| |
[27. Jan 2008|12:14] |
Tādiem bezrakstura cilvēkiem labāk ir nedzīvot. Es gribu visu, neko negribu darīt, tāpēc arī nekā nav un nebūs.
Bet šodien palasīju Sestdienu un sākumā man gribās uz Laosu - kā tūristei sākumā. Bet ilgāk es nezinu, ar ko tur spētu nodarboties. Bet izziņai - man Laosa ir tāda kā idealizēta sapņu zeme, jo tur mans tētis 9 mēnešus strādāja, kad man bija 2 gadiņi. Un viņš tajā periodā rakstīja manai mammai un man vēstules - nekad vēlāk vai agrāk savā dzīvē viņš to nebija darījis. Kaut kad apzinīgā vecumā es atradu tās vēstules un tās bija pilnas ar austrumu eksotiku un darba ikdienas aprakstiem, neizsakāmām ilgām pēc mājām un ģimenes, Latvijas laika apstākļiem. No tā laika man ir saglabājies viens sudraba gredzens ar zelta smiltiņām. Lai nu kā - man gribas redzēt Mekongu, Vjentjanu, mazās viesnīciņas, ielu tirdziņus un tēva darba rezultātu.
Pēcāk izlasīju par "piedzīvojumu pedagoģijas" eksperimentu Sibīrijā, kur vācieši sūta savus bezcerīgos mazgadīgos noziedzniekus. Un tad atcerējos par kādu bijušo darba kolēģi, kura arī Latvijā rīko šādus pasākumus, tikai īstermiņā. Ja tas nenotiktu vasarā, kad man nav iespējams paņemt atvaļinājumu, es noteikti gribētu palīdzēt kā brīvprātīgais.
Lai nu kā - domāju, ka neko no šī neīstenošu tuvākajā laikā. Rakstura pietrūkst. |
|
|