Aiz raujošā rutīna

Veltījums kaimiņu pastniecēm
10/26/09 02:07 pm
Cauri puteņiem un lietavām, svelmojošiem saules stariem un olu izmēra krusas graudiem, katru dienu lai vai kas, pastniece, tērpusies melnās drānās, steidz pildīt savus darbus. No pirmajiem saules stariem, līdz pat tumsas drēgnajam plīvuram viņas zābakos tērpto kāju klaboņu var dzirdēt Rīgas ielās. Katru dienu cilvēki savās pastkastēs atrod maksimas reklāmas materiālus, un dažkārt pa kādam mobilo tālruņu operatoru rēķinam, bet neviens pastnieci vaigā nav redzējis, izņemot tikai sētas suņus, kuri katreiz pavada viņu skaļiem rējieniem. Kaut arī suņi, gudri dzīvnieki pēc dabas, jau sen atpazīst pastnieces izskatu un smaržu, bet uzskata par savu pienākumi ikreiz veltīt viņai sveiciena vaukški un pavadīt līdz pat sētas galam. Dažkārt gadās arī pa kādam glupākam suņu sugas pārstāvim, kurš aklā naidā pret visu cilvēci, pastnieci ieskaitot, uzreiz sakampj pastkastēs iemestās vēstis un sadīrā tās smalkās driskās. Bet nevainosim suņus, viņi tikai cenšas līdzināties saviem saimniekiem, uzskatot tos par ideālām būtnēm zemes virsū, pasaulē nav labāka cilvēka par to, kas ik rītu pārtikas bļodiņā ieber sauso barību un dažkārt pabužina pa spalvai.

Pensionāru sejas atplaukst smaidā, kad no pastkastes dziļumiem viņām pretī veras maksimas reklāmu lapas. Tagad viņas zinās kas jāpērk, jo atlaides ir vienīgais pensionāru draugs, nekam citam īsti naudiņas nepietiek. Vienreiz nedēļā var atļauties nopirkt centrāltirgus reņges. Ja reņģēm pieiet ar izdomu, tās nemaz tav tik nožēlojams ēdiens, jo kopā ar dažādām maksimas garšvielām ir iespējams iegūt tīri smeķīgu maltīti. Citi iedzīvotāji nebūt nepriecājas par Maksimas reklāmām savās pastkastēs, un izrotā tās ar uzrakstiem „Reklāmas nemest”. Šīm mājām pastniece iet ar līkumu, viņa apzinas, ka ne visi cilvēki priecājas par viņas pirmsinterneta spameres profesijas mēstuļu piegādes pienākumiem.

Kādā drēgnā un mitrā rudens dienā, pēc vairāku desmitu kilometru gara ceļa veikšanas, nogurusi un izsalkusi pastniece jau grasījās doties sava pieticīgā mājokļa virzienā, kad pēkšņi ieraudzīja ko tādu, kas lika viņai apstāties. Melnās drēbēs tērpies jaunietis ar lielu mugursomu pāri pleciem bija piegājis pie pastkastītēm un meta tajās lapiņas. Jaunietis pamanīja pastnieces neizpratnes pilno skatienu un maigi pasmaidīja. Izrādījās, ka viņš ir no konkurējošās firmas un piegādā iedzīvotājiem Rimi reklāmas. Kopš šīs dienas pastnieces ikdiena vairs nebija tik vienmuļa un garlaicīga, abi pastnieki melnajās drēbēs, zābakiem klabot devās apgaitās, lai piepildītu iedzīvotāju pastkastītes ar reklāmas lapiņām. Kopā bija interesanti. Bija interesanti runāt, izrādījās, ka pat klusēt divatā ir krietni interesantāk, vislabāk tomēr bija iet kopā, kaut arī pa attālumu, bet tomēr. Lietus vairs nešķita tik slapjš, sals likās nedaudz siltāks un noietais ceļa gabals krietni īsāks. Jau no agra rīta Viņi satikās uz Brīvības ielas un devās savās kopīgajās gaitās, dažkārt viņi pašķīrās, jo maršruti ne vienmēr sakrita, bet jau pēc neilga brīža, kas abiem šķita kā mūžība, satiekoties, satikās arī divi smaidi.

Neviens neuzdrošinājās prasīt no otra ko vairāk, viņu attiecības nebija pārkāpušas profesijas slieksni, sarunas bija tikai par darbu, bezpersoniski. Bet pastniecei gribējās ko vairāk, viņa vēlējās sajust sava konkurenta ķermeņa siltumu, varbūt pat maigu apskāvienu, un tikai savās pārdrošākajās fantāzijās viņa iztēlojās skūpstu, kas liktu kājām saļimt un prātam lidot debesīs tālās. Bet kā to panākt. Viņi abi bija ļoti kautrīgi un pirmais solis vienmēr ir tik sarežģīts. Tēja, pēc garās un nogurdinošās darba dienas es viņu uzaicināšu uz tējas tasi, tas ir tik pieklājīgi un korekti, tomēr šajā piedāvājumā varēs sajust to slēpto zemtekstu un pamudinājumu, varbūt, varbūt viņš, es ļoti ceru.

Kā jau katru rītu, viņi satikās uz Brīvības ielas un lēnām, nesteidzoties sāka pildīt savus darba pienākumus. Zigzagiem viņi staigāja cauri kuršu ielai sacenošoties kurš ātrāk tiks līdz ielas galam, piepildījis visas pastkastes. Tas bija kaut kā neveikli, pastniece nedaudz apsteidza savu konkurentu un viņiem abiem vienlaicīgi pieskrienot pie pastkastes un neveikli grūstoties, rokas saskārās. Līdz ar rokām saskārās arī viņu skatieni. Viens mirklis mulsuma, pastniece skatījās jaunieša acīs, tās vērās pretī, viņa tā kā neveikli mēģināja savu seju tuvināt viņējai, bet šī iecere bija lemta neveiksmei. Jaunietis novērsās un paziņoja, ka šajā pasta cīņā ir zaudējis un atzīst pastnieces pārākumu.

Pastnieku ceļi uz īsu brīdī pašķīrās, katrs devās savā virzienā, lai vēlāk sastaptos uz Aizkraukles ielas. Pastnieces prāts bija nemierīgs. Vai pēc šī pārpratuma viņš piekritīs doties pie manis uz tēju, vai viņš nedomā, ka es pārāk steidzos, vai es viņam vispār patīku. Šādi jautājumi nomocīja nabaga pastnieci visu ceļu līdz pat norunātajai tikšanās vietai. Bet pastnieka tur nebija. Varbūt viņš kavējās, varbūt ar viņu kaut kas ir noticis, nolaupījuši citplanētieši, saņēmuši gūstā teroristi, varbūt kas vēl ļaunāks, viņš vienmēr mani bija gaidījis uz šīs ielas. Pastniece satraukumā devās uz stūrīšu ielu, kur viņas draugam bija paredzēts nogādāt pastu. Ātriem soļiem, krietni ātrākiem un skaļākiem kā veicot darba pienākumus viņa steidzās, savā prātā iztēlojoties pašu ļaunāko. Viss ir kārtībā, tur pat krūmos viņa pamanīja pastnieka lielo mugursomu un sajutusi dziļu atvieglojumu, nopūtās, viss ir kārtībā. Lēnām, gribēdama pa jokam pastnieku nobaidīt, viņa lavījās tam klāt no mugurpuses. Viņš pat nenojauta, ka tiek medīts.

Paverot krūmus pastniece uz vietas sastinga. Viņas konkurenta armijnieka bikses bija nošlukušas līdz pat potītēm, arī apakšbikses bija novilktas. Ar vienu roku viņš turēja Rimi reklāmas lapiņu, kurā simpātiskas sievietes reklamēja savus ķermeņus un apakšveļu ar atlaidēm, bet ar otru roku konvulsīvi tricināja, tricināja savu. Pastniece apstulba. Viņas apstulbums nepalika nepamanīts, jo jaunietis sadzirdējis sev kādu tuvojamies, pagriezās un steidza uzvilkt bikses. Pastniece, pretīguma mākta un vīlusies metās bēgt projām cik ātri vien spēdama. Viņas zābakos tērptās kājas vēl nekad nebija radījušas tik skaļu troksni. Mūkot pastniecei no mugursomas sāka birt maksimas lapiņas, kuras reklamēja lētus kartupeļus, krievijas sieru un aknu pastēti, tagad tās samirkušas rudens dubļos vairs nekad nenonāks pastkastītēs un neredzēs pensionāru smaidus.
- Bet es taču tikai.... - Viņa nedzirdēja teikuma beigas, un tas vairs nav svarīgi. Cilvēks, kas mīl savu darbu tik ļoti, nav pat tējas, kur nu vēl silta apskāviena cienīgs.
0 comments Leave a comment