| We are so over with it |
[25. Maijs 2010|23:03] |
No rīta ceļoties, nekādā ziņā nevar zināt vai nojaust, kas notiks vakarā.
Viss ir tieši citādāk, daudz labāk nekā es varēju cerēt. Tas, no kā es baidījos, ir paņemts prom un laikam uz neatgriešanos. Un te parādās atkal mana viktimitāte - es jau dienas laikā sevi biju pieradinājusi pie domas, kas notiks vakarā, cik ļoti es to negribu, bet nav arī nekādas izvēles, ka tagad, kad patiesībā ir īstenojies neticami labākais scenārijs, man vienlaicīgi ir arī vilšanās.
Kāpēc mana ticība un paļaušanās ir tik maza? |
|
|