|
2. Jan 2010|11:51 |
Par kristīgu ģimeni viss ir vienkārši - tā ir ģimene, kas praksē izdzīvo kristīgo mācību un tas ietekmē teju visas dzīves sfēras.
Par latvisku kristīgu ģimeni - tā ir ģimene, kurā latviešu valoda tiek saglabāta kā vērtība, kurai Latvijas Republika ir vērtība (tāpēc par to tiek aizlūgts, tiek godīgi maksāti visi nodokļi, vajadzības gadījumā cilvēki ir gatavi aizstāvēt savu valsti karojot), kur tiek koptas tās latviskās tradīcijas, kuras nav klaji pagāniskas un nekonfliktē ar kristīgo tradīciju. Noteikti ir vēl daudzi rādītāji, kas raksturīgi latviskai ģimenei, bet šie ir tie pirmie, kas nāca prātā. Ja izdomāšu vēl vairākus un precīzākus, tad būs atsevišķs ieraksts par to.
Es daudz nezinu par dievturību, bet par pagānismu es zinu to, ka cilvēkam ir ļoti jāiespringst, lai apgūtu un pēc labākās vēlēšanās saprastu un izpildītu visus daudzos mistiskos rituālus, lai nesadusmotu kādu no dievībām.
Es neuzskatu, ka kristīgi latvieši ir pārāki par dievturiem, bet ir skumji dzirdēt, ka dievturi nedzied Latvijas Republikas himnu, dažreiz izraisot maznozīmīgus diplomātiskos skandālus.
Tas ir liekulīgi, bet man kā kristietei nav problēmas Ziemassvētkos uztaisīt salmu puzuru kā rotājumu, bet es tam nepiešķiru to jēgu, ko dievturi. Pūpolsvētdienā mīļiem cilvēkiem es atļauju sevi iepērt ar pūpoliem, ja viņiem tik ļoti to gribas, bet es zinu, ka tam ar manu veselību nav ne mazākā sakara. Es gan nekad nespļauju pār plecu (tā var trāpīt sargenģelim) vai nepiesitu pie galda, lai tik kaut kas nenotiek. Man ir pazīstami kristieši, kas tos jautros latviešu pagānu rituālus izmanto tāpēc, ka tas ir jautri, bet ne tāpēc, ka tam būtu jēga. Luteram tas noteikti nepatiktu, tāpēc es saprotu, ka ir radikāļi, kuri grib aizliegt maskas un tautiskas tradīcijas bērnudārzos vai skolās, jo tas ir pret viņu pārliecību. Bet kā jau mēs zinām, radikālisms nav veselīgs un tādam tētukam ir daudzas iespējas - aizliegt bērnam prieku piedalīties jautrā pasākumā vai ļaut piedalīties, bet izskaidrot, ka viņaprāt tās ir tumsonīgas un nepareizas. Ideālajā variantā viņš varētu atbalstīt audzinātāju un pats piedāvāt savu variantu, kā minimalizēt klaju pagānismu, bet saglabātu jautrību bērniem.
Bet kristietība ir pieņēmusi vai pielāgojusi daudzas pagānu tradīcijas viscaur Eiropā (kaut vai Ziemassvētku laiku nodēvējot par Kristus bērna dzimšanas laiku), tāpēc šķelšanās starp pagāniem un kristiešiem vēl ir tikai ziediņi. Īstās jautrības Eiropā sāksies ar musulmaņu un hinduistu īpatsvara pieaugumu. Droši vien tiks aizliegti jebkādi reliģiskie simboli un pat attāli reliģiski rituāli skolās un publiskās vietās. Kas notiks ar kultūras atšķirībām - par kādu Bābeli pārvērtīsies Eiropas citadeles un ciemi - vēl nestādos priekšā.
Man skolā bija obligāts priekšmets - Latviešu folklora un man kā jaunai un dedzīgai kristietei bija nepieņemami, ka man ir jāiegaumē visas dievības, to aizbildniecība, gadskārtu godi, visādas tautas dziesmas un ticējumi. Bet tāda bija manas skolas sistēma. Tagad es novērtēju to, ka nedaudz esmu izglītota par latviešu tautas tradīcijām, zinu, kas no kā ir radies, bet tas viss man kalpo tikai kā zināšanas - manu ikdienu tās lietas neietekmē. Es zinu, ka atbildes, palīdzība, aizsardzība un gudrība, glābšana un pestīšana, spēja tikt galā ar grēkiem un to sekām, ko latvieši senatnē meklēja pie pagānu dievībām, manā gadījumā ir saņemama no dzīvā, trīsvienīgā Dieva - Dieva Tēva, Jēzus Kristus un Svētā gara. Tas ir mans ceļš, bet zinu, ka citi izvēlas citus ceļus.
Nu kaut kā tā. |
|