| Par līdzjūtību |
8. Dec 2009|15:39 |
Es šaubos, vai man būs dots saprast, kā var ziedot dzīvnieku patversmēm, ja tajā pašā laikā ir cilvēki turpat blakus, kuriem ir nepieciešama tava palīdzība.
Var jau teikt, ka cilvēks nav nekāds radības kronis. Var jau teikt, ka bieži cilvēks pats ir vainīgs, ka viņam vairs nav māju vai ko ēst. Bet ir daudz vairāk to cilvēku, kuri ne savas vainas dēļ ieguvuši invaliditāti vai cietušo statusu.
Vai tā cilvēki atpērkas par dabai nodarīto ļaunumu? Piesārņojums 'n staff. Vai kosmētikas testēšana uz pelītēm?
Manā dzīvē neko nemainīs tas, ka kādam sunim mūžs kļūs ilgāks par 2 vai 5 gadiem. Bet kāda cilvēka labklājība kaut 1 dienu var mainīt arī manu dzīvi.
Un tāpēc man nav mājdzīvnieku - man pietrūkst mīlestības līdzcilvēkiem, kur nu vēl dzīvniekiem, kuru dienas ir vēl īsākas.
Nu labi - mans cepiens ir vairāk par principu - cilvēkiem es nekad neziedošu, bet dzīvniekiem vienmēr un mūžīgi, cik nu mani apstākļi to atļaus. Ja cilvēka sirds iežēlojas gan par dzīvniekiem, gan par cilvēkiem savu reizi, tad droši vien viss ir kārtībā. Spēja līdzi just (lai cik tas bieži būtu grūti un sāpīgi) ir liela žēlastība.
Gaišu visiem pirmssvētku laiku! |
|