gadījumā - ja nav Dieva, tad nav arī nekā laba vai slikta.
Strupceļš. Nesaprotu šo uzstādījumu. Labi, ne Dieva vispār, bet attiecīgajā momentā tev ir licies, ka viņš ir bijis klāt lēmuma pieņemšanā, to ietekmējis, pateicis priekšā ar kaut kādām zīmēm, taču pēc tam saproti, ka ar Dievu tam nav bijis nekāda sakara. Tev ir tikai izlicies. Tiesa, maldi nav izslēgti arī šajā gadījumā. Sarežģīti. | |