- Ziemassvētku monologs
- 12/24/07 09:15 pm
- Kādreiz es dzīvoju mājā, kurai nebija ne vannas istabas ne tualetes. Tādēļ mēs mazgāties braucām pie vecās mātes. Tas nekas, ka nebaudījām lielu komfortu, bērnība man bija ļoti jautra. Pie vecās mātes bija liels puisis. Nu tāds lielais puisis, kuram bērnībā gribas līdzināties. Viņš man iemācīja taisīt priežu mizu laiviņas. Tas nebija sarežģīti, vajadzēja tikai nazi un priežu mizu. Vajadzēja nedaudz pagrebt un laiva gatava. Vēlāk es šādas pašas laivas taisīju vietējiem sīkajiem, viņiem tās ļoti patika. Tā vieta, kur mēs taisījām laivas izskatījās šādi:
Vēlāk gan tas puisis izrādījās gejs. Lai gan nē, laikam viņš bija biseksuālis. Sākotnēji viņš salaida ar vietējo vīriešu dzimtas veikala pārdevēju un pēc tam aizbrauca jūrā. Bet viņam arī bija draudzene, ļoti smuka sieviete. Es uz viņu autobusā visu laiku skatījos kā uz gleznu, nu patiešām skaista. Ā un šķūnīši tajā vietā, kur mēs taisījām kuģīšus nesen nodega. Klīst baumas, ka to izdarīja vietējie metāla vācēji. Viņi no visurienes zog metālu un brauc to nodot. Vēl nebija nodegušas šķūnīšu liesmas, kad viņi jau vāca no turienes metālu.
Puisis man reiz uztaisīja koka kuģīti. Tas bija daudz krutāks par mizu laiviņām. Viņam bija kabīne un nagliņa pie kuras piesiet striķi. Es to kuģi laidu upē, kas atradās manā dzimtajā vietā. Upe bija pavisam maza, es tajā ķēru zivis. Zivju ķeršanas vieta izskatījās šādi:
Kā jau teicu, es kuģi palaidu upē, bet mani prieki nebija ilgi, jo striķis pārplīsa un mans kuģis pazuda. Es domāju, ka kuģi nozaga ļaunais kaimiņu puika. Viņš visu laiku kaut ko zaga. Reiz viņš nozaga manu spēļu mašīnīti un zemūdens masku. Situācija izskatījās aptuveni šādi:
Es vakar satiku to ļauno puiku. Viņam nav viena priekšējā zoba un ir nodzerta seja. Mums nebija par ko runāt. Bet kuģi viņš man neatdeva.
Ziemassvētku morāle: Pohuj uz visām bēdām, pohuj uz visām dāvanām. Galvenais kaut ko bļin nahuj mīlēt bļaģ (kaut vai atmiņas) un izdarīt ko labu tuvajiem cilvēkiem. - 9 commentsLeave a comment
- 12/24/07 09:33 pm
-
Apokaliptika-Freya
bija laiks, kad silto ūdeni varēja dabūt tikai to vārot vara katlā uz krāsns. un Ziemassvētkos mandarīni bija vienīgā dāvana. tas neizslēdza celties 6os un slaukt govi, barot cūkas ar kartupeļiem, no kuriem izlasot lielākos, varēja ēst paši. Laiks kad mēs gājām ķekatās uzliekot plastmasas maskas un uzvelkot vecus kažokus. bija auksti un sildija tikai fakts, ka mēs kaut ko daram. bija laiks, kad nodot tukšās pudeles, nozīmēja pusdienas un nodzērušās traktorista kniebiens dibenā nozīmēja, ka esmu sieviete. un šo faktu nemaina tas, ka tagad es esmu smuka un tīra un ģērbjos jaunas kolekcijas drēbēs, neizmantojot atlaides. un mans ZS prieks ir tas, ka mans sīkais ēd, dzer un priecājas un nekas viņam netrūkst.
nekas nekad netiek aizmirsts.
priecīgus svētkus. - Reply
- 12/24/07 09:47 pm
-
Priecīgus svētkus :)
Man bez maz vai kauns sametās par savām pseidointeliģentajām izpausmēm. - Reply
- 12/24/07 09:54 pm
-
Apokaliptika-Freya
ir ok. es nekaunos no pagātnes. tā ir daļa no tā, kas esmu tagad... :)
- Reply
- 12/25/07 09:45 am
-
man, savukārt, šis ieraksts kopā ar meičas komentāriem bija elegantākais notikums visā dienā, un tā nebija nīkulīga, no rīta redzēju izcilu filmu, vārīju ēst un izrādīju citas dzīvības pazīmes, bet mani ļoti uzrunā autentiskums, vnk sakot, tas, kam piemīt neapšaubāma realitāte, un atmiņas saglabātais cilvēkam ir reālāks par reālu; bet te jau ir pat foto dokumenti ar naivisma mākslu, tā ka neapvaino savu inteliģenci, man tā izskatās ļoti asa.
- Reply
- 12/25/07 09:15 pm
-
Thanks, man patiešām dažkārt pietrūkst labu vārdu.
- Reply
- 12/26/07 12:13 pm
-
pieņemsim, no vienas puses, tie ir labi vārdi, skaidrs, ka ļauni tie nav, ne uz to pusi, bet vispār jau - mans atbildes impulss uz reti novērojamu, bet man ļoti dārgu amnēzijas, apziņas paralīzes iztrūkumu, (kura, savukārt, kā suņu sēņu oficiālajā mākslā, tāpēc, piemēram, tik grūti sēdēt latv. lugās un filmās) aplausi īstumam kā vērtībai, kas jūsu sarunā, jo meiča ar vaiņagu arī atsaucās ar to pašu, bija ieguvusi rāmu, skaistu formu; neviena lēta specefekta, nekādas histērijas, ja dabiski, iznāk acīmredzami skaisti. vārdu sakot, trakoti nopriecājos.
- Reply
- 12/25/07 10:33 am
-
diana
Zupcīt, Tu esi brīnumjauks, man ļoti patika. (it sevišķi tie peinta elementi).
- Reply
- 12/25/07 09:16 pm
-
:)
- Reply
- 12/25/07 04:43 pm
-
naivisms spārda dupsi.
- Reply