| Piepildītas divas stundas |
28. Apr 2006|00:05 |
Tātad - izgāju paēst. Bija plāns aizdoties uz Olimpiju, jo arī iepirkties pie viena vajadzēja. Bet jau savā pieturā satiku bijušo klases biedreni, kas it kā mani nepazina. šito man vienmēr grūti saprast, vai cilvēki izliekas, ka mani neredz un nepazīst, vai patiesi neredz un nepazīst. Forši bija parunāties ar cilvēciņu, kurš atgriezies dzimtajā pilsētā un strādā kaut kādā tur pašvaldības iestādē. Vēl viņa nāca no izrādes, kuru arī es biju redzējusi, tāpēc varējām arī par to parunāt. Tad vēl atzīšanās, ka vidusskolas laiks esot emocionāli ļoti smags. Nu nezinu - kam gan nebija. Es vēl biju klases vecākā un nācās tos grupējumus samierināt. Visforšāk bija pēc meiteņu kautiņiem - īpaši, ja vainīgās abas ir diezgan labas draudzeņpaziņas, tikai katra no savas kliķes. Eh. Vot tad bija forši.
Un tā nu es ilgi runājos ar to meiteni un tad sapratu, ka negribas uz Olimpiju. Aizdevos uz Vecrīgu, kur savukārt atkal vienu labu draudzeni satiku, kas gribēja man parādīt bildes un paēst ar mani. Es biju iedevusi savu digiziepi uz sekretāres vecmeitu ballīti, un tur lieliskās jaunietes bija 110 kadrus iespējušas izbildēt, akumlatorus nosēdināt. Nu mīļi. Tad jau, pēc ēšanas, es atguvu dzīvības un dzīvelīguma pazīmes (arī roku trīcēšana pārgāja) un devos iepirkties uz Centrālās stacijas Rimi - un pārsteigums tāds, ka tas iestādījums strādā no 7.00 rītā. Tas, protams, ir forši tiem, kuri Rīgā ierodas tik agri.
Tad pa ceļam vēl viens atsaldētais, bet laikam ne bembists, neesmu droša, jo pa Barona ielu aizlikās ar ātrumu ~100 km/h un vēl pie sarkanās luksafora gaismas pārbrauca. Un viņam nedaudz nenoveicās, jo tieši no Dzirnavu ielas, kuru tad viņš arī šķērsoja samērā ātri, izbrauca policija. Viņa kļūda bija apstāties pie nākamā sarkanā, jo policija bija vismaz nedaudz ieinteresēta parunāties ar to kadru, kas viņam tik ļoti deg.
Un tad vēl netālu pie manām mājām vienā veikala ieejā gulēja kāds - varbūt bomzis, varbūt vienkārši piedzēries cilvēks. Baigi sabijos viņu tur ieraugot un tad domāju, vai viņš tur no laba prāta guļ, vai tomēr viņam palīdzību vajag - policijas vai ātro veidolā. Bet atkal baiļu vadīta netraucēju viņa miegu un devos mājās.
Divās stundās tik daudz spilgtu notikumu, ko gan no atstāsta nesaprast. |
|