| Cilvēki, cilvēki |
14. Jun 2005|20:12 |
Kā daudziem patīk uztraukties par to, ko citi par viņiem domā. Un tad sākās - izrādīšanās, uzspēlēšanas un izlikšanās utt. Vot, ja mana kolēģe jau cienījamā vecumā var izrādīties, ka lūk viņa iet ar kādu cienījama vecuma kungu rociņās sadevusies, lai parādītu, ka viņa nav viena, ka viņai vienalga, ka viņas bijušā favorīta māsa sāk strādāt ar mums kopā utt, tad man tas liekas pretīgi. Tiešām pretīgi.
Nu labi - es pati esmu liela aktrise un pašai ir līdz asinīm svarīgi citu uzskati par mani, bet man nav iekšā no ādas līst ārā, lai tikai kādam patiktu labāk vai radītu super laimīgās sievietes tēlu. Nu neesmu es super laimīga. Man ir tik daudz (par ko priecājos un esmu pateicīga), bet vēl pēc daudz vairāk es ilgojos un tiecos, domājot, strādājot un lūdzot. Un viss nāk savā laikā. Ja vēl es varētu būt godīgāka, tad drīz arī vairs aktrise nebūtu.
Priekā! |
|