| Vakara saruna |
30. Mar 2005|01:14 |
Nezinu, vai man uz pieres ir rakstīts, ka esmu vientuļa, vai ka man patīk uzklausīt citus, kas jūtas vientuļi, vai ka man patīk bezjēdzīgas sarunas (varbūt tās tomēr nav tik bezjēdzīgas), bet tomēr mani pārāk bieži uzrunā kādi dīvaiņi, kas piedāvā kaut ko dīvainu vai vienkārši dīvainā veidā komunicē ar mani. Šovakar atkal.
Šeit seko sarunas restaurācija:
Darbība notiek 15. trolejbusa pieturā, 15. trolejbusā. Saruna krievu valodā. Darbības laiks - šis vakars no 23.15 līdz 23.35.
Krievu vīrietis: Kā jūs tā bez apsarga?
Zuzanna - neizpratnes pilns skatiens
Kr.v.: Nu kā - šeit tik skaistas meitenes nevar bez apsarga staigāt apkārt.
Z. - pasmaida
Kr.v.: Drīkst es jūs pavadīšu?
Z.: Nē.
Kr.v.: Varbūt jūs pie manis atbrauksiet?
Z.: Nē.
Kr.v.: tēju, kafiju? (Pietrūka vēl "padejosim?")
Z.: Nē.
Kr.v.: Jūs uz mājām?
Z.: Nē
Kr.v.: Kur tad? tad apraujas un bilst: Nav mana darīšana.
Z.: Nē, es uz darbu. Steidzami vajag tur būt.
Kr.v.: Jūs esat medmāsa.
Z.: Nē.
Kr.v.: jūs strādājat ātrajā palīdzībā?
Z.: Nē.
Kr.v.: Jūs ar datoriem darbojaties?
Z.: tā kā, tas jau ir tuvāk.
Pa to laiku kr.v. iedzer šņabi, izstāsta, ka viņš ir autobusa šoferis un tagad ir brīvdienas, tāpēc viņš var iedzert.
Kr.v.: jūs protat vadīt automašīnu?
Z.: Jā, jau ilgi un labi.
Kr.v.: Nu skaidrs, auto atslēgas jātur acīs.
Z. - saprotoši pamāj.
Kr.v. stāsta kādu atgadījumu ar sievieti, kura svešu automašīnu gandrīz nolaupījusi un kaut ko tādā garā.
Pienāk trolejbuss.
Z. blakus apsēžas kr.v. Teksts par to, kāds Z. dīvains akcents, ka viņa nemaz nav no Latvijas utt. Tad par to, kā kr.v. visu mūžu Latvijā dzīvojis nav iemācījies latviešu valodu.
Kr.v.: tiešām negribat, lai jūs pavadu?
Z.: Nē.
Kr.v.: Ziniet, man bija kādreiz viena draudzene jūsu vecumā un mums pat ļoti labi sapasēja.
Z. - iekšēji nosaka Daaaah?!??!
Kr.v.: nu tomēr beigās kaut kā tā gadu starpība kaut kā traucēja.
Teksts par to, kā kr.v. parkā atradis mobilo, kas izrādījies kodēts. Tas ticis nests uz dažādām vietām, bet visur atteikts to atkodēt. Varbūt viņa fizionomijas dēļ.
Kr.v.: Un kā jūs pēc tam mājās? Ar taksi?
Z.: varbūt.
Kr.v.: tad jau viņi jums atmaksā to, ja?
Z.: Nē. Mana problēma, pati maksāju.
Kr.v.: Un ko jūs studējat?
Z.: politikas zinātni.
Kr.v.: nav garlaicīgi? Un dārgi laikam jāmaksā gadā? 500, 600?
Z.: 550
Kr.v.: Jūs tiešām nevajag pavadīt un pagaidīt?
Z.: Tas jau nav paredzams laiks.
Kr.v.: Nu tādu sievieti kaut 3 stundas gaidīt.
Z.: Nē.
Kr.v.: Piedodiet, ka es jums tā uzbāžos. Cik labi, ka jūs tā ar mani parunājat. Citas tur uzreiz būtu novērsušās. Bet jūs ne. Ar tādu sievieti, kas smaida un runājas var precēties. Viņām arī mazāk slimību: jo kad smaida, mazāk slimo.
Z.: nespēj nesmaidīt.
Kr.v.: vēl reiz pasakiet kā jūs sauc?
Z.: ***
Kr.v.: kāds rets vārds! Tik ilgi esmu te dzīvojis, ne reizi neesmu dzirdējis.
Z.: nav viss rets.
Kr.v.: manu vārdu jau jūs atcerēsieties - Jānis.
Z.: protams.
Kr.v.: man ir laba redzes atmiņa - gan jau vēl kādreiz Rīgā saskriesimies.
Z.: iespējams.
Kr.v.: tad lai jums labi veicas! Paldies par sarunu.
Z.: paldies.
Vēl tika izlaisti fakti par to, ka viņš ir no Latgales, kur nav darbs. 15 gadus viņš Rīgā nostrādājis par taksistu - iepazinis cilvēku psiholoģiju. Ja vien kāds viņam iedotu papīru un pildspalvu, tad sarakstītu "Epizodes no taksista ikdienas" un cilvēki pirktu, jo taču interesanti. Vēl viņš bija mana tēva vecumā - 55-60. Un interesējās vai mana mamma nav brīva vai man nav vecākas māsas.
Teksts, ka tādas meitenes, kas runā, var precēt, mani visvairāk uzjautrināja. Viens precinieks man jau ir. Priekā! |
|