| Mana diena |
28. Jun 2005|22:38 |
Cilvēki, kas sevi traumē ar smilšpapīru vēl ir ok (ņemot vērā, ka tādu brīnumu rokās ņem tikai reizi trīs gados), bet ja katru otro nedēļu sagriežas ar papīru, tad tas jau slimīgi liekas.
Cik superīgas mācības es saņemu pēdējā laikā kā no cilvēkiem, tā no Dieva. Kaut es vienmēr atcerētos tās labākās atziņas. Bet visu gribēt nevar.
Ļoti patīkami, ka ir apkārt cilvēki, kas par mani rūpējas. Un tā pēkšņi, ar īpašu uzmanību. Ja tā nebūtu, laikam drīz sabruktu.
Esmu sajūsmā par dažiem seniem cīņu biedriem, kuri aiz labas sirds ir gatavi darboties ar mani pat logu krāsošanā. Rīt lielāko dienas daļu krāsoju logus. Priekā!
Labi, ka ar dažiem bijušajiem draugiem ir tik draudzīgas un labas attiecības, ka pat gribas izrauties no darba uz pusstundu, lai vienkārši parunātu par neko svarīgu (iepretīm tiem dažiem bijušajiem draugiem, kuri uz ielas ieraugot novēršas vai tikai negribīgi pasveicina).
Cik dabiski cilvēkam ir atslābināties pēc katras izcīnītās cīņas un nemācīties no iepriekšējām. Kā arī bailes no katras nākamās cīņas. Būu. Tagad priekšā baigais amoka skrējiens cauri jūlijam - tad gan laikam vajadzēs lielo atvaļinājumu. Derētu ko labu pasākt - kaut ko garīgi un fiziski spēcinošu. Varbūt kūrorts Turcijā? Nez vai, bet kaut ko derētu. Varbūt vienkārši jāiepērk saule pudelēs vai kādos balonos, lai vēlajam atvaļinājumam pietiktu? Kāpēc draugus, mīlestību, veselību un sauli sev vēlamā vietā un laikā nevar nopirkt (solārijs neskaitās)?
Tik daudz emociju vienā dienā, ka visu ne atcerēties, ne uzrakstīt. Un kurš gan to lasīs... |
|