| 151/287 |
3. Mar 2009|02:56 |
|
Man no galvas vajadzētu jau zināt to divu pantoņu numurus, bet es nezinu. Un meklēšana prasa laiku, kas man nav. Man bail, ka šodien būs tāda diena, kad vai nu sajukšu prātā vai arī uz mani sadusmosies direktors un pateiks kaut ko tādu, kas man sāpēs vēl ilgi, kaut arī būs patiesība. Nu vobšem - tā katru otrdienas rītu - es drīzāk gribu saslimt un nomirt, lai tikai man nebūtu jāiet uz menedžeru sapulci. Kaut nu viss būtu labi, jo man nevajag nevienu negatīvu emociju, nevienu skaudīgu skatu, nevienu neizpratnes pilnu grumbu un pat bezbēdnīgu aprunāšanu man nevajag. Man vajag pabeigtus projektus un mieriņu sirsniņā, ka Turcijā es dzīvošos nevienam neesot parādā. |
|