- Gadījuma rakstura auditorija
- 10/21/08 04:01 pm
- Sodien gāju uz darbu pārmaiņas pēc neklausīdamies mūziku. Vienā noteiktā vietā katru otro dienu stāv viens tantuks, virina muti, un plāta rokas. Parasti nepievēršu viņai uzmanību. Velns viņu zina, ar ko šī nodarbojas. Izrādās viņa stāsta. Viņa stāsta dažādus stāstus garāmgājējiem. Šodien stāsts bija par Latgaliešiem, kā viņi apbižo savus bērnus. Vairāk gan neko nedzirdēju, jo ilgāk neuzkavējos. Iespējams prātiņš viņai kirdik, bet visticamāk cilvēkam vienkārši ir garlaicīgi.
Tu nabags pamodies savā aukstajā pierīgas dzīvoklītī, pilnīgi viens, labākajā gadījumā ir kāds miskastes strīpainais vai balonka ar ko parunāties. No rīta paēd savas pieticīgas brokastis, noslauki putekļus no analogā televizora, pastāvi pāris minūtes pie stacionārā telefona, un secini, ka zvanīt ta nav kam. Visas bērnības draudzenes aizdevušās pie tētiem, vai dzīvo savos Mazpisānu būceņos. Un tad jāiet ielās, tur ir daudz cilvēku ar ko sarunāties, kas pat dažkārt tevi uzklausa.
Tantuks kā pamests kaķēns seko pāris soļus līdzi vienam cilvēkam pēc tam otram. Viņi neuzklausa, bet viņi dzird. Kas var būt svarīgāk. Dažādās nomalēs ir savādāk, tur sociālās vajadzības ir iespējams apmierināt rindās pēc piena vai humpaļos. Rīgā gan tikai paliek sabiedriskais transports, kurā var izteikt savu viedokli. Nesen bija modes kliedziens rindā pēc E-talona stāvēt. Visas pierīgas pensionāres tur satikt bija iespējams. - 3 commentsLeave a comment
- 10/21/08 04:43 pm
-
alt
Negribās pat iedomāties, ka pēc gadiem 5ciem cilvēki ilgosies vēk vienkārša cilvēciska kontakta ar citiem cilvēkiem, tā aci pret aci :/
es laikam nošautos, ja man nebūtu ar ko padalīties savās domās un tajā kas mani nomāktu :/ - Reply
- 10/21/08 04:49 pm
-
Tagad jau ir moderni caur vadiem komunicēt, tikai acis neredz :)
- Reply