| |
[13. Jan 2006|00:53] |
Nē, tomēr jāieraksta. Vakar tikkos ar savu darba kolēģi no iepriekšējās darba vietas. Un man bija ļoti svarīgi radīt bossīgu iespaidu, arī tādu, ka man iet lieliski, esmu ar dzīvi apmierināta, mīlu savu darbu un vēl esmu baigi nepielaužamā. Nu tjipa runājām par darbu, jo sanāk, ka darba sfēra daudz nav mainījusies. Viņi grib ar mums sadarboties, bet man īsti tas nav vajadzīgs, jo mēs paši esam lieli, vareni un super. Bet tas nav svarīgi.
Svarīgi ir tas, ka tad, kad vēl tur strādāju, tā sieviete bija nesen kā laimīgi precējusies un gaidīja bērniņu. A tagad viņa paziņo, ka ir šķīrusies. Un tā runājoties, izrādās, ka jau 2 gadus ar vīru kopā nedzīvo un audzina meitiņu vienu. Es zinu, ka jūs nesaprotat, kāpēc es te ņemos atreferēt tādas prastas lietas, bet vakar mani tas nošokēja. Un es pat nezinu kas vairāk - tas, ka es nezināju, vai tas, ka tas ir noticis. Nu jebkurā gadījumā - žēl. Un manas pārdomas vērsās atkal precību virzienā (tīri teorētiski).
Liekas, ka ir labi, ja cilvēks ir padzīvojis, ieguvis izglītību, strādā, iemācījies sevi uzturēt, izveidojis labus sociālos tīklus un tad kaut kad pēc 25, tuvāk 30 domā, ka varbūt varētu līdzšinējās nedefinētās attiecības oficiāli noreģistrēt. Man nav nekas pret to. Bet tomēr - jo ilgāk cilvēks ir pieradis dzīvot viens pats, jo grūtāk ir pieņemt, ka tas cilvēks, kurš laiku pa laikam jau te nakšņo un kuram zobu birste te stāv, kurš darbojas manā virtuvē un aplej manus istabas augus varētu te nakšņot katru nakti, vienmēr gatavot manā virtuvē, kuram ne tikai zobu birste, bet arī zobu diegs, epilācijas/ skūšanās piederumi būs manā vannas istabas skapītī, kurš ne tikai aplies, bet arī iegādāsies jaunus un izmetīs vecos telpaugus (MANĀ MĀJĀ). Nu te es aprakstu vienu variantu - man liekas, ka otrs - kad ir jāpārvācās man uz svešu teritoriju, lai gan tur jau viss ir zināms, bet tomēr - nav mans - ir vēl trakāk. Anyway - ideja tāda - jo ilgāk Tu dzīvo viens, jo lielāka ir iespēja, ka Tu negribēsi dalīt savu "teritoriju" pavisam un ierobežot savu "brīvību". Un līdz ar to - lai būtu ilgstošāka laulība šādiem cilvēkiem ir ļoti jāvēlas palikt kopā, neskatoties uz sadzīviskajām neērtībām un vēlēšanos atgriezties stāvoklī, kad vienmēr ir izvēle palikt vienam.
Un tad es vēroju savus draugus, kuri apprecas 20 līdz 25 gadu vecumā - bez pabeigtas izglītības, bez saviem īpašumiem, bez pastāvīgām darba vietām - un priecājos, jo viņiem nav izveidojies spēcīgs pieradums būt neatkarīgiem un šausmīgi egoistiskiem. Bet arī viņiem ir ļoti jāvēlas palikt kopā, lai pēc 7 laulības gadiem viņi nenožēlotu savu jaunības izvēli un nemeklētu piedzīvojumus ārpus ģimenes.
Jūs jautāsiet - kurš gan mūsdienās vēl reģistrē savas attiecības? Kaut arī es esmu kaislīga laulības kā institūcijas aizstāve (ar vārdiem), tomēr tas nemaina lietas būtību - attiecības ir attiecības un attiecībās mums ir jārēķinās ar pārējām iesaistītajām personām. Viņu jūtām, kaprīzēm, vēlmēm, vājprātu un domāšanu. Un katru attiecību (kaut arī likumsakarīga) izbeigšanās/ nobeigšanās atstāj savu neizdzēšamu ietekmi uz augstākminētajiem lielumiem. Nu citiem vārdiem - nespēlējieties ar citu sirdīm! Sāpīgi, ziniet.
Ja jūs tik tālu izlasījāt - paldies. Tas bija nepieredzējuša cilvēka domu savārstījums, kas tiks pārdomāts un labots. |
|
|