|
27. Okt 2010|12:13 |
Paldies par ASV statistiku, bet ja tajā nav runa par seksuālu vardarbību pret bērniem, tad īsti relevanta tā dotajā diskusijā nav.
Mani no šādiem perversiem onkuļiem pasargāja vecāki laikā, kamēr es pati nesapratu, kas ir kas, un pēc tam man bija dotas norādes, kā izvairīties no bīstamām situācijām. Bet pieņemu, ka ne visās situācijās tas ir iespējams.
Un tomēr - šī ir viena no tām lietām, par kurām nav jāklusē. Par to būtu jārunā gan ģimenē, gan pirmskolas izglītības iestādē, gan sākumskolā. Bet ir liels BET - ja varmāka ir ģimenes loceklis, tad dotajā brīdī LV nav iespēja sniegt palīdzību bērnam, kurš ģimenē cieš no vardarbības (tai skaitā seksuālās) - tie atsevišķie krīzes centri dara, ko var, bet ar to nepietiek. Ja ir notikusi izvarošana un ekspertīzē tas tiek konstatēts (bet tas ir tik pazemojošs pasākums piaugušam cilvēkam, kur nu vēl bērnam), tad var tik ierosināta krimināllieta un vainīgā persona var tikt sodīta ar brīvības atņemšanu (bet parasti tikai uz laiku). Bet seksuāla vardarbība maigākos veidos ar glāstiem, skūpstiem vai lūgumu atkailināties, vai glāstīt sevi ir daudz grūtāk pierādāma (psihiatru slēdzieni tomēr ir daudz apstrīdamāki nekā konkrēti miesas bojājumi), īpaši, ja bērns pats vēl neapzinās, ka tas ir viņa brīvības pārkāpums un mammīte netic, ka tā var būt (sak, bērni taču vienmēr kaut ko izfantazē). Un tas turpinās gadiem. Un sāpināti cilvēki sāpina citus tālāk.
Man nav gatavs rīcības plāns, kā pasargāt visus bērnus visos laikos no kaut kā tik šausminoša. Es ticu, ka Dievs dos man gudrību, kā man pasargāt savējos no jebkāda veida vardarbības. |
|