|
23. Jul 2009|20:29 |
Dienās, kad strādāju, man vairs nekas cits neeksistē. Ne ģimene, ne mīlestība, ne ēdiens, ne rūpes par sevi. Un jo vairāk es tam ļaujos, jo vairāk cilvēki man apkārt to izmanto un izturās pret mani kā robotu. Bet es tieši par to arī esmu kļuvusi. Jo vairāk strādāju, jo grūtāk smaidīt. Bet es cenšos. Bet ir grūti.
Sestdien es braukšu uz BD Valmierā. Ja vien būs spēka. Gribas un vajag tur būt, bet vai es spēšu, es nezinu. |
|