| Drusku ļauni |
28. Dec 2011|11:27 |
Atvedu omu uz sirds operāciju. Vai viņai šodien būs tā operācija? Nē, jo viņa esot pārāk vārga tai. WTF? Tas bija zināms arī 1 mēnesi iepriekš, ka tā būs. Nu visticamāk bez tās operācijas viņa drīzāk nomirs, bet nu - ar šādiem ārstu brīdinājumiem mēs dzīvojam jau 10! gadus. Un nu laikam beidzot ir tas laiks, kad nu tiešām - dzīvē viss ir padarīts, bērni, mazbērni izaudzināti un mazmazbērni sagaidīti, fiziska spēka vairs nekam nav. Bet ir bail mirt. Kārtīgam kristietim nedrīkst būt bailes no nāves. Tātad - te kaut kas nav tīrs, bet man nav ne jausmas, kā lai šo lietu izrunā. Dzīvot ir labi, bet arī nomirt ir labi, ja zini, kas tevi sagaida pēc nāves.
Bet neko - jāģērbjas un jāpošas atkal uz Stradiņiem. Un 27. nodaļa nav tik forša kā 32. nodaļa.
UPD: Šis ieraksts nav par to, kā es vēlos, lai vecmāmiņa drīzāk nomirtu vai arī par to, cik, manuprāt, viņas turpmākā dzīve ir bezjēdzīga - viņa ir viens no retajiem radiniekiem, kuru es patiesi mīlu.
Tā kā tieši viņa palīdzēja man iepazīt kristīgo ticību (un par to es viņai mūžīgi varu būt pateicīga), tad man liekas dīvaini, ka cilvēkam ir bail nomirt. Es varu saprast to, ka negribas mirt, jo vēl šo to gribas panākt un izdarīt, bet es gribu parunāt par to, ka viņai (tāpat kā Tev un man) ir jābūt gatavai nomirt, jo to brīdi neviens nezina. Viss. |
|