| Šodien es nodzīvoju vismaz 3 dienas |
[28. Maijs 2010|23:52] |
Brokastoju ar draudzeni.
Biju darbā (kaut arī brīvdiena), lai izdarītu kaut ko tādu, ko tāpat līdz pirmdienai nevarēs lietot, un pusdienoju ar kolēģi.
Steidzos uz tikšanos Vecrīgā par savu gaišo nākotni. Ieguvu daudz būtiskas informācijas. Rīt jānobeidz projekts un jāsaorganizē visi paraksti. Parunājos ar mammu - vecmāmiņai plaušu karsonis - mamma domā, ka varētu būt pēdējais; brālēna meitiņa ieguvusi invaliditāti, jo sirgst ar neārstējamu plaušu slimību.
Aizdevos uz savu baznīcu uzlikt zīmi, ka jauniešu vakars notiks kur citur. Tur satiku jauniešus un mācītāju, kurš šodien ar moci avarējis - pašam viss kārtībā, bet nu ķivere, jaka un mocis izraisīja līdzjūtību.
Dabūju nolamu no pensionāra 20 gadus vecā VW Jetta par piebraukšanu pie servisa. Tad braukalējos pa sastrēgumiem ar busiņu, lai iepirktu jauniešu vakaram ēdamo kopā ar burvīgiem jaunēkļiem. Pārspīlēju - izrādījās par daudz ņammu.
Gatavoju ēdienu. Tad atcerējos, ka visi savāktie video pieteikumi ir pie manis mājās. Pa kaklu pa galvu no Deglava ielas sākuma braucām uz mājām. Dabūju disku un piegādāju tikai 15 min vēlāk nekā vajadzēja.
Un tālāk sekoja brīnišķīgs jauniešu vakars - pilns pateicības par aizvadīto gadu, katru jauniešu tikšanos un par šodienu, tāpat kā par mūžību. Tik vienkārši, bet patiesi un sirsnīgi. Ar piepildītu pielūgsmi.
Pēc tam bija desiņu un marshmallows cepšana un socializēšanās. Līdz odi nokaitināja.
Kārtējā diena, kad liekas, ja šodien nomirtu, nebūtu žēl - jo viss tik piepildīts. |
|
|