| Ceļš līdz Gaziantepei |
16. Nov 2010|17:17 |
Reiss no Rīgas līdz Stambulai ar THY atkal bija diezgan pilns - nu kādas 3/4 vietu bija aizņemtas. Atkal izbaudījām lielisko ēdienu. Visiem izdalīja austiņas, lai varētu skatīties kaut kādu ne pārāk aizraujošu amerikāņu drāmu vai klausīties vienu no 8 mūzikas kanāliem. SKYLIFE žurnālā bija intervija ar Çagan Irmak par viņa jauno filmu, kuras pirmizrāde būs 19.11.,
Prensesin uykusu un par nākamās filmas ieceri. Nākamā filma izklausās nereāli kruta.
Stambulas Ataturk lidostā 5,5 stundas gaidījām nākamo reisu. Pirmo liru ieguldu lidostas ratiņu īrei, jo mana rokas bagāža bija vismaz 10 kg un bez riteņiem, tāpēc trolliji bija mani draugi. Es eju nopirkt ūdeni un pārdevējs, tāds solīds kungs uz gadiem 50, jau mani sveicina un prasa, vai es no Somijas esot, es saku, ka nē. Un tad viņš turpina ar tādām jautājošām acīm manī vērsties un es saku, ka es no Letonya esmu. Un viņš izliekas, ka zina, kas tā par nekurieni un saka "it's beautiful" un es smaidot aizslīdu prom.
Domestic departures terminālā jau mūs ar acīm ēd - mana kolēģe ir blodiem matiem un man arī nav nekādi tumši brūnie. Bet neko - lēnām pierodam. Izlidošana par kādām padsmit minūtēm kavējās, bet reiss ir pilns - visi brauc uz Bayram brīvdienām. Daudzi brēcoši zīdainīši un sīcīši līdz 4 gadu vecumam - diezgan skaļi tas viss izvēršas. Bet neko - mūs pabaro ar pasaulē garšīgāko sendviču, salātiem un mandeļkūku. Un tēja vispār bija ar bērnības perfekto garšu.
Tā kā izlidojam ar nokavēšanos, tad arī ielidojam ar nokavēšanos. Dodamies uz Domestic arrivals zāli Gaziantepas lidostā un tur gaidām savu bagāžu, kas nenāk. Tad pie mums pienāk lidostas darbiniece un saka, ka International passengers bagāžu saņem citur. Tā nu mēs ar ratiņiem stumjamies uz teju vai citu terminālu. Tur ir visas mūsu 4 bagāžas vienības. Yay. Tad mums uzjautā, vai tajos super koferos nav kaut kas deklarējams, un laimīgā kārtā mums X-Ray aparātā nav jēceļ mūsu 2X30 kg koferi, plus vēl 2 mazie. Bet ar visu to, mēs nokavējam savu Havaš busu, kuram vajadzēja mūs aizvest līdz pilsētas centram, kur tad mūs sagaidītu organizācijas vadītājs Buraks. Skaidrības labad - ir ap 01:30 naktī, gaisa temperatūra - ap +10 grādiem, galīgi melna nakts. Kamēr mana kolēģe cenšas uzzināt, vai tas Havaš buss, kura asti mēs redzējām, ir tas, ko mums vajadzēja, tikmēr lidostā tiek izslēgta gaisma! Nav jau nekas neparasts, es zinu, cikos arī Rīgas lidostā izslēdz gaismu, bet tas nekad nav tādos apmēros. Tad es jau pavisam tumšajā lidostā gribu atrast kādu, kas varētu zināt, cik maksā taksis līdz pilsētas centram un vai tiešām nākamais Havaš buss būs 02:30. Es ieeju lidostā, tur man atkal pie ieejas ir jāiziet cauri metāla detektoram. Iekšā tumsā sēž turku un sīriešu ģimenītes, kuras visticamāk gaida nākamo reisu uz Stambulu, kas pēc saraksta ir 03:45. Informācijas burītī ir tumšs un tur neviena nav. Redzu, ka pie THY Cargo lodziņa 3 vīrieši sēž. Tā kā ar angļu valodu viņiem te švaki, kaut arī visi ir bez gala laipni un ļoti grib palīdzēt, bet reti kurš saprot, ko man īstenībā vajag, tad mans pirmais jautājums nu jau ir "do you speak english?" un tad viens no trīs džekiem, perfektā angļu valodā ar vācu akcentu lepni atbild, ka runā un kā man varot palīdzēt. Uzdodu viņam savus jautājumus. Protams, ka average lidostas darbinieks nevar zināt kaut kādus Havaš busu darba laikus. Bet man izstāsta, ka Havaš buss maksā ~5EUR, bet taksis ~15 EUR. Bet to, vai tiešām nākamais reiss ir 02:30, kas ir apmēram pēc 45-50 min, neviens nezina. Pasakos par informāciju. Eju garām informācijas būrītim un tur tumsā sēž viens jaunēklis. Nodomāju, ka viņš ir atnācis, lai varētu man apstiprināt, ka busiņš tiešām būs 02:30, bet viņš mani nesaprot. Un lai situāciju būtu vēl stulbāka, viņš aiziet konsultēties pie tiem pašiem THY Cargo džekiem. Muhaha. Bet es pacietīgi gaidu, līdz saņemu atļauju doties prom savas laimes meklējumos. Atkal izslīdu cauri metāla detektoriem (drīz man tie liksies tik ierasti, jo pat pie ieejām iepirkšanās centros tie ir) un saprotu, ka mani neatbildētie jautājumi ir jāsūta Burakam. Un viņš momentāli - tas ir ap 02:00 atbild: "Don't worry we are coming in 15 min. Please wait inside ;) see you soon." Es pie sevis nodomāju, tā ja, iekšā gaidīt, kur viss notiek pustumsā. Tā nu paliekam ārā, kur ir spēcīgas dienasgaismas lampas vai to ekvivalents. Pārsteidzošā kārtā viņu 15 min tiešām šoreiz izrādās 15 min, tā kā esam priecīgas. Mums atbrauc pakaļ Buraks, Nemo vai Mehmets, Artis un Artjoms organizācijas busiņā (iespējams, ka Hyundai H1, bet to es nākamreiz nočekošu). Tad mēs kādas labas 20 min braucam uz jaunajām mājām. Šo to interesantu uzzinām. Viss forši, viss jauki. Dzīvoklis ir super liels. Mums ir pilnīgi svaiga gultas veļa un spilveni no veikala :) Artis ar Artjomu pārmet, ka viņiem gan nebija jauni. Bet mūsu puiši jau ir pacentušies un saklājuši mums gultas ar to gultas veļu, kāda ir bijusi dzīvoklī. Vannas istaba ir vismaz 16 kvadrātmetri. Virtuve pat šķiet mazāka :) Tas gan ir pirmais stāvs, bet nu logi mums ir restoti. Viesistabā ir liels LV karogs un LV karte uz sienas. Saēdamies lētos un saldos mandarīnus un ejam gulēt. Mums atļauj gulēt līdz 12:00 un tas ir super forši. Bet tik ilgi gan mēs laikam nenogulējām. Es pirmo reizi pamodos ap 08:30 ar sajūtu, ka nu jau pietiks un varētu celties. Bet par šodienu tad vēlāk. |
|