| Līdzjūtība vs Līdzi-jušana |
18. Jun 2012|14:42 |
Pie sevis esmu novērojusi diezgan nožēlojumu līdzjūtību. Pat ja man ir kādas līdzjūtības jūtas, es tās absolūti neprotu izrādīt. Tā kā - ja nu jūs saslimstat, jums nomirst kāmītis, kaķītis, tante, opis utt. negaidiet, ka spēšu kādā jaukā veidā jūs mierināt un atbalstīt. Eto prosto ne mojo
Bet ja runa ir par līdzi jušanu - cita lieta. Kvēlāku līdzjutēju par mani jums nāksies tālu meklēt. Un te atkal ir vienalga, vai ir runa par bērna pirmo uzstāšanos bērnu dārzā, bakalaura darba aizstāvēšanu, darba interviju vai profesionāliem panākumiem vai arī zaudējumiem - es stāstīšu dedzīgi par to visiem, ko pazīstu, aicināšu uz līdzi jušanu un apkārtējie pat mani nesapratīs.
Tad nu šodien es kā maija saulīte priecājos par vienu Stambulas drauga panākumu, kura reklāma ir iekļuvusi Cannes Lions short-listā un tagad tikai jāgaida rezultāti. Un man ir tāds prieks it kā par manu radošo darbu būtu runa. Vai arī it kā runa būtu par kādu ļoti tuvu draugu, bet tā gluži nav. Mani īkšķi (arī kāju) būs lillā no turēšanas, ja.
Lūk tā.
Dažreiz gan liekas, ka veselīgāka un pat sociāli vērtīgāka būtu tā pirmā spēja - līdzjūtība. Bet ko tur daudz, kas nav iedalīts, tad nav. |
|