dikti gribas brūkleņu uzlējumu. dikti garšīgs tas maita ir. vispār girbas pietesties tā, ka... nu, varbūt ne tik ļoti kā tas tēviņš (lasīt - urlu papucis), ko šodien redzēju un, kurš man prasīja kur atrodas. es neko neteicu. ar alkoholiķiem nerunāju. (šeit nu jānorāda, ka es savu mūžu neesmu varējies pietesties tā, ka neatšķiru baltu no melna. citiem gan tas sanāk sasodīti perfekti. bet es - vienkārši nevaru. nesanāk. sit vai nost, bet nesanāk :D tāpēc manas vājības alkaholisma kategorija nedrīkst ieskaitīt.) jā, bet tas urlu papucis bija vēl rāmais gars. tas ko viņdien ar sievu redzējām, bija vispār high flight mothafucker. tā piedzerties... tā, ka jāturas pie mājas, lai neapgāztos... nu bļā. jā jā, es jau zinu, tie, kas lasīs man žurnālu teiks, ka zinot vēl trakākus gadījumus. nu, es jau nestrīdēšos. katrs pats no sava alkoholisma purva izlīdis... ;) bet, šitie Mournning Beloveth, kas man tagad skan pie auss, ir makan labi. tāds lēns un ļoti depresīvs doom metal no Īrijas. nez kapēc man īri asociējas ar cūkām. Īru cūkas. skan riebīgi. bet man pajāt. nupat grupas biedrs atsūtīja galīgi anaalu sms par kaut kādām iekšām un taukiem. what da fuckin fuck? es kāds dakteris te esmu vai? un, kapēc man ir jādzird kaut kas par iekšām un taukiem? pašam savu tauku gana. bļa, vajadzētu kādus kilīšus nomest. būtu tad tāds sparunāks. gan jau. gan jau pienāks diena, kad nebūs ko ēst. bet līdz tam - lai dzīvo saldējums, kūkas un limonādes. arī alus, šņabis un vīni. un konjaki, un rumi. un visi citi tādi. un, vienīgais, kas lai nedzīvo ir urlas! nāvi viņiem. ienīstu tos mūžīgos jobanos 'sportistus'. labi, jāizžāvē manas garās pinkas un jāiet čučēt. vjadzētu pačučēt, rīt atkal vācenes pasniedzējs jās ārā dzīvi. nu nav šis nemaz tik ļauns, bet nez kāpēc man besī ārā. nu ko lai dara, ne katrs garmatainais ir Jēzus, ka svarēja mīlēt visus cilvēkus līdz ar viņu taukiem, iekšam un stripainajām biksēm. noteikti, ka tajā laikā, kad dzīvoja Jēzus, arī bija tāda cilvēku kategorija, kas būtu pielīdzināmi urlām.