| Cīņa satiksmē |
24. Apr 2007|10:01 |
Nu jau gandrīz mēnesi es sevi asociēju ar darba ļaudīm vulgaris. Līdz ar to arī jauni piedzīvojumi un novērojumi. Piemēram, sabiedriskajā transportā.
Cilvēki dodoties ārā no mājas, nobučo mīļos, un aptver, ka viss labais un gaišais paliek mājās. Ārpusē ir nežēlīga cīņa par izdzīvošanu. Jau kāpņu telpā viņi ir pietiekami agresīvi, lai nolādētu vai vienkārši nolamātu kaimiņu (vai nu atkritumu vai kaķu dēļ).
Tālāk viņi cīnās satiksmē. Par automašīnās braucošajiem būs kāds cits stāsts, lai gan visi jau tāpat zina cīņu sastrēgumos un pēcāk cīņu par stāvvietu. Tie darba ļaudis, kas savu iemeslu dēļ braukā ar sabiedrisko, cīnās jau uz trotuāra ar gausajiem pensionārien un dezorientētajiem alkoholiķiem. Tālāk cīņa notiek uz gājēju pārejām, kur gan spēku samērs parasti nav vienkāršā darba ļauža pusē. Tālāk cīņa notiek pieturā. Nedaudz arī garīgā nozīmē - lai uzveiktu sevi un lai skaļi nepateiktu, ko domā. Nu ja fiziskā cīņa ar elkoņu palīdzību ir ļāvusi ieņemt iekāroto sabiedrisko transportu, tad tas jau ir daudz, bet cīņa vēl nav galā. Cīņa par privāto zonu Rīgas sabiedriskajā transportā nenotiek, nu ja tomēr, tad ļoti reti. Transporta līdzeklī galvenās cīņas ir par sēdvietas iegūšanu un saglabāšanu, neskatoties uz grūtniecēm un pensionāriem, kuri, kā likums, brauc nelaikā. Otra galvenā cīņa ir ar konduktoru - grūstīšanās un berzēšanās, par biļetes nopirkšanu, normāla atlikuma izdošanu, biļetes uzrādīšanu un saglabāšanu. Un tad vēl cīņa par izkāpšanu, cīņa pieturā un uz trotuāra. Un tad nonākot darbā, daži turpina cīņu uz dzīvību un nāvi, daži bauda uzvaras saldmi un atslābst.
Man, starp citu, tagad jāpārvietojas ar diviem transporta līdzekļiem, lai no mājām nokļūtu darbā. Un nu pa šīm nedēļām es zinu, ka www.rigassatiksme.lv un arī pieturās redzamie transporta attiešanas laiki ir stipri aptuveni, jo ja ir sastrēgumi, tad tie saraksti vairs nav izpildāmi. |
|