| Tā aiziet tā pasaules godība ... Vēlme rakāties miskastē |
1. Mar 2005|09:25 |
Vakardiena vēl bija īpaša ar to, ka manā iepriekšējā amatā beidzot kāds sāka strādāt, tāpēc man bija lieli pārdzīvojumi: 1) vajadzēja no vecā datora izdzēst visu, kas mans; 2) vajadzēja atdot krēslu (veco, bet man vēl cits nav); 3) vajadzēja atdot atslēgu - vissmagākais.
Nu citādāk - vakar viņi taisīja ģenerālo tīrīšanu un meta ārā daudz ko, ko es nekad nemestu ārā. Varbūt tāpēc es arī apaugu ar mantu, bet tik un tā - galvenais met mapes ar saraksti par konkrētiem projektiem, par kuriem nav nekādas nojēgas pašiem, bet man jau pajautāt nevar. Kā viņi vēlāk aplauzīsies, bet tas nu tā.
Savukārt man parādījās pasaules glābēja sindroms un es biju gatava pārskatīt miskastes saturu, ja nu tur vēl kaut kas ir glābjams. Bet es galu galā nomierinājos - man ir jāprot aiziet no lietām - nav viegli - es esmu pārāk īpašnieciska - gan materiālā ziņā, kad attiecībās - mani bijušie draugi vienmēr būs mani (bijušie draugi), mans amats vienmēr būs mans (pat ja es jau daru, ko citu) u.t.t. Bet gan jau - es mācos. Novēliet man veiksmi šajā procesā. |
|