|
2. Jan 2010|13:39 |
Reliģija jau tāda vērtību sistēma vien ir, kur atšķirība no kāda filozofijas virziena ir tas mistiskais elements - bez visa tā, ko es ar maņām uztveru vai loģiskajām cēloņsakarībām, ir kaut kas vairāk. Vai nu nejaušība, vai augstāks spēks, ko es īsti nevaru ietekmēt, kas ir bijis pirms manis un būs pēc manis - vienkārši kaut kas ārpus manas kontroles, bet laikam spēcīgāks par mani. Reliģijai vienojošais ir izpratne par pielūdzamo objektu un arī pamatnostāja par pielūgsmes kārtību - kā cilvēks vēršas pie pielūdzamā objektam.
Par reliģiju un biznesu. Es te varu izpausties tikai kā kristiete, nevis kā reliģiju zinātāja. Var uz to lietu paskatīties apgriezti - bizness nepastāv tikai uz lietām, kas cilvēkam ir nepieciešamas. Ir daudz biznesa veidu, bez kuriem cilvēki dzīvotu tik pat labi vai pat vēl labāk, jo tiek ražotas preces vai piedāvāti pakalpojumi, kas cilvēkam patiesi nav nepieciešami. Ja biznesa ideja ir izmantojot minimālus resersus, iegūt maksimālu peļņu, tad marketingam ir nepieciešama arī "cēlāka" ideja un reliģija ir brīnišķīga vieta, lai smelties idejas, kuras pārdodot ir iespējams cilvēkam iemānīt jebko. Bet es labi apzinos, ka Tava jautājuma būtība bija cita.
Mana uzticība savai baznīcai un draudzei mani automātiski nepadara par "slaucamu govi". Ja ticība ir tikai ārējs veidols un izrādīšanās, bet netiek veidotas personīgas attiecības ar Dievu, tad uz tāda pamata sanāk bizness labu labais. Visi jaukie "luterāņi atvaļinājumā" (pusoficiāls termins LELB, kas apzīmē Zsv un Lieldienu dievkalpojumu apmeklētājus, kas tad ir vienīgais laiks, kad viņi atceras par draudzi), kuri baznīcu apmeklē 1-3 reizes gadā, ir daudz labāka "slaucamā govs" nekā tie, kuri nāk uz baznīcu biežāk. Iespēja kļūt par "slaucamu govi" ir sirdsapziņas un baiļu dēļ. Bet tas nekādā ziņā nav dzīvas ticības dēļ.
10% no maniem ienākumiem tiek nodoti draudzei katru mēnesi. Es esmu piederīga nevis kādai labklājības teoloģiju sludinošai sektai, kur tiek pieprasīti ziedojumi 10% apmērā no ienākumiem, bet gan luterāņu draudzei, kur par naudu vispār nemīl runāt un ļoti kautrējas aicināt cilvēkus ziedot. Kāpēc es sev atrauju desmito daļu no godīgi iegūtiem ienākumiem? Tāpēc, ka savā ticības dzīvē es mācos dot, mācos uzturēt baznīcu un kalpotājus, kura manai ticības dzīvei ir svarīga, jo tā ir dzīvās draudzes mājoklis, mācos saņemt svētības no Dieva, kas nevar piepildīties, ja es nedodu vai nedalos. Bet es ļoti labi apzinos, ka tas nav obligāti - nav tāda baušļa vai panta Bībelē, kas to liktu darīt. Vecajā derībā gan ir detalizēts senebreju ziedojumu veidu (ap 40 dažādiem) uzskaitījums. Jā, ir arī par desmito tiesu, bet tā ir tikai maza daļa no tiem ziedojumiem. Vēl ir laba daļa, kas aiziet bāreņiem un atraitnēm, kas manā gadījumā ir vēl papildus nauda, ko laiku pa laikam atdodu kādam lūdzējam vai noziedoju labdarībā. Esot tālu no šāda veida ticības praktizēšanas (kas ir vairāk nekā ikdienas lūgšanas/ meditācijas un garīgu rakstu lasīšanas), tas var izklausīties slimīgi un nesaprotami. Mana ģimene, piemēram, to nezina, jo viņi ir nekristieši un viņi to nesaprot. Bet tā nav viņu lieta, kamēr es savai ģimenei neatrauju dzīvošanai svarīgus līdzekļus (tas ir viens no ebreju principiem - templim un pārējiem tu vari ziedot, ja vispirms tu esi parūpējies par ģimenes labklājību).
Es par maz atceros stāstus par Meža māti, tāpēc komentēt to nevaru. Es nezinu, vai Tu ar viņu runājies, pielūdz vai vienkārši apbrīno.
Es zinu, ka pastāv dažādi gari un tā ir tik pat liela realitāte kā Dieva esamība. Iespējams, ka ir iespēja veidot kaut kādas attiecības ar šiem gariem, ļauties viņu ietekmei un ar viņu palīdzību ietekmēt citus cilvēkus. Bet es zinu, ka esmu Dieva aizgādībā, kurš var mani pasargāt no šo garu negatīvās ietekmes. Vai tie gari var mani ietekmēt arī pozitīvi? - īsti nezinu, bet man tas arī nav nepieciešams.
Šīs ir manas pārdomas vairāk, nekā drošas zināšanas, tāpēc es paturu tiesības mainīt viedokli šajos jautājumos, ja pieredze ieviesīs korekcijas un arī Tevi aicinu to uztvert tikai kā manas domas, nevis patiesību, par kuru es liktu galvu ķīlā. |
|