| |
[30. Okt 2007|00:03] |
|
Man visvairāk varēs pārmest remdenumu. Arī pret saviem mīļajiem. Arī pret tiem, pret kuriem es izjūtu atbildību. Tomēr vieglāk ir neiejaukties. Bet, iespējams, viņiem līdzīgi kā man - tik ļoti pietrūkst, lai kāds pasaka tieši to, ko viņi jau zina. Lai kāds aizrāda un pamoralizē. Tas tik ļoti palīdz saņemties un neatteikties no tā, kas reiz bija svarīgs. Vajag tos, kas mums atgādina par mūsu ideāliem gadījumā, ja paši esam gatavi tos nodot. |
|
|
| |
[30. Okt 2007|19:26] |
Tu, mazais cilvēciņš, kurš matemātiski un kur nu vēl ekonomiski nav centies domāt kopš vidusskolas laika, ļoti uzticies grāmatvežiem, ka tie saliks pareizos cipariņus pareizajās ailītēs lielajā plānā. A izrādās, ka tādi mazie cilvēciņi ir pārāk daudz un līdz ar to arī grāmatveži tos cipariņus salikušus tā, kā labāk izskatās, bet ne pēc loģikas, jo arī viņiem laiks ierobežots. Un tad nu mazais cilvēciņš dabū pa mizu un sēž pie tiem grāmatvežu saliktajiem cipariņiem un knapi dvešs, jo tur viss ir tik nepareizi. Un tad sāk nožēlot visu - sākot ar to, ka piedzimis, un beidzot ar to, ka nav pasēdējis vienu nakti un izfiškojis skaitļus līdz galam. Nu neko - dubults darbs un visiem slikti. Un es atkal nevarēšu izgulēties. Mans organisms cenšas mani uzmest, bet pagaidām papildus devas ar C vitamīnu šo vēlmi atsit.
Bet vispār - nu ir slikti, cik slikti var būt. Un es sāku prātot, kad drīkstu kasīties par neizmaksāto komandējuma naudu, vai man tiešām ir jāgaida mēnesis. |
|
|