Laimīgā.

(Reply to this) (Thread)

Tu par to svaru? Ja godīgi, es pati nebiju pamanījusi, ka varētu būt tik daudz. Bet man tikai visas bikses šļuka nost un no tā es nopratu, ka kaut kas mazāk man ir. Un tad es satiku Turcijā vienu draugu, ko pēdējo reizi redzēju martā, un pirmā lieta pēc "sveiki", ko viņš pateica man, bija - "tu esi notievējusi". Bet nu - ar laimi tam maz sakara. Laime ir būt mierā ar savu svaru vai arī atrast veidu, kā nezaudējot dzīves prieku tikt pie veselīga svara.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es to visu saprotu. Un nemaz nejūtos tik slikti, un arī neesmu patiesi ne tas lielākais izmērs - depris uznāk tad, kad jāizmet ārā seši maisi ar mīļām drēbēm vai lielveikalā kārtējo reizi jākonstatē, ka priekš mani neviens neko nešuj.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jā - skumjas par šķiršanos no labām drēbēm un to lielveikalu piedāvājumu es saprotu. Man it kā ir standarta 36/38 izmērs, bet tik un tā gadās, ka ar manām mazajām krūtīm vai neizteiksmīgo vidukli, īsajām kājām ir grūti atrast kaut ko jauku un jāņem ir tas, kas vienkārši normāli izskatās (nekas nekrokojas, nav par īsu vai par garu). Bet nu - drēbes, tāpat kā citas lietas mums ir dotas tikai uz laiku un ir jāprot tās viegli paņemt un viegli atdot. (Viegli pateikt, bet galīgi ne viegli to izdzīvot.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tieši par to es šodien domāju - jāmēģina viegli atdot. Un nav runa par materiālo vērribu, bet šķiršanos no atmiņām un - ilūzijām. Ka jebkas vēl varētu būt kā iepriekš.

(Reply to this) (Parent)