| Vilšanās |
[29. Apr 2005|18:12] |
| [ | Oma: |
| | apmulsusi | ] |
| [ | Klausos |
| | sirdspuksti | ] |
Pirms nedēļas sapriecājos par paaugstinājumu darbā. Šodien runāju ar priekšniecību un izrādījās, ka tas automātiski nenozīmē arī algas palielināšanos. Kaut arī likums to nosaka. Vainīgs ir mans priekštacis, kurš kā vadītājs (departamenta) bija sev paredzējis tik pat lielu (patiesībā mazu) algu, kā man (strādājot par asistenti). Un tagad būšu departamenta vadītāja ar asistentes algu - nedaudz aizvainojos. Un līdz nākamā gada budžetam tur neko nevar mainīt. Neesmu jau mantkārīga, jo ar dienu jo vairāk saprotu, ka ne jau naudā ir laime, un pēdējam kreklam nav kabatu un Debesīs tiešām manai algai latos nebūs nekāda nozīme, vienīgi cerēju, ka vadība, pieprasot atbildību par departamenta darbību, arī nodrošinās šo uzticību finansiāli.
Bet patiesībā jau tik daudzus gadus dzīvoju no Dieva žēlastības un esmu piedzīvojusi, ka Rīgā var izdzīvot ar 78 latiem uz rokas (pēc 10. tiesas nomaksas - ar 70 latiem), ka tagad jau īsti tam nav nozīmes. Gan jau Dievs gādās arī par mājokļa atrašanu un visu pārējo. Un pateicība Viņam par līdzšinējo vadību un gādību! |
|
|