| Rīgas turki |
[10. Dec 2011|14:26] |
Tātad, turpinu veseļoties un šodien jau liekas, ka dzīvošu kā ilgi, tā laimīgi.
Vakar pārbaudīju redzi un kā izrādās - 1 gads atpūtas no datora un TV un redze ir ļoti laba. Ņemot vērā, ka pirms tam man jau bija brilles ar it kā -0,5 dioptrijām, tad tagad vienai acij ir nullīte un otrai varbūt arī vēl drusku velk uz to -0,5, bet visi tie, kas ir staigājuši bez brillēm/ lēcām līdz pat -2,0 vai pat -3,0 dioptrijām, zina, ka nu šis jau vēl neskaitās.
Tad vakar biju pie Rīgas turkiem. Turki jau forši un jauki, bet nu dažas izmisušās latviešu meitenes un dāmas man atkal lika sakaunēties, ka mums viena nacionalitāte. Krievietes tomēr vienmēr prot sevi labāk pasniegt un pārdot. Un arī krievu žurnālisti daloties savā pieredzē par Turcijas vēstniecības uzsaukto braucienu uz dienvidaustrumu Turciju bija daudz pārliecinošāki un labāk sagatavojušies. Bet tas nu tā. Nu jā, [neapmaksāta reklāma] šodienas Sestdienā ir raksts par Gaziantepu, kurā man bija tā laime un gods nodzīvot 1 gadu. Lūk. Pati vēl neesmu izlasījusi, bet tūlīt grasos iet un nopirkt to žurnālīti.
Turku jaukās sievas lakatos bija sataisījušas arī jauku cienastu ar borekiem un sarmām, kā arī kaut kādu nepazīstamu saldo, kas bija tāda biezāka saldā zupa, bet ļoti garšīga. Par šo daļu, protams, vispriecīgākie ir furšetu vīriņi (tādi pirms- vai jau pensionēšanās vecumā, kas staigā uz visiem pieejamajiem semināriem un konferencēm, jo tur noteikti būs kafijas pauzes un/vai visādas uzkodas, dažreiz pat vīns).
Tad māsai vakar bija dzimšanas diena un mēs pat diezgan piemīlīgi to atzīmējām, bet viņas labais noskaņojums beidzās šorīt, kad mēs atkal vairs neesam mīļas un labas. Bet nekas.
Tagad jāiet dzīvē. |
|
|