| Dzīves atziņas, ko iegūst stopojot |
[30. Maijs 2005|09:37] |
| [ | Oma: |
| | funny | ] |
| [ | Klausos |
| | Vecrīgas ielu muzikantos aiz loga | ] |
Par šīs nedēļas nogales piedzīvojumiem stopojot varētu rakstīt daudz, bet ne man ir laika rakstīt, ne arī jums laika lasīt (mans pieļāvums). Tad nu te tā tēžveidā manas atziņas vai citu cilvēku atziņu pieraksts.
Pirmoreiz saņēmu šādu komplimentu (pat, ja tas tā nebija domāts). Šoferis gatavojoties aizsmēķēt sacīja: "Es jau redzu, ka nav vērts jums piedāvāt." Es nedaudz izbrīnījos, un tad viņš turpināja. "To, ka cilvēks nesmēķē var pateikt pēc sejas ādas krāsas". Tad nosmējos pie sevis, ka man ir skaista un veselīga sejas āda. Atkal tapa apmņemšanās nedomāt par smēķēšanas uzsākšanu vēl kādu laiku.
Baznīca ir tas pats, kas politiska partija/ mafija. (Šo atziņu vēl neatzīstu par savu, tomēr diskusija par to bija apmēram 60 min.)
"Nav jau spēļu zāļu bizness labs, bet nekas cits labāks arī jauniešiem netiek piedāvāts."
Latvija ir brīnumzeme. (Par to pārliecinos jau kopš dzimšanas, bet pēdējā laikā jo īpaši).
Haritonovs Latvijai ir izdarījis daudz vairāk laba nekā visas baznīcas kopā. (Arī šī nav mana atziņa, bet vērts padomāt).
Nevajag mainīt savus plānus, citādi nekas nesanāks. (Kaut vai par stopošanas galamērķi).
Sabilē ceļu policija stāv pie pilsētas robežas vai pie kapiem.
Ja man kādreiz stopošana beidzās ar iekāpšanu autobusā, tad tā bija pilnīga neveiksme. Šoreiz pēdējo posmu veicu autobusā un man likās, cik labi, ka tas autobuss nāca un tā forši pēdējos 40 km varēju relaksēties.
Ir galanti lauku puiši, kuri mašīnā pirms smēķēšanas man jautā, vai drīkst. Es, protams, atbildu, ka droši. Un tad viņi tā jokojoties atmet, ka jāpaprasa ir, citādi - ko darīšot, ja es noģībšu.
Talsu kalnos var būt stiprs vējš. Bet ja satiek ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) alniz , tad viss ir štokos.
Balsojošus puišus ņem retāk, jo ir negatīva pieredze - parasti zādzības.
Latvija ir maza - nostopēju savas bijušās klases audzinātājas brāli. Sākumā neatpazinu, bet kad jau runas bīdījās, tad ātri vien sapratām, kurš ir kurš.
Un atziņa pāri visām - man esot angļu akcents!!!! kad runāju latviski. Mani tas sajūsmina.
Un vēl pēdējais šoferītis noteica atvadoties: "Tad jau es jūs reiz redzēšu televīzijā." Nosmējos, ka tas būs "Policija meklē!" raidījumā. |
|
|
| Dzīves sīkumi, kas iepriecina |
[30. Maijs 2005|17:13] |
| [ | Oma: |
| | laba, laba, laba | ] |
| [ | Klausos |
| | koris, kas aiz sienas mēģina | ] |
Man atkal ir liels prieks. Šoreiz par Dieva varenajiem darbiem. Un par iepriecinājumu, ko Viņš sniedz saviem bērniem.
Stāsts tāds: man jūlijā ir jānokļūst Vācijā un vislētākais un ērtākais veids ir lidojums. Ja laicīgi rezervē biļetes, tad sanāk pavisam labi. Nu tā es pagājušo piektdien centos airBaltic mājas lapā nopirkt sev biļeti, bet beigās izrādījās, ka man pietrūkst kaut kādi 2 lati uz konkrētā konta, tāpēc man tas neizdevās. Nu tad šodien pirmā lieta, ko darbā izdarīju, bija - pārskaitīju 10 latus no viena konta uz otra. Ritīgi sadusmojos, ka tas tik ātri nenotiek un vienlaicīgi airBaltic mājas lapā čekoju, ka tikai biļetes nepaliek dārgākas. Un n-tās reizes zvanīju uz banku, lai pajautātu, kad beidzot viņi apstrādās kontu un man būs tie 10 lati pieejami. Rezultātā tikai ap 17.00 izčekoju internetbankā, ka nauda ir ienākusies un tūlīt pat steidzos pirkt biļeti. Un še ku re ku - biļete maksāja par 10 LVL lētāk nekā piektdien un šodien no rīta. Nu tā - kas gan ir 10 lati - tas ir maz, bet no rīta tā bija summa, ko pārskaitīju, jo pietrūka tikai 2 lati. Un cik viss ir relatīvs.
Paldies Dievam! Kaut es spētu vairāk uzticēties Viņam! Arī šajos sīkumos. Tikai beigās es sapratu, kas un kā. |
|
|