| |
[20. Apr 2010|19:09] |
Šķiet, ka ikviens tuvs cilvēks kaut reizi ir iedomājies vai skaļi man arī pateicis, ka es par daudz domāju. Un tā ir - nav tāds brīdis, kad mans prāts nebūtu nodarbināts un kad es nerisinātu savas necilās dzīvītes megaproblēmas vai nepārdomātu globālu problēmu mikrorisinājumus. Tas gan, diemžēl, nenozīmē, ka es kaut ko prātīgu jebkad izdomātu. Šodien gribēju lūgt Dievu un sapratu, ka nevaru, jo man prātā ir manas necilās dzīvītes megaproblēmas un es visu laiku atgriežos pie tām. Un tad nu kā pirmo lūgumu es izteicu, lai Dievs iztīra manu galvu un lai mans prāts vismaz uz lūgšanas laiku būtu blank. Un kaut arī es negaidīju tik ātru reakciju, bet burtiski pāris sekunžu laikā man prātā vairs nebija neviena no tām mokošajām domām un es varēju koncentrēties lūgšanai. Baigi krutā sajūta.
Savukārt pēc lūgšanas dažas no tām problēmām tika pie strukturāla risinājuma un prātā bija atkal vieta jaunām problēmām. Bet es no sirds apskaužu tos, kuri spēj nedomāt, kad izvēlas to. Kā arī tos, kuriem nav problēmas, bet tikai izaicinājumi :) |
|
|