| Life goes on |
9. Aug 2012|02:16 |
Uzrakstīju 4 atvainošanās vēstules. Nevaru teikt, ka baigi daudz labāk jūtos, bet tomēr no savas puses esmu centusies lietu novest līdz pieklājīgam galam.
Tagad vēl vajadzētu saņemt drosmi un diviem turku ex-kolēģiem pateikt, ka man nav iespēja viņus nākamnedēļ izmitināt pie sevis un ka lai vien pacenšās kaut ko atrast CS vai iečeko lētākos hosteļus. Varbūt jūs kāds jūtat viesmīlības potenciālu? :)
Šodien ir tā diena, kad dzīvi var izaršot tā rūgteni-saldi, apzināties, ka visām darbībām ir šādas vai tādas sekas, tāpēc jādomā piesardzīgāk, ko sēju, lai nebūtu sūdi vai asaras jāpļauj. Lūk.
Rīt uzzināšu, cik ilgi man vēl darbā būs jāpaliek - tad arī varēšu pirkt biļeti uz Dublinu un organizēt pārējo dzīvi. Būs jāizpārdod un jāatdod šmotkas, jānogādā kādas pāris lietas pie vecākiem un tad es atkal būšu brīva, ar tieši vienu mazo koferīti un vienu lielo mugursomu. Un sajūtu, ka visa pasaule man ir vaļā (es jau zinu, ka tā gluži nav).
Savā ziņā es gribētu, lai Dublinas vietā man būtu Ankara, bet pēdējais pusgads liek saprast, ka bez Dublinas būs kaut kāda nepareiza Ankara. |
|