| Dīkdienība |
[12. Jan 2010|22:36] |
Es labi saprotu, ka šī mana dīkdienība vienā jaukā brīdī beigsies. Tāpēc es cenšos to izbaudīt. Divas dienas, ja neskaita doktorus, es vispār neko prātīgu nedarīju. Gāju ārpus mājas ēst, gulēju diendusu, skatījos filmas. Ja neskaita skapja sakārtošanu, tad pat mājās neko prātīgu neizdarīju. Bišku tā kā pārmetumi sev, ka es neizmantoju tik ļoti vērtīgo laiku, bet pēc tam jau atslābstu un saprotu - dažreiz drīkst.
Rīt atkal jāceļas uz darbu, uz kuru ne ļoti gribas, bet nu - kamēr vēl maksā (un šodien atkal nošokējos, jo alga par 100 latiem lielāka nekā gaidīju), tikmēr vēl jāstrādā. Tā nu es aplaupu savu darba devēju, jo nu jau man ir grūti atrast motivāciju centībai darbā. Bet nekas - tas nav uz ilgu laiku.
Par mājsaimniecību runājot - ir tādi produkti, kurus nopērku instinktīvi - o, tas ir kaut kas labs un to noteikti vajag pagatavot. Parasti man pat nav koncepcijas, kā tieši. Bet zinu, ka vajag. Tad nopērku, atnesu mājās un tā tas produkts stāv un gaida savu kārtu. Šobrīd man tā ir ar turku zirņiem - īsti iekšā humusu sataisīt man nav, bet dikti gribas. Māsa vispār ir kaut kāds pākšaugu adikts un viņai vienalga - pupas vai zirņi - viss labs. Viņa jau kuro dienu dīc, ka dikti gribētu tos zirņus, bet man vēl koncepcija nav skaidra. Bet nekas - gan jau arī izdomāšu, kā garšīgi pagatavot tos zirņus. Vārdiski ziņošu par rezultātu.
Piektdien laikam braukšu uz kalnu - jūs nevienam nesakiet, bet es nekad neesmu bijusi uz kalna apzinīgā vecumā (slidināšanās uz plēves no Ogres augstā kalna 2002. gadā neskaitās). Un tagad vajadzētu uzmeklēt kādu sievieti manā augumā, kura būtu ar mieru aizdot kalna apģērbu (jo pirkt vienam pasākumam negrasos - a ja nu man neiepatīkas?). Ja nu te ir kāda jauka lasītāja ar 38. izmēru, kura man pietiekami uzticas un kurai pašai nevajadzēs sniega jaku un bikses šajā nedēļas nogalē, priecāšos par ziņu komentāros. :)
Kaut arī es zinu, ka man nav jābaidās no savas nāves, tomēr ziņa, ka ar savu sirdi dzīvošu ilgi un laimīgi, mani tomēr ļoti iepriecina. Man tiešām šī ir dikti laba nedēļa. :) Visu labāko novēlu arī jums. |
|
|
| Mani līkie pirksti |
[12. Jan 2010|23:43] |
Viss būtu vēl skaistāk un ideālāk, ja es necenstos būt pārgudra datoros. Jo aiz savas pārgudrības es esmu aizslaucījusi prom Windows Media Player codecus un lai dabūtu atpakaļ man te iet jau kurā stunda.
Otra lieta - kaut kad noņēmu flash atmiņām vai vispār visam, kas caur USB tiek pieslēgts Autoplay. Tā rezultātā mans dators gandrīz nekad nedraudzējas ar nevienu flash atmiņu un lai es viņu vispār atrastu, man ir jāiziet mazai ellītei cauri. Tagad atkal gūglēju, kā uzlikt Autoplay atpakaļ, cerībā, ka tā dators atkal sadraudzēsies ar ārējo cietni. Es šo visu varu, bet man liekas, ka šokolādes kūkas izcepšana tam visam blakus ir nekas. Īstenībā viss būtu vienkārši, ja nebūtu tik daudz informācijas jāizfiltrē. Ja pirmais atrastais padoms būtu tāds, kam var uzticēties un soli pa solim izpildīt. Bet tā jau nav. Gandrīz nekad. |
|
|