| Koncepta maiņa |
[13. Dec 2009|09:36] |
Es pēdējos mēnešos biju galīgi izlaidusies. Un gulēju lielajā istabā uz dīvāna, tur pat, kur televizors (nē, televizors neguļ dīvānā, tikai atrodas tajā pašā telpā, kurā ir arī dīvāns). Un tad nu es vienmēr gāju gulēt ar televizoru un šad tad arī modos ar to (ja vien man nepieteicās kādi ciemiņi, kuriem tad tika viesistabas dīvāns). Bet tas ir tik neveselīgi - kā acīm, tā garam.
To es izdomāju jau pāris dienas atpakaļ. Bet tikai pagājušajā naktī īstenoju - pārvācos atpakaļ uz guļamistabu gulēt. Un kaut arī nedaudzas stundas, bet izgulējos daudz labāk. Tur ir mani grāmatu un disku kalni, altārītis ar krustiņu, trīs ikonām (viena no tām ir burvīga Zsv ainiņas ikona), spoguļ-rakstāmgalds (orģināli tas ir tikai spoguļgalds), tur ir mans visnepieciešamākais.
Septembrī man pazuda 40 kabeļtelevīzijas kanāli, bet oktobra beigās atkal parādījās. Septembrī bišku saskumu, bet pieradu pie saviem 12 kanāliem un nebija slikti, bet diezgan sapriecājos oktobrī, kad atkal atgriezās daudzie kanāli. Bet jēga nekāda. Un vēl piezīmei - es to kabeļtelevīziju jau aprīlī atslēdzu, bet tā kā IZZI sūta tikai savus tiešā durvju marketinga cilvēkus pie manis reizi nedēļā nevis tehniķus, tad kaimiņu dēļ man tā kabeļtelevīzija vēl ir. Jūs jau to zinājāt, bet tik un tā - laime nav televizorā. :)
Svētīgu svētdienu! |
|
|
| Ferhats |
[13. Dec 2009|23:09] |
Man tikko bija neplānota tikšanās ar vienu turku no Čanakales (1,5 gadu vecāks par mani). Tik jauks. Teica, ka izskatos jaunāka par saviem gadiem. Priecājās dzirdēt, ka esmu bijusi viņa pilsētā. Un tad jau sāka stāstīt visādas lietas, ko man vajadzētu zināt, ja tajā pilsētā vismaz pusgadu būtu nodzīvojusi. Un teica "Come to Çanakkale". Eh. Tas viss iepriecināja mani.
UPD: izlasīju un nodomāju - jā, tik maz uzmanības latviešu sievietei vajag, lai viņa uz mirkli būtu laimīga. |
|
|